Pie psihologa atvesta sešus gadus veca meitene ar komunicēšanās problēmām, uzmanības deficīts, naktīs murgi, grauž nagus… 16
– Kāpēc tu uzzīmēji tikai mammu ar brāli, bet kur tad ir tētis un tu?
– Nu, mēs esam citā vietā, lai mammai būtu labāks garastāvoklis.
– Bet, ja jūs būsiet kopā?
– Tad slikti.
– Kā tā slikti?
– (meitene raud).
Pēc kāda laika:
– Jūs tikai mammai nesakiet, ka es arī tēti mīlu, ļoti.
Pie psihologa atnācis astoņus gadus vecs puika, smaga depresija un vēl virkne citu saslimšanu
– Bet kas ir ar tēti?
– Nezinu.
Psihologs vēršas pie mammas:
– Jūs nerunājat par tēva nāvi?
– Viņš zina, mēs par to runājām (māte raud), jā, un viņš neprasa, un fotogrāfijas negrib skatīties.
Kad māte iziet no kabineta, psihologs vaicā zēnam:
– Tev būtu interesanti uzzināt par tēvu?
Puika atdzīvojas un pirmo reizi palūkojas acīs psihologam.
– Jā, bet nedrīkst.
– Kāpēc?
– Mamma atkal sāks raudāt, nevajag.
