“Šī latvieša drosmi un attapību es vienmēr pieminēšu” 1
1941. gada augusta beigās – septembra sākumā jaunā skolotāja Valentine Jaunzeme (vēlāk – Lasmane) bija norīkota par latviešu valodas un vēstures pasniedzēju Malnavas lauksaimniecības vidusskolā. Skola atradās vācu SS saimniecības pārvaldes pakļautībā, to vadīja kāds ļoti augstprātīgs Kurzemes vācbaltietis, kurš no varas pozīcijām centies uzturēt savu autoritāti padoto vāciešu un latviešu personāla vidū. Kādu svētdienas vakaru skolā rīkota ballīte, uz kuru viņa ieradusies pēc skolas direktora Ludviga Vaivara aicinājuma – viņš bija lūdzis skolotājus draudzīgi uzvesties, tā cerot no vāciešiem iegūt kādus labumus skolas vajadzībām. Kad pasākums jau ritējis pilnā sparā, cienājoties arī ar ilgus gadus skolas pagrabos glabātajiem vīniem, darinātiem no plašajā augļu dārzā izaudzētās ābolu ražas, Valentine ievērojusi, ka brīžiem kāds no vāciešiem uz kādu laiku svinības atstāj un pēc tam atkal atgriežas, kā vēlāk noskaidrojās – lai viesotos kādā citā vāciešu organizētā pasākumā skolas telpās. Nākamās dienas rītā Valentine ar pārsteigumu vēroja, ka klasē valda sajukums, meitenes raud un zēnu gandrīz nav. “Tad nu atklājās, ka baltvācietis bija savācis mūs, skolotājus, vienā vietā un tur dzirdīja un ēdināja, bet otrā vietā bija savākti tie skolnieki, lielie puiši, kam 1941. gada 14. jūnijā bija aizvesti piederīgie, kā arī citi – emocionālākie un bravūrīgākie. Tie tad bija ar to pašu skolas vīnu dzirdināti un apdzirdīti un rīta svīdumā saformēti iet žīdus šaut netālajā Kārsavas kalniņā. Pirmdienas rītā viņi gulēja paģiraini, bet daži jau bija atzinušies meitenēm. Mūsu baltvācietis bija labi izpētījis apstākļus un to attiecīgi noorganizējis,” šādi šo traģisko notikumu vēl šodien ar gaišu galvu atceras Stokholmas pievārtē mītošā nu jau 99 gadus sasniegusī V. Lasmane.
Pēc apmēram diviem gadiem Valentine iesaistījusies 1943. gada 13. augustā slepeni Rīgā izveidotās Latvijas Centrālās padomes darbā, kuras mērķis bija atjaunot 1922. gada Satversmē balstītu neatkarīgu un demokrātisku Latvijas Republiku. LCP arī izstrādāja vairākas politiskās deklarācijas par valstiskās suverenitātes faktisko atjaunošanu un ar bijušā Latvijas sūtņa Zviedrijā Voldemāra Salnā starpniecību uzturēja sakarus ar Rietumiem. Pēdējais bija stājies kontaktos ar ASV Kara bēgļu padomes (“War Refugee Board”) pārstāvjiem Stokholmā, kas finansiāli atbalstīja baltiešu bēgļu laivu akcijas uz Zviedriju. Izsniedzot latviešiem 55 000 zviedru kronu, amerikāņi gaidīja, ka uz Zviedriju tiks pārvesti Rietumu sabiedroto karagūstekņi, latviešu inteliģence, prorietumnieciski noskaņoti politiķi, vācu armijas dezertieri un ebreji. To apstiprina arī V. Salnā 1944. gada 11. septembrī slepeni uz dzimteni nosūtītā vēstule ar lūgumu “evakuēt uz šejieni Latvijas žīdus, ja tādus no vāciešu neģēlībām būtu izdevies paglābt un ja tie ir Latvijas patrioti. Tas būtu liels pabalsts cīņā dēļ mūsu zemes nākotnes”. To izdarīt gan nebija vienkārši, jo tobrīd vēl dzīvie ebreji lielākoties atradās koncentrācijas nometnēs un tikai retajam no viņiem bija izdevies paslēpties no apcietināšanas.
