Karogs PAR atstumto no vecākiem 16
Bērns vienmēr turēs karogu par atstumto vecāku. Tādēļ viņš ar šo vecāku savienosies savā sirsniņā jebkurā veidā. Piemēram, viņš var atkārtot kādus smagus likteņa pavērsienus, rakstura īpatnības, uzvedību. Turklāt, jo izteiktāk mamma nepieņem bērna īpatnības/īpašības, jo spilgtāk bērnā tās parādās. Taču, tiklīdz mamma patiesi ļaus bērnam līdzināties savam tēvam, mīlēt viņu atklāti, bērnam parādīsies izvēle: ar tēvu savienoties “caur grūti” vai arī mīlēt viņu pa tiešo – ar sirdi.
Bērns ir pieķēries mammai un tētim vienlīdz spēcīgi, viņš ar tiem ir savienots ar patiesu mīlestību. Taču tad, kad pāra attiecības kļuvušas sarežģītas, bērns ar mīlestības un padevības spēku pārdzīvo visu to smago nastu, kas nodara sāpes vecākiem. Viņš uz sevi uzņemas tik daudz, ka patiešām daudzējādā ziņā atvieglo dvēseles mokas vienam vai abiem vecākiem vienlaikus. Piemēram, bērns var kļūt psiholoģiski vienlīdzīgā pozīcijā ar vecākiem: kā draugs, partneris. Un pat psihoterapeits. Bet var pacelties vēl augstāk, aizstājot psiholoģiskā plāksnē viņu vecākus. Šāda nasta bērnam nav pa spēkam nedz fiziski, nedz psiholoģiski. Rezultātā bērns paliek bez atbalsta – bez vecākiem.
Tu līdzinies savam tēvam!
Kad mamma nemīl bērna tēvu, neuzticas viņam, neciena vai ir uz viņu aizvainojusies, tad, skatoties uz bērnu un redzot viņā līdzību ar tēvu, apzināti vai neapzināti liek bērnam noprast, ka viņa “vīrišķā daļa” ir slikta. Viņa it kā teiktu: “Man tas nepatīk. Tu neesi mans bērns, ja līdzinies savam tēvam”. Un saistībā ar mātes mīlestību, precīzāk centieniem izdzīvot šādā ģimenes sistēmā, bērns tomēr atsakās no tēva, un sekojoši arī no vīrišķā sevī.
Taču par šāda veida atteikšanos bērns maksā pārāk dārgu cenu. Sirdī šādu nodevību viņš nepiedos nekad. Un noteikti sevi sodīs par salauzto likteni, sliktu veselību, neveiksmi dzīvē. Jo, redz, dzīvot ar šādu vainas sajūtu ir neizturami, pat, ja tā ne vienmēr ir saprotama, taču tā ir viņa izdzīvošanas cena.
Lai aptuveni sajustu, kas notiek bērns sirsniņā, pamēģini aizvērt acis un iedomāties savus divus pašus tuvākos cilvēkus, par kuriem nedomājot, tu atdotu dzīvību.
Un tagad jūs visi trīs, cieši sadevušies rokās, atrodaties kalnos. Bet kalns, uz kura stāvat, negaidīti sabrūk. Un izrādās, ka tu brīnumainā kārtā noturējies uz klints, bet divi tavi visdārgākie cilvēki palikuši karājamies gar klints malu, turoties tev pie rokas. Spēki izsīkst, un tu saproti, ka divus tu augšā neuzvilksi. Izglābt var tikai vienu. Ko tu izvēlēsies? Šajā brīdī mammas, kā likums, saka: “Nē, labāk jau mirt visiem kopā. Tas ir briesmīgi!” Patiešām, tā būtu vieglāk, taču dzīves noteikumi ir tādi, ka bērnam ir jāizdara neiespējama izvēle. Un viņš to dara. Biežāk mammas virzienā.
Iedomājies, ka tu tomēr palaidi vienu cilvēku vaļā un otru uzvilki klints smailē. Ko tu jutīsi pret to, ko nevarēji izglābt? Milzīgu, nepanesamu vainas sajūtu. Naidu.
Taču daba ir gudra – naida tēma attiecībā pret māti bērnībā ir stingri noteikts tabu. Un tas ir attaisnojami, jo, lūk, māte ne tikai dod dzīvību. Pēc atteikšanās no tēva, māte paliek vienīgais cilvēks, kurš var dzīvē atbalstīt. Tādēļ, izrādot savas dusmas, var nozāģēt zaru, uz kura pats sēž. Un tad šīs dusmas atgriežas pašam uz sevi (tā ir autoagresija): “Es slikti tiku galā, es nodevu tēvu, es izdarīju nepietiekami, tikai es viens. Mamma nav vainīga – viņa ir vāja sieviete”. Un tad sākas problēmas ar uzvedību, psihisko un fizisko veselību.
