Uz tūlītēju rīcību mudināja RLB Finanšu komisijas vadītāja Ditta Rietuma, jo mēs esot aukstajā karā, kas kuru katru brīdi var uzkarst. Viņa piedāvāja likvidēt Centrālās bankas neatkarību, nekavējoties pakļaujot Rimšēviča valstību valdībai. Nākamais solis – nacionalizēt starptautiskām korporācijām piederošās komercbankas, un tam ir leģitīmā vara caur pamatiedzīvotāju tiesībām. Mēs Latvijas Republikas vārdā atsavinām bankas, un elementāro procedūru iespējams veikt caur RLB Senču tikumu komisijas Goda tiesu deviņu tiesnešu sastāvā. Pēc finanšu iestāžu pārņemšanas bij. īpašniekiem skandināviem atmetīs kompensācijas eirīti, bet latvieši tiks pie savas naudas. Aukstā karastāvokļa dēļ Rietuma tikšoties ar Saeimas priekšsēdētāju un pieprasīs Mūrniecei straujas izmaiņas valsts pārvaldes iekārtojumā un nacionālajā drošībā. 10
Tomēr sapulces galvenais temats bija jaunas Satversmes projekta gatavošana, kuru praktiski sen vajadzēja skrīvēt universitātes jurisprudences spīdekļiem, nevis pašieceltiem dokumenta rakstītājiem, taču šo atzinumu uzņēma ar zvaigām – Temīdas kalpiem tak astes iespīlētas! Uz to atbildēja, ka tiesību doktoros varētu mosties kauna un goda sajūta, un it īpaši, kad astes piežmiegs no otras puses, juristi ziedotos valsts labā.
Tik tiešām vērojams, ka bieži vien partiju plāni nepavisam nav tautas plāni, un politiķu viedokļi un aktualitātes gaužām nesakrīt ar pilsoņiem svarīgāko un cilvēku domām. Sabiedrības vēlmei kaut ko mainīt ir liela nesaderība ar to, kas atrodas Saeimas juristīšu rokassomiņās: lūpu zīmulis, spieģelītis, salvetītes un mīļotā vīrieša fotogrāfija. Ilgstoša negribēšana runāt ar Latvijas cilvēkiem par nepieciešamām politiskām reformām un vēsturiskiem pārkārtojumiem, pieklājīgi sakot, varas elitei radīs zināmu neērtības sajūtu nākamajās vēlēšanās. Kā jebkura ignorance, kad vēlētāju viedokļus uzskata par apgrūtinājumu. Un ka tēva māja aizdegusies, šodien domā ļoti daudzi latvieši.
Ja politiskā laboranta Priedes piekritēji vērtē Satversmi kā laikazoba saēstu, kļūdainu, tad ne tik kritiskā pilsoņu daļa domā, ka konstitūcijai jātop dzīvākai, pilnasinīgākai par šūplādē noglabātu sausu veidlapu iesējumu.
“Par Satversmi” apsūdz un grasās izārdīt pa vīlēm Satversmes tēvu 1922. gada produktu. Viņi skaidro, ka no toreiz teiktā nav spēkā kaut divas lietas: ka radītā “Koalīcijas padome ir nekonstitucionāls politisks kartelis, kas nosaka valsts attīstības turpmākos virzienus un rosina Saeimā apskatāmo jautājumu prioritātes” un ka pēc Abrenes nodošanas “robeža vairs nav tā, kas noteikta Padomju Krievijas un Latvijas miera līgumā”.
Satversme skaista kā Milosas Venera, teica Uldis Priede, bet tai nav roku, un mēs abas – tiesības un pienākumus – iedosim. Esošās elitārās demokrātijas ar birokrātu aparāta varu vietā jāliek organizēta demokrātija pēc Skandināvijas, Šveices parauga ar tautvaldību un decentralizāciju, kur vietvarām liela teikšana. Tāpēc jāveido divpalātu parlaments ar politiķu un redzamāko pašvaldību cilvēku, bezpartijisko izcilību pārstāvību. Augšpalāta, nosacīti senāts, ir ar noslēdzošo vārdu likumu pieņemšanā, lai tie vienādi atbilstu Kurzemes, Sēlijas vai Latgales interesēm. Otrs pārveidojums ir pilsoņu vēlēts Valsts prezidents. Priede atzinās, ka politisko reformu iedvesmotāji ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri Ints Cālītis un Visvaldis Mucenieks, juridiskais opusu rakstīšanas padomdevējs Gvido Zemribo – tos arī pie politieslodzītajiem.
Kā panākt pārmaiņas – bažījās tumsas kliedētāji, jo režīms nepieņem kustību uz priekšu ne par mata tiesu un dzīvos nost pa vecam. Priede ieteica biedrībai vēlāk pārtapt par kreisi demokrātisku partiju. Zeidenbergs vēlēja aģitēt 300 tūkst. valsti pametušo rokpeļņu un vismaz 25% elektoru, kuri tik pārskaitušies uz varu, ka met ar roku – liekaties mierā, neiešu balsot! Čikāgietis rēķināja evolucionārā ceļā panākamo vismaz trīs Saeimu garumā, kad viņam būšot 96 gadi. Bet, pirms doties pie dieviem, Zeidenbergs sagaidīs austam gaismu.
Sadrūvējies bija tikai Valdis Krastiņš. Piekrizdams, ka ar valsti iet šķērsām, viņš pareģoja pārbūves centienus par bezcerīgu pasākumu. Politisko purvaini varbūt varot mainīt ar ārkārtīgi lielas naudas ieguldīšanu jaunā spēkā vai ārkārtēju situāciju, kurā latvieši mobilizēsies. Kas zina, vai tālu, kad pulkstenis sitīs ārkārtas situācijas divpadsmito stundu.
VAIRĀK PAR SATVERSMES PROJEKTA INICIATĪVU LASIET ŠEIT!
