Tev nav jādomā par otra karmu, domā par savējo! Saruna ar dziednieci Agnesi Ziediņu-Zariņu 15
Informācija ietekmē ikvienu no mums, pat ja to neapzināmies. Emocijas, kuras sakrājušās, domas, no kurām nemākam atbrīvoties, apkārtējo cilvēku viedokļi un vide – tas viss veido mūsu dzīvi un iekrāso to noteiktās krāsās. Bet nereti aizmirstam, ka šīs krāsas izvēlamies mēs paši.
Dziedniece, gaišreģe, personības izaugsmes konsultante un bloga www.domuspeks.com autore AGNESE ZIEDIŅA-ZARIŅA atgādina, ka diemžēl visbiežāk piesārņojam paši sevi – ar visu negatīvo, ko turpinām iekšēji malt uz riņķi. Ikvienam ir dota izvēle – turēt aizvainojumu un dusmas sevī, piemēram, vienu minūti vai 10 gadus. Jo ilgāk neatmetam negācijas, jo vairāk un dziļāk piesārņojamies. Kā viens no piemēriem ir kriminālziņu skatīšanās un klausīšanās. Tāpat novērojama sirds čakras aizvēršanās mīlas sāpju vai kādu citu emocionālu traumu dēļ. Cilvēks sāk distancēties un neapzināti sevi pasargāt. Ja ir vilšanās un no tās neatbrīvojas, bet turpina atdzīvināt atmiņā vēl un vēl, tad nereti tā pārtop par nozīmīgu šķērsli jaunām partnerattiecībām un sakārtotām attiecībām ar cilvēkiem kopumā. Kā to nepieļaut un uzlabot savu karmu, lai dzīve nestu daudz vairāk prieka un pozitīvu emociju?
Saki, Agnese, vai latviešu tautai ir kāda īpaša kopējā karma?
Uzkrītoši redzama iezīme, ka šeit, Latvijā, ir ļoti daudz skaudīgu cilvēku. Cilvēki, kuri izteikti kritiski vērtē apkārtējos, turklāt bieži vien nepamatoti augstprātīgi – muļķīgu iemeslu dēļ. Šādas īpašības ir būtisks traucēklis pašiem dzīvot pozitīvi un laimīgi. Tāpēc ir jāmācās priecāties par citiem, kā arī novērtēt ar pateicību to, kas ir dots. Katram jāstrādā ar sevi individuāli. Ir muļķīgi gaidīt, ka kāds uzlabos latviešu tautas karmu un dēļ tā arī man kļūs vieglāk un labāk. Patiesībā nav tādas kopējās karmas. Mēs taču redzam, ka Latvijā cilvēku likteņi ir tik dažādi. „Būt latvietim” nenozīmē, ka automātiski esam nolemti. Iespējas uz pasaules ir visur un ļoti plašas. Atliek tikai strādāt ar sevi, bet kurš gan grib pielikt pūles un to darīt? Lielākoties tiek gaidīts, ka kāds cits ņems un sakārtos viņa dzīvi. To arī redzu ikdienā darbā ar cilvēkiem. Pat ļoti lielu problēmu priekšā tikai retais ir gatavs pats saviem spēkiem mainīties uz labu.
Mēs mēdzam lamāt valdību, mediķus, skolotājus, policiju, armiju utt. – par to, ka kaut kas nav pietiekami iedots vai izdarīts. Bet no kurienes doma, ka kādam mums kaut kas būtu jādod? Cilvēki vienmēr bijuši vienādi. Vienmēr kāds ir bijis ļauns, kāds alkatīgs, kāds paviršs, skops vai nenovīdīgs. Kādēļ tiek cerēts, ka, piemēram, tagad valdībai jābūt godīgai? Tā nekad nav bijis. Pie varas vienmēr tiekušies noziedzīgi un alkatīgi cilvēki. Un cīņā par varu viņi vienmēr uzvarēs, jo ir gatavi pielietot negodīgus līdzekļus, atšķirībā no cīnītājiem par taisnību. Tāpēc par to nav jābrīnās. Ja tomēr rodas vēlme pēc pārmaiņām šajā jomā, tad taisnīgajiem jābūt ļoti daudzskaitlīgiem, gudriem, mērķtiecīgiem, kā arī ļoti daudz jāstrādā. Vai esam tam gatavi? Labāk, lai to dara kāds cits, vai ne? Un vēl – kāpēc kādam jānodrošina augstvērtīga medicīna, ja cilvēks pats nav ieinteresēts strādāt pie savas veselības profilakses un uzlabošanas? Lielākoties ir tikai prasības. Visi grib lēti, ātri, kvalitatīvi un no citiem. Bet ko paši varam sniegt sabiedrībai?
Ja cilvēks ir nobriedis pārmaiņām – kā kopt un uzlabot savu karmu?
Darot otram to, ko vēlētos saņemt pats. Domas par tautas karmu – tas jau ir ļoti augsts domāšanas līmenis. Par to pat nebūtu jādomā un jāuztraucas, ja katrs pievērstos savai. Nav jādomā par otra karmu, domā par savējo! Caur to mainīsies arī apkārtējo karma. Labais vairo labo, sliktais – slikto. Sliktā karma