“Tev nebūs vēlēt, jo esi “nepareizā” pansionātā!” Vēlētāja Gata pārdomas par nevienlīdzību starp Latvijas pilsoņiem 4
Gatis Puriņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā kāda advokāte vērsās Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK) ar iesniegumu, lai panāktu savam klientam iespēju nobalsot 5. jūnijā gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās, atrodoties ieslodzījuma vietā.
CVK šo iespēju atteica, norādot uz Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta ceturto daļu, kurā teikts, ka “balsošana vēlētāja atrašanās vietā notiek tikai tad, ja vēlētājs atrodas tā vēlēšanu apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts”.
Proti, apcietinājumā esošai personai “balsošana tiek organizēta šo personu atrašanās vietā” tikai tad, ja ieslodzījuma vieta sakrīt ar vēlēšanu apgabala teritoriju, kurā ir vēlētāja deklarētās dzīvesvietas adrese.
Lai arī man ir dziļi vienaldzīgas konkrētās personas iespējas vēlēt vai nevēlēt, tomēr jāatzīst, ka šis gadījums atklāj situācijas absurdumu, kurai pakļauts ir arī man personīgi tuvs cilvēks, kurš, paldies Dievam, neatrodas apcietinājumā, taču minētā likuma noteikto tiesību ierobežojumu tas nemaina.
“Mātei Latvijai visi bērni ir mīļi”! Tomēr daži laikam ir mīļāki. Gandrīz pirms gada Saeima pieņēma grozījumus likumā, nosakot, ka turpmāk “vēlētājs, kurš uzturas ārvalstī, vēlēšanās var piedalīties, balsojot pa pastu”.
Vairāku pašvaldību pārstāvji nesekmīgi centās norādīt uz jaunās normas diskriminējošo raksturu, taču palika neuzklausīti. Es arī neesmu sajūsmā par “vēlēšanām pa pastu”, bet uzskatu, ka šādām iespējām, ja reiz tās ir radītas, jābūt pieejamām visiem, nevis tikai tiem, kas brīvprātīgi atrodas ārzemēs.
Likuma grozījumu anotācijā bija norādīts, ka “likumprojekta mērķis ir veicināt balsstiesīgo Latvijas pilsoņu dalību pašvaldību vēlēšanās, atbalstīt diasporas pilsonisko un politisko līdzdalību un iesaistīt pēc iespējas vairāk diasporas pārstāvju pašvaldību norisēs, tādējādi saglabājot saikni ar Latviju un latvisko identitāti. Ir būtiski parādīt, ka ne tikai diasporai ir svarīga Latvija, bet arī Latvijai svarīga ir tās diaspora. Latvieši ārzemēs nav atdalāmi no Latvijas un latviešu kopuma”.
Rakstītajam var piekrist, taču leģitīms ir jautājums, vai tie Latvijas pilsoņi, kuri, esot rīcībspējīgi, pašvaldību vēlēšanu laikā atrodas slimnīcās, sociālās aprūpes iestādēs vai ieslodzījuma vietās, bet kuru atrašanās vieta nesakrīt ar vēlēšanu apgabala teritoriju, kur deklarēta viņu dzīvesvieta, nav pelnījuši dalību vēlēšanās.
Vai viņi nav pelnījuši pilsonisko un politisko līdzdalību un iesaisti pašvaldību norisēs utt.? Ar ko kāda Īrijā dzīvojoša latvieša piederības sajūta kādam kaktiņam Latvijas zemes ir augstāk vērtējama par kāda Latvijas pensionāra, sociālās aprūpes nama klienta, piederības sajūtu, kuram nepaveicies atrasties tādā pansionātā, kas atrodas ārpus viņa pašvaldības teritorijas?
Saskaņā ar CVK datiem šogad pašvaldību vēlēšanām balsošanai pa pastu ir reģistrējušies 276 vēlētāji ārvalstīs. Likuma grozījumu anotācijā bija norādīts, ka “ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvo vairāk nekā 370 000 Latvijas valstspiederīgo, no tiem lielākā daļa izbraukusi pēdējo desmit gadu laikā”.
Man ir lepnums par šiem 276 vietvaru patriotiem, kas izmantos privilēģiju balsot vēlēšanās un neatrodas tā vēlēšanu apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts!
Kad būs atrisināti steidzamie jautājumi – pasaules hokeja čempionāta skatītāju ielaišana arēnā –, likumdevējs varētu tikpat steidzami pievērsties arī tiem tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kuri atrodas, piemēram, slimnīcās un sociālās aprūpes iestādēs, un šogad nevarēs realizēt Satversmes 101. pantā garantētās tiesības ievēlēt savu pašvaldību.
