“Tēvam esmu piedevusi.” Saruna ar Ievu Lešinsku-Geiberi 0
Kopš septembra kinoteātros demonstrē dokumentālo filmu “Spiegs, kurš mans tēvs”. Filma vēsta par Ievas Lešinskas attiecībām ar viņas tēvu, PSRS specdienestu aģentu Imantu Lešinski, kurš aukstā kara laikā izmantoja iespēju pāriet amerikāņu pusē.
Pirms vairāk nekā 40 gadiem jauniņā studente Ieva Lešinska tika pie iespējas, par ko vairums viņas vienaudžu varēja tikai sapņot: doties vasaras ceļojumā uz kapitālisma citadeli Ņujorku, kur viņas tēvs Imants Lešinskis strādāja PSRS pārstāvniecībā ANO.
Taču skaistais ceļojums beigās pārvērtās murgā, jo tēvs bija nolēmis pārbēgt pie amerikāņiem un lika Ievai izdarīt neapskaužamu izvēli: vai nu atgriezties Padomju Savienībā, vai palikt Amerikā pie viņa, bet tādā gadījumā viņa, visticamāk, nekad vairs neredzētu Latviju un savu mammu. Ieva stāsta, ka jau sen ir piedevusi tēvam, kurš viņu nostādījis šādā situācijā, kā arī saņēmusi piedošanu no mammas par to, ka toreiz izvēlējusies palikt tēva un Amerikas pusē.
Ieva pukojas, ka pirms filmas pirmizrādes saskārusies ar negaidīti lielu preses uzmanību. “Man nav vajadzīga popularitāte. Esmu cilvēks, kurš raksta vai tulko grāmatas, nevis dzenas pēc slavas.”
Pirms dažiem gadiem iznāca Ievas Ozoliņas filma “Mans tēvs baņķieris” par viņas tēvu, 90. gadu baņķieri, kurš pēc bankrota pazuda bez vēsts. Vai jūsu filmas nosaukums “Spiegs, kurš mans tēvs” apzināti izvēlēts pēc līdzīga principa?
Nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo neesmu ne filmas veidotāja, ne idejas autore. Cik zinu, filmas autori ilgi domāja par nosaukumu, varbūt varēja padomāt vēl.
Tomēr abām filmām nenoliedzami ir līdzīga ievirze: tas ir meitu skatījums uz saviem tēviem un viņu lomu pagātnes notikumos. Vai šādas filmas veidošana kalpoja arī kā sava veida psihoterapijas seanss?
Es to nesauktu par psihoterapiju, jo manā gadījumā ir runa par samērā seniem notikumiem, par ko jau agrāk biju daudz domājusi. Tad jau drīzāk psihoterapija man bija darbs pie tēva grāmatas veidošanas (pirms pāris gadiem iznāca Ievas sastādītā un rediģētā Imanta Lešinska atmiņu grāmata “Starp divām pasaulēm”. – Red.). Tolaik varēju vairāk izvērtēt gan tēva, gan savu lēmumu palikt Amerikā.
Savulaik man bija sajūta, ka esmu kļuvusi par upuri, bet laika gaitā nonācu pie secinājuma, ka nav labi dzīvot kā upurim.
Galu galā tā tomēr bija mana izvēle: piekrist vai nepiekrist tēva piedāvājumam.
Jūsu pārbēgšana uz ASV notika 1978. gada vasarā, kad ciemojāties pie tēva Ņujorkā, kur viņš tolaik strādāja PSRS pārstāvniecībā ANO. Vai tā bija ierasta prakse, ka padomju diplomāta bērns tā vienkārši aizbrauc ciemos uz kapitālistu zemi?
Nē, patiesībā tas bija ļoti sarežģīts process. Varbūt palīdzēja tas, ka tēvs strādāja ANO un padomju puse bija spiesta ievērot spēles noteikumus, izlikties, ka pie mums viss ir kā pie normāliem cilvēkiem. Tēvs sāka strādāt Ņujorkā jau 1976. gadā, un tikai pēc pāris gadiem man radās iespēja aizbraukt pie viņa.
Atceros, kā Rīgā staigāju pa dažādām komitejām, bet nekas nevirzījās uz priekšu. Tad izdomāju, ka man pašai jābrauc uz Maskavu, jāiet uz PSRS Ārlietu ministriju un jāprasa, kas par lietu: kādēļ mani nelaiž apciemot tēvu?
Atļaujas nokārtošana vilkās vairāk nekā gadu; beigās gandrīz mēnesi pavadīju Maskavā, gaidot, kad saņemšu diplomātisko pasi, un tad kādā jaukā dienā man pēkšņi paziņoja: “Kravā somu, izlidošana jau rītdien!”
