Kāpēc daži zēni un meitenes paliek kā bērni visu mūžu 16
Bērni, kurus mamma nav laidusi pie tēva (apzināti vai neapzināti) nevarēs sevī viegli un dabiski pamodināt pieaugušu, līdzsvarotu, atbildīgu, loģisku, mērķtiecīgu cilvēku – tagad nāksies pielikt milzu pūles. Tādēļ, ka psiholoģiski viņi ir palikuši zēni un meitenes, tā arī nekļūstot par vīriešiem un sievietēm. Tagad par mammas lēmumu “pasargāt bērnu no tēva” cilvēks visu dzīvi maksās neaptverami lielu maksu. It kā viņš būtu pazaudējis svētību dzīvei.
Tēvs spēlē dažādas, taču dēlam un meitai nozīmīgas lomas. Zēniem tēvs ir pašidentificēšanās tēls pēc dzimuma (sevis sajušana kā vīrietim ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski). Tēvs – dēlam ir kā mājas, viņa saime. Zēns no paša sākuma dzimst cilvēkam no otra dzimuma. Viss, kas nāk no mātes, ir no citas būtības, citāds nekā viņš pats. Sieviete pārdzīvo tieši tās pašas jūtas. Tādēļ ir brīnišķīgi, ka māte spēj dāvāt dēlam savu mīlestību, piepildot to ar sievišķo enerģiju, iniciējot sievišķos principus, ar mīlestību palaižot viņu uz savām “mājām” – pie tēva. Starp citu, tikai šādā gadījumā dēls cienīs savu māti un būs viņai no sirds pateicīgs.
No dzimšanas un aptuveni līdz trīs gadu vecumam zēns atrodas mātes ietekmē, uzņemot sievišķo – emocionalitāti un maigumu. Šajā komunikācijā ar māti viņā pamostas interese pret citiem cilvēkiem. Ja māte ir bijusi atklāta savā mīlestībā pret bērnu, tad sekojošo, kļūstot pieaugušam, šāds vīrietis būs gādīgs vīrs, maigs mīļākais un mīlošs tēvs.
Parasti, aptuveni pēc trīs gadu vecuma, māte atlaiž dēlu pie tēva. Svarīgi uzsvērt, ka viņa to dara uz visiem laikiem. Palaiž, tātad, atļauj zēnam uzņemt vīrišķo un būt vīrietim. Un šajā procesā ne tik svarīgi, tēvs ir dzīvs vai miris, iespējams, viņam ir cita ģimene vai viņš ir tālu prom. Palaist vaļā psiholoģiski.