Ar katru gadu nokomplektēt vēlēšanu komisiju sastāvu kļūst arvien grūtāk. Šogad situāciju vēl sarežģī pandēmija. Vēlēšanu komisiju locekļi ar bažām gaida brīdi, kad viņiem būs jāapstaigā vēlētāju dzīvesvietas, lai nodrošinātu balsošanu dzīvesvietās, kas paredzēta Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. pantā.
Tāpat nav saprotams, kā visi epidemioloģiskie pasākumi tiks nodrošināti slimnīcās un sociālās aprūpes iestādēs. Protams, viss būtu varējis palikt pa vecam ar esošajiem, manuprāt, nesamērīgajiem tiesību ierobežojumiem, kas vienlīdz attiecas uz visiem, ja vien likumdevējs nebūtu radījis nevienlīdzību starp Latvijas pilsoņiem.
Diskriminējošo situāciju varētu viegli mainīt, steidzamības kārtā grozot likumu un ieviešot balsošanu pa pastu arī Latvijā noteiktām cilvēku grupām, kas attaisnojošu iemeslu dēļ nevar balsot vēlēšanu apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts.
Tāpat digitālo tehnoloģiju laikmetā, kad katrā iestādē ir interneta pieslēgums un printeris, ir ieviešama arī iespēja nobalsot, piemēram, atrodoties Siguldas novadā par sev tīkamu sarakstu Salaspils novadā.
Protams, arī šīs tiesības būtu attiecināmas tikai uz noteiktām cilvēku grupām, kas attaisnojošu iemeslu dēļ nevar balsot vēlēšanu apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā tās ir reģistrētas.
Saprotams, šādu grozījumu (un nepieciešamo instrukciju) sagatavošana noteikti ir daudz sarežģītāka par jebkuru terašu atvēršanu vai biļešu tirdzniecību, bet uzdrošinos domāt, ka arī vienlīdzīgas iespējas realizēt aktīvās vēlēšanu tiesības ir kaut kas svarīgāks.
Visbeidzot – 2016. gadā Administratīvā apgabaltiesa lietā nr. A420278914 Latvijas tautas vārdā nosprieda “atzīt par prettiesisku Ieslodzījuma vietu pārvaldes faktisko rīcību, nenodrošinot /pers. A/ piedalīšanos 2013. gada pašvaldību vēlēšanās”.
Neiedziļinoties tiesvedībā, atļaušos citēt sprieduma fragmentu: “Kā norādījis tiesībsargs, vēlēšanu tiesības – gan tiesības vēlēt, gan tikt ievēlētam – ir cieši saistītas ar tiesībām uz līdzdalību valsts un pašvaldību darbībā. Šīs tiesības nodrošina pilsoņu pārstāvību valsts un pašvaldību darbībā un ir viens no demokrātiskas valsts pamatelementiem.
Šīm tiesībām atbilst valsts pienākums gādāt, lai tiesības vēlēt un tikt ievēlētam būtu praktiski īstenojamas bez nepamatotiem ierobežojumiem. No tā izriet, ka pieļaujami tikai objektīvi pamatoti un saprātīgi, likumā noteikti ierobežojumi.
Tas attiecas arī uz vēlēšanu pieejamību. [..] Šajā gadījumā apgabaltiesa neredz nekādus objektīvus šķēršļus, kuru dēļ Ieslodzījuma vietu pārvalde, saņemot pieteicēja iesniegumu, nevarēja nekavējoties informēt Centrālo vēlēšanu komisiju un Tieslietu ministriju par pieteicēja gribu un problēmām vēlēšanu tiesību īstenošanā.
Ieslodzījuma vietu pārvalde to nav darījusi, bet aprobežojusies ar formālu un neskaidru atrakstīšanos, tādējādi nevis veicinot pieteicēja tiesību aizsardzību, bet kavējot to realizēšanu, kas rezultātā novedis pie nepamatota pieteicēja vēlēšanu tiesību ierobežojuma. Apgabaltiesa norāda, ka organizatoriskā regulējuma trūkums nevar būt pamats personas vēlēšanu tiesību ierobežošanai.”
Ir pagājuši nieka pieci gadi, bet laikam jau Tieslietu ministrija līdz pat šai dienai neko nav saņēmusi, lai novērstu “organizatoriskā regulējuma trūkumus” un “personu vēlēšanu tiesību ierobežojumus”.
Visticamāk, ja kāds Latvijas pilsonis būtu nonācis ieslodzījuma vietā, piemēram, Īrijā, tad viņam nebūtu šķēršļu piedalīties pašvaldību vēlēšanās Latvijas Republikā pa pastu!
Varbūt beidzot pienācis laiks visus ieslodzīt vienādi?