Latvijā tolaik daudzi jaunieši sapņoja par Rietumiem: popmūziku, džinsiem, kokakolu, pat parasts plastmasas maisiņš bija liela vērtība. Daudziem noteikti šķita, ka jums ir ļoti paveicies, ka varējāt to visu skatīt pati savām acīm. Vai tobrīd jutāties kā izredzētā?
Protams, Amerika un vispār jebkuras ārzemes daudziem tolaik šķita kā sapņu zeme, bet man nebija sajūtas, ka esmu izredzētā. Man nebija vēlmes staigāt pa apģērbu veikaliem, jo daudz vairāk interesēja pavisam citas lietas: grāmatas, teātris, kino. Ar to arī nodarbojos pirmo mēnesi, kad tiešām domāju, ka Amerikā esmu tikai uz vienu mēnesi.
Pirmā grāmata, ko nopirku Ņujorkā, bija Zīgmunda Freida “Ego un Id”, otrā bija Kafkas “Process”.
Amerikā varēju izbaudīt brīvību; to, cik cilvēki ir brīvi savstarpējā saziņā. Bet man nenāca ne prātā, ka es tur palikšu uz pastāvīgu dzīvi.
Jūs bijāt padomju sistēmā audzis bērns, kam skolā un presē nemitīgi tika stāstīts, cik kapitālisms ir šausmīgs, “Amerikā nēģerus sit” utt. Vai tolaik ticējāt tam, ko stāstīja padomju propaganda?
Nē, man sen vairs nebija nekādu ilūziju par padomju iekārtu. Skaidri zināju, ka nevar ticēt tam, kas rakstīts avīzēs un par ko stāsta TV programma “Vremja”.
Manu uzskatu veidošanos daudz vairāk ietekmēja vecmāmiņa, kas bija dzimusi XIX gadsimta beigās, pati piedzīvojusi visas režīmu maiņas. Mēs dzīvojām vienā istabā, es klausījos viņas stāstus un ļoti ātri sapratu, ka ir lietas, par ko runā mājās, un ir pavisam citas lietas, kas tiek stāstītas skolā.
Mamma pēc šķiršanās no tēva mani audzināja ļoti latviskā garā, pat neļāva skatīties krievu filmas.
Kad sāku domāt par mācīšanos augstskolā, viņa mani atrunāja no filozofijas studijām, jo saprata, ka šajā jomā ir ļoti liela padomju ideoloģijas ietekme.
Kad tēvs jums piedāvāja palikt Amerikā, vai sapratāt, ka tas būs uz mūžu? 70. gadu beigās reti kurš varēja iedomāties, ka varenā Padomju Savienība kādreiz sabruks un Latvija atgūs brīvību. Tādēļ palikšana Amerikā nozīmēja, ka jums nekad vairs nebūs iespējas atgriezties Latvijā, satikt savu mammu un draugus utt.
Filmā tas īsti nav parādīts, bet faktiski man bija jāpieņem lēmums divas reizes. Sākumā tēvs tikai izteica netiešus mājienus, piemēram, prasīja, vai es gribētu studēt Amerikā. Līdz beidzot viņš atklāja, ka ar savu otro sievu Rasmu nolēmis palikt ASV un man ir jāizdara izvēle: palikt kopā ar viņiem vai atgriezties Padomju Savienībā.
Viņš deva 24 stundas pārdomām, es padomāju un teicu, ka vēlos atgriezties Latvijā, jo jārūpējas par mammu, šeit ir visa mana dzīve. Tēvs it kā piekrita, bet teica, ka vēl gribētu man parādīt Vašingtonu. Un tur viņš mani otrreiz nostādīja izvēles priekšā: palikt viesnīcā pie viņiem vai doties uz PSRS vēstniecību un izstāstīt, ka mans tēvs ir “dzimtenes nodevējs”, bet es kā kārtīga padomju pilsone no viņa norobežojos.
Būtībā tā bija izvēle: palikt kopā ar tēvu vai nodot viņu.
Un es piekritu palikt. Pirmajā brīdī bija šoks, un tikai vēlāk es sapratu, ka tas ir uz mūžu, es vairs nekad neredzēšu mammu un savus tuviniekus. Tēvs man lika saprast, ka, arī gadījumā ja es būtu izdarījusi citu izvēli, nekas labs mani Latvijā negaidītu, padomju propaganda mani izmantotu saviem nolūkiem.
Vai nevainojat tēvu, ka viņš jūs nostādīja šādas izvēles priekšā? Jūsuprāt, viņš galvenokārt domāja par jūsu interesēm, vai arī tā bija sava veida egoisma izpausme, viņš gribēja, lai meita paliek pie viņa?