Tieši Valentine, kura ar segvārdu Lūcija bija iesaistīta LCP slepeno radiotelegrammu šifrēšanā starp Latviju un Zviedriju, tērpusies kā smalka un spilgti izkrāsojusies “speciālo uzdevumu mašīnrakstītāja” 1944. gada 13. novembra agrā rīta devās no Ventspils uz Dundagu meklēt kādu ebreju, kurš slēpās mežā. Viņas pavadonis un smagās automašīnas šoferis bija vāciski vāji runājošais, bet īstā SS uniformā uzcirties LCP Ventspils sakaru grupas dalībnieks elektromehāniķis Kārlis Ernests Frišenfelds, kura noteiktajai rīcībai vēlāk izrādījās izšķirošā loma Dundagas mežos pavisam nejauši sastaptā bijušā Ventspils koktirgotāja Izraēla Michelsona glābšanā. Ceļā viņus divreiz apstādināja, taču ieraugot SS “papīrus” un braucēju augstprātīgo izturēšanos, sardzē stāvošie vērmahta vīri pat atdeva godu. Kad likās, ka atrast kādu mežā paslēpušos ebreju vairs nav nekādu cerību, V. Lasmane, vakara krēslas un miglas ieskautā mežmalā pavisam nejauši burtiski uzskrēja virsū I. Michelsonam, kuram, pateicoties kāda latviešu apsarga labvēlībai jau 4. augustā bija izdevies aizbēgt no darba pie šaursliežu dzelzceļa būves un atrast patvērumu pie Degumu māju saimnieka Ozola Dundagas pagastā. Pagāja krietns laiks, līdz Valentinei izdevās Izraēlu pārliecināt, ka viņa vēlas to glābt, pārvedot pāri jūrai uz Zviedriju. “Kad ieraudzīju iznākam no nama stalto vācu uniformā tērpto vīru, aizvēru acis. Bet šis vīrs nesa drēbes un sāka man vilkt nost kankarus un ieģērbt atnestajās. Kāda sieviete deva dzert siltu tēju, spieda rokās sviestmaizi. Viss notika tik ātri, un es jau sēdēju automašīnā, lielā lakatā ievīstīts, jo nebija laika nodzīt man bārdu un apmazgāties, un mūsu mašīna palēkdamies drāzās pa meža ceļiem tumsā iekšā. Vēl nāca tas lielais brīdis pēc daudzām nobrauktām stundām, kad mūsu uniformētais šoferis izlēca no mašīnas pie vācu posteņa, viņus aizturēt gribēdams, lai tie nenāk pārbaudīt mūsu mašīnu. Kad viens tuvojās ar kabatas baterijas lampiņu rokā, man pamira sirds un nez vai es nesāktu kliegt, ja tās divas sievietes nesēdētu tik mierīgas kā statujas man blakus un priekšā. Jā, šī latvieša drosmi un attapību es vienmēr pieminēšu, jo īstenībā viņš bija mans glābējs. Viņš pagrūda to vācieti ar lampiņu, ielēca mašīnā un ar tādu švunku aiztrenca mašīnu, ka vācieši palika tālu iepakaļ,” šādi savu izglābšanos ar pateicību vēlāk atcerējās pats I. Michelsons.
“Paskats bija nožēlojams. Apģērbs skrandās, kājas ietītas lupatās, acīmredzot utu pilns, jo nepārtraukti kasījās. Viņš bija liela auguma. Dabūju šķirties no sava rezerves uzvalka, zīda apakšveļas, kuru biju iemainījis no vācu virsnieka, kurpēm, zeķēm un platmales. Pēc pirts, kaut vājš kā ģindenis, viņš tomēr bija cilvēcīgā izskatā.” Tāds Izraēls bija palicis Arvida Zvaigznītes atmiņā, kura aprūpē viņš vairāk nekā nedēļu pavadīja slēpnī pie Bambaļu mājām, līdz 24. novembra naktī ar laivu “Zvejnieks” pēc 36 stundu brauciena kopā ar vēl 161 bēgli sasniedza Gotlandi. K. Frišenfeldam, kurš palika padomju okupētajā Latvijā, čekas tribunāls 1946. gada 16. maijā piesprieda divdesmit plus piecus gadus ieslodzījuma stingrā režīma darba nometnē Vorkutā, tā sodot viņu arī par “aktīvu piedalīšanos vairāk nekā 300 latviešu nacionālistu pārvešanā uz Zviedriju”. Ventspilī K. Frišenfelds atgriezās 1956. gadā un bija viens no tiem LCP dalībniekiem, kuru vārdi tika izmantoti latviešu trimdas dezinformācijas kampaņā avīzē “Dzimtenes Balss”, kas publicēja it kā viņu parakstītu (īstenībā padomju drošības iestāžu sarakstītu) atklāto vēstulei par vilšanos LCP darbā. Padomju propaganda nesaudzēja arī Zviedrijā nonākušo V. Lasmani, laikrakstā “Cīņa” vēl 1987. gadā nepatiesi apgalvojot, ka viņas drosmīgā rīcība ebreja I. Michelsona atrašanā Dundagas apkārtnē un vēlākā nogādāšanā ar bēgļu laivu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju īstenībā esot bijusi “inscenēta ar SS un SD pārstāvju līdzdalību”, lai glābtu “bēgošos tautas nodevējus un kara noziedzniekus”.
