Tēva un dēla stāsts filmā “Lielās Pēdas dēls” 1
Pēdējos gados uzvaras karogu augstu pacēlusi Eiropā veidotā animācija. Franču un beļģu kopražojuma filma “Lielās Pēdas dēls” ir to filmu vidū, ko pavada panākumi. Kaut arī līdz Holivudas lielo studiju nopulētajiem produktiem tā aizsniegties nevar – un nemaz arī nevajag –, tā skatītāju paņem ar oriģinālu, taču labi saprotamu stāstu un morāli, kādu Holivudā tīrā veidā nevar atrast.
Ādama dzīve bija nevainojama līdz brīdim, kad nomira viņa tēvs. Nu jau ir pagājuši 12 gadi, un viņa ikdiena paiet pārestību zīmē – Ādams ir klases triju nejaucēnu apsmiekla objekts, un ar viņiem tikt galā nevar līdzēt neviens un nekas. Kādā dienā, knapi pārmucis mājās, viņš atklāj slēptuvi, kas glabā tēva rakstītās vēstules, un uzzina, ka viņš visus šos gadus bijis dzīvs. Ar mugursomu plecos pēc strīda ar māti puisis dodas nakts tumsā noskaidrot, kas īsti noticis, un šī apņēmība viņu aizved galvu reibinošos piedzīvojumos. Galvenā ļaundara loma tajos ierādīta korporācijas “HairCo” pārstāvim, kura dzīves sapnis ir kļūt bagātam, iedzīvojoties uz Ādama tēva rēķina.
Franču un beļģu kopražojuma filma “Lielās Pēdas dēls” ir veidota kā pēc grāmatas, un tās ritumā nav neviena negluduma. Varoņi, stāsts, izpildījums – viss ir nevainojams, un netrūkst ne Skreta līdzinieka, ne dažas labas klišejas, bez kurām pasaule, šķiet, apstātos pavisam.
Beļģu režisors Bens Stasens, kuram šī ir jau sestā pilnmetrāžas animācijas filma – pašlaik jau notiek darbi pie nākamās lentes, un tās centrā ir Anglijas karalienes Elizabetes II tik iemīļotie korgiji un viņu piedzīvojumi –, un krietni mazāk pieredzējušais Džeremijs Degrusons izvēlējušies komerciāli drošu taciņu, savas filmas stāstu aizlienējot no amerikāņu mitoloģijas, kas pieļauj arī amerikāniskas un krietni atpazīstamākas darbības vides radīšanu. Tāpēc “Lielās Pēdas dēla” scenārija lapās pieticis vietas gan tipiskai Amerikas mazpilsētai, gan vidusskolai, kurā nejauki puiši neliek mieru jaukajiem, gan labi sargātam ģimenes noslēpumam, labām attiecībām ģimenē, gan ceļa, kā arī pieaugšanas motīviem, galvenajam varonim pametot mājas, lai dotos lielajā pasaulē un no puikas kļūtu par vīru. Beļģu rokgrupas “Puggy” mūzikas pavadībā notiekošajā iesaistās gan runājoši dzīvnieki – lācis, jenotu pāris, vāvere un dzenis –, gan absolūtais ļaunums, gan skaidrais saprāts.
Augusta vidū jau pirmajās divās šīs filmas izrādīšanas nedēļās Francijā to noskatījās 250 tūkstoši skatītāju, kas, protams, ir krietni pieticīgāk, nekā parasti veicas amerikāņu kolēģu no, piemēram, “Pixar” darinājumiem, taču šīs filmas ceļš aizvedis arī uz ASV, un tur, stāsta dzimtenē, skatītāju atsaucība ir krietni vēlīgāka. To nodrošināt palīdz arī Portlendas mežu fantastiskās ainavas, asprātīgie jociņi un atsauces uz kino vēsturi.
“Lielās Pēdas dēls”/”The Son of Bigfoot”
Francija, Beļģija, 2017
Režisori: Džeremijs Degrusons, Bens Stasens
No 20. oktobra “Kino Citadele”