Sākumā man bija aizvainojums, ka tēvs nav respektējis manu pirmo lēmumu un nostādījis situācijā, kurā man vairs īsti nebija izvēles. Taču es jau sen esmu viņam piedevusi.
Es ticu, ka viņš patiešām gribēja, lai man būtu labāka dzīve.
Tēvs ļoti labi saprata, ka Padomju Savienībā man kā pārbēdzēja meitai vairs nebūtu nākotnes un karjeras iespēju.
Jūsu izvēle bija divkārt sarežģīta: ne tikai starp dzīvi Amerikā vai Padomju Savienībā, bet arī starp tēvu un māti. Vai mūža nogalē mamma jums piedeva, ka izvēle bija par labu tēvam?
Par to ir grūti runāt, arī filmā man ir smagi skatīties epizodes, kurās mamma runā par piedošanu. Taču pirms mammas aiziešanas mūžībā mums bija saruna, kurā es lūdzu viņai piedošanu un mamma atbildēja: “Labi.”
Vai jums nebija bail, ka padomju aģenti mēģinās izrēķināties ar jums un jūsu tēvu? Mēs redzam, kas jau mūsdienās ir noticis ar dubultaģentu Sergeju Skripaļu un viņa meitu, kurus mēģināja noindēt Lielbritānijā.
Protams, mēs apzinājāmies risku. Tādēļ mums nācās pieņemt citu identitāti, dzīvot ar svešu vārdu un izdomātu ģimenes vēsturi, lai apgrūtinātu iespējas mūs atrast. Manu situāciju tas padarīja vēl sarežģītāku, jo viss bija jāsāk no baltas lapas.
Iedomājieties, kā ir dzīvot, ja tev visu laiku ir jāmelo,
tu nevari stāstīt patiesību par savu pagātni, jo neviens nedrīkst to zināt. No vienas puses, tu esi brīvs kā putns debesīs, bet vienlaikus tā ir arī ļoti smaga nasta.
No filmas īsti nekļuva skaidrs, kā jūs varējāt turpināt vēstuļu saraksti ar māti Latvijā, ja jums bija mainīta identitāte un padomju pusē neviens nezināja jūsu vārdu un adresi.
Mana māte rakstīja uz pastkastītes adresi, ko kontrolēja ASV specdienesti, kas tālāk parūpējās, lai vēstules nonāktu pie manis. Protams, mēs apzinājāmies, ka vēstuļu saturs tiek rūpīgi kontrolēts.
1985. gadā jūsu tēvs pēkšņi nomira 54 gadu vecumā, it kā ar sirdstrieku. Vai pieļaujat iespēju, ka tēvs tika nogalināts? Sazvērestības teoriju piekritēji uzskata, ka padomju specdienestiem tomēr izdevās tikt viņam klāt.
Padomju vara viņam aizmuguriski bija piespriedusi nāvessodu, jo tēvs ne tikai bija pārbēdzis pie ienaidnieka, bet arī vēlāk apzināti centās kaitēt Padomju Savienībai.
Ja vaicā manu viedokli, es tomēr uzskatu, ka tēvs nomira dabīgā nāvē.
Mūža nogalē viņam nebija tas veselīgākais dzīvesveids, un 20 gadi dubultaģenta lomā nevarēja palikt bez sekām. Protams, vienmēr paliek kāds šaubu procents, it sevišķi tādēļ, ka pēc nāves netika veikta sekcija. Cik esmu runājusi ar amerikāņu aģentiem, viņi uzskata: ja patiešām būtu notikusi izrēķināšanās, tad šī vēsts tiktu paklusām izplatīta attiecīgās aprindās, lai nodevēja liktenis kalpotu par biedinājumu citiem. Mana tēva gadījumā nekas tāds nav dzirdēts.
Jūsu tēvs strādāja Kultūras sakaru komitejā, kas padomju okupācijas laikā ļāva Rietumu latviešiem apmeklēt Latviju un tikties ar mūsu inteliģences pārstāvjiem. Daudziem nacionālistiem šķiet, ka tā bija nodevība, netiešs atbalsts okupācijas režīmam. Kāds ir jūsu viedoklis?
Par šo jautājumu esmu daudz domājusi, un manas domas laika gaitā ir mainījušās. Savulaik, kad mans tēvs pēc pārbēgšanas sāka dedzīgi apkarot “kultūras sakarus”, kurus pats pirms tam bija veicinājis, es viņu nesapratu. Man nebija skaidrs, kādu ļaunumu var nodarīt Kārlis Sebris un Elza Radziņa, ja viņi aizbrauc ciemos pie trimdas latviešiem, un otrādi.
Tagad es to uztveru citādi, jo daudz labāk saprotu, par ko toreiz runāja mans tēvs. Viņš nebija pret kultūras sakariem kā tādiem, bet
tēvs bija pārliecināts, ka Rietumu latvieši nedrīkst braukt uz Latviju par čekas naudu.
Latviešiem bija jāsaglabā zināma stāja, ja mēs gribējām, lai Rietumi arī turpmāk atsakās atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Jo ciešāki veidojās šie “kultūras sakari”, jo mazāka jēga bija no neatzīšanas politikas.
Kad pagājušā gada nogalē tika publiskots “čekas maisu” saturs, vai jums bija interesanti paskatīties, kas ir šajos maisos?
Jā, es tur atradu savu tēvu un citus, par kuriem viņš bija teicis, ka viņi ir sadarbojušies ar čeku. Bija arī daži pārsteigumi.
Jaunais Rīgas teātris uztaisīja izrādi “Vēstures izpētes komisija”, kas izpelnījusies kritiku par to, ka čekas darbinieki tajā attēloti kā “forši puiši, pie kuriem aiziet aprunāties”.
Izrādi neesmu redzējusi, bet ar čekas darbiniekiem man ir bijusi saskarsme. Atceros, ka 90. gadu vidū intervēju kādu čekas virsnieku, arī jauku puisi, kurš piekrita anonīmi pastāstīt par čekas darbību. No viņa teiktā izrietēja, ka čekisti par visu bija labi informēti, atmoda esot bijis viņu projekts. Man radās iespaids, ka viņš cenšas atmazgāt sevi tīru.
Tā ir vēl viena sazvērestības teorija, ka čekisti izmantoja atmodu, lai pēc varas maiņas saglabātu ietekmi sabiedrībā, kļūtu par cienījamiem uzņēmējiem un miljonāriem.
Manuprāt, mēs visi pie tā esam zināmā mērā vainīgi, jo čekas maisu atvēršanai un čekas darbības izpētei bija jānotiek jau 90. gadu sākumā, nevis tikai tagad. Taču uzskats, ka čeka esot vadījusi atmodu, ir necieņa pret visiem, kas patiešām stāvēja uz barikādēm un cīnījās, lai mēs atgūtu savu brīvību. Ja nebūtu tautas gribas, mums tas nebūtu izdevies.
Latvijā joprojām ir cilvēki, kas uzskata, ka padomju laikā dzīve bijusi labāka. Piemēram, jūs strādājat grāmatniecības nozarē, un padomju laikā grāmatas bija daudz lētākas, tika izdotas daudz lielākā tirāžā. Šķiet, arī sabiedrība daudz vairāk ieklausījās rakstnieku un dzejnieku vārdos.
Man prieks, ka mūsdienās rakstnieki un dzejnieki var nodarboties ar to, ar ko viņiem patiešām jānodarbojas, proti, ar grāmatu rakstīšanu.
Tikai ar to neko nevar nopelnīt…
Nevar, bet tas jau ir cits jautājums. Un nav jau arī tā, ka mūsu rakstniekiem ir jāmirst badā. Smagākais krīzes posms, kas bija 90. gados, ir pārvarēts, tagad ir pieejamas dažādas stipendijas, Kultūrkapitāla fonda finansējums utt. Jā, padomju laikā dzejas grāmatas izdeva 30 000 tirāžā, cilvēki stāvēja rindā pēc jaunākā Imanta Ziedoņa dzejoļu krājuma. Bet cik no viņiem patiešām iedziļinājās Ziedoņa dzejā? Daudziem galvenais bija tikt pie “deficīta preces”, ko ielikt sekcijā, pati lasīšana bija otršķirīga.
Jūsu meita, kurai ir 15 gadu, šobrīd mācās Amerikā. Protams, mūsdienās ir pavisam cita situācija, bet iedomāsimies, ja viņai būtu jāizdara izvēle, kādu toreiz nācās izdarīt jums: starp palikšanu Amerikā un atgriešanos pie mammas. Vai jūs spētu pieņemt viņas izvēli, ja tā nebūtu jums labvēlīga?
Domāju, ka varētu, ņemot vērā manis pašas pieredzi. Taču, par laimi, tagad viss ir citādi: mēs katru dienu varam sarakstīties, aprunāties ar videozvana starpniecību. Vienīgā problēma ir deviņu stundu laika starpība, kas ir nedaudz apgrūtinoša.
Vizītkarte
Ieva Lešinska
Publiciste un tulkotāja
Dzimusi 1958. gada 2. jūlijā Rīgā
20 gadu vecumā pārcēlusies uz ASV, kur viņas tēvs, PSRS drošības dienestu darbinieks Imants Lešinskis, pieprasīja politisko patvērumu 90. gadu sākumā atgriezusies Latvijā, strādājusi par tulkotāju, žurnālisti, redaktori
2017. gadā izdota viņas sastādītā Imanta Lešinska grāmata “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti”
