Runā bērna sirds: ko psihologam atklāj mazie, ja tēvs ģimenē ir izstumtais 16
Pa atslēgas caurumu psihologa kabinetā
Mūsdienās tēva loma bērna audzināšanā tiek vērtēta arvien augstāk. Dažādi pētījumi apliecinājuši, ka tēva trūkums būtiski ietekmē bērna psihoemocionālo stāvokli. Šoreiz piedāvājam ielūkoties psihologa kabinetā. Speciālists portālā “Uduba.com” atklāj stāstus par saviem “klientiem” un analizē sekas, kas rodas, ja bērnam iztrūkst harmonisku attiecību ar tēvu.
Pie psihologa ieradies sešus gadus vecs zēns ar smagām neirozēm
– Ar ko tu dzīvo?
– Ar mammu.
– Bet tētis?
– Mēs viņu izdzinām.
– Kā tā?
– Mēs ar viņu izšķīrāmies. Viņš mūs pazemo, viņš nav vīrietis, izbojājis mums labākos gadus.
Pie psihologa ieradies 14 gadus vecs pusaudzis, migrēna smagā formā, ģībšana, uzvedības traucējumi
– Bet kāpēc tu neuzzīmēji tēti, jūs taču esat viena ģimene?– Labāk lai viņš vispār nebūtu, tāds tēvs…
– Ko tu ar to domā?
– Viņš mammai visu dzīvi sabojājis, uzvedies kā cūka, tagad nestrādā.
– Bet tieši pret tevi kā viņš attiecas?
– Nu, par divniekiem nerājas.
– Viss?
– Un viss, kas gan no viņa. Es pat naudu savām izklaidēm pats pelnu.
– Bet kā pelni?
– Grozus pinu.
– Bet kurš tev to iemācīja?
– Tēvs. Viņš man vispār daudz ko iemācīja, vēl es protu makšķerēt, automašīnu vadīt, ar kokiem nedaudz… Lūk, uz pavasari laivu saremontēsim un ar tēvu brauksim makšķerēt.
– Kā gan tu vienā laivā sēdi ar cilvēku, kura, tavuprāt, labāk pasaulē nemaz nebūtu?
– Vispār mums ar viņu ir interesantas attiecības. Kad māte aizbrauc, mums ir labi. Viņa ar tēvu nesatiek, bet es gan ar mammu, gan tēti, varu saprasties, kad viņi nav kopā.