Tēvijai dāvātās svētku runas 0
Attiecībā uz tādu jauku laika kavēkli kā Ministru prezidenta un Valsts prezidenta uzrunas Jaunajā gadā, lai cik aizņemti privātajās darīšanās būtu Latvijas ļaudis, pa lielākai daļai tie pieklust TV ekrāna priekšā un nav domājams, ka kāds iezviegsies, nospurgs vai sāks zirgoties.
Varbūt abi mūsu kungi oratoru mākā nav apjūsmojami kā pārāki par pirmklasīgiem tenoriem un mērču mākslā viņi diez vai būs stiprāki par Mārtiņu Rītiņu, taču neder brukt virsū ar asāko kritiku un runu nopelšanu, kā 2. janvārī dara pamodušies eksperti un politologi. Tā jau ir gaumes un patikšanas lieta, kā attiekties pret to, vai valsts vadītāji uzrakstījuši cienīgas un noderīgas runas, lai tās dāvātu tēvijai, vai izteiksmīgi nodeklamējuši telefona abonentu sarakstu. Man, piemēram, neietu pie sirds neirastēniskas vai pļāpīgas uzrunas vai ka runātājs būtu pilns kā mārks, kaut gan arī šai apstāklī varētu slēpties zināms komisma elements. Protams, katram gribas, lai svinīgajā gadumijas mirklī prezidenti atrastu aizrautīgākos vārdus, lai aizskartu kādu klausītāju personīgo stīgu, teiksim, lauksaimniekiem novēlētu bagātas ražas, pensionāriem – labu veselību, slēpotājiem – sniegu, bet bļitkotājiem – ledu. Gribas, lai nebūtu “sausas runas” un tās sāktos tikpat daiļlasāmi kā “mēness starus stīgo” vai “miglā asaro logs” dzejolīši. Bez šī pacilājošā momenta un laipnības uzrunā derētu ietonēt arī tā saucamo šķirisko pieeju, lai ikvienam pilsonim būtu pilnīgi skaidrs, ka, āre, mūs uzrunā patriarhālās viensētas reakcionārais ideologs vai te – vārdu ņēmis dedzīgs un karstasinīgs Eiropas federālisma piekritējs. Tomēr kopumā svētku runas vērtējamas kā izlīdzinošas, darbīgas un nosvērtas: Bērziņa kungam vairāk ar tēvišķuma, bet Dombrovska kungam ar možākām notīm – ka atbilstam Māstrihtas kritērijiem un ka fiskālā konsolidācija ir noslēgusies. Vēl viena izlobāma lieta, ka Latvijas pilsoņiem nav jāļaujas kļūt par sazvērnieku apmānītiem vasjām, kuri iet uz referendumiem un balso par krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Tāpēc jāpabrīnās par tiem, kuri nezin ar kuru ausi klausījušies un bilancē atraduši, ka runās esot bijuši kauli un āda vien, ka ietaupīts uz guašām, krāšļiem un rotājumiem, ka nepareizā vietā liktas pauzes un taisītas ieelpas. Vēl kādiem gribējies dzirdēt ko saldu kā torte “Cielaviņa”, citiem šķitis, ka pēc Vīnes filharmoniķiem arī prezidentam Bērziņam bijis jānoskaņojas Štrausa valšu ritmā, grūti piemeklēt pretargumentus vieniem, kuriem sacītais licies pārāk grūtsirdīgs un miegains, kamēr otriem bijusi ilgošanās, lai prezidenti novēlē sviedrus, asinis un asaras, kā kādreiz angļu tautai vēlējis viņējo premjerministrs. Kritiķi taču var noklausīties ideoloģiskās frontes karotājas Saeimas priekšsēdētājas ugunīgās sprediķiem līdzīgās uzstāšanās, kuras skatuviskumā un artikulācijā ievērojami pārspēj abu mieramiku prātīgi norunāto – bet tas citureiz. Šoreiz bija tīri normāli, tip-top, lai tie, kam runas par prastu, izslēdz televizoru.
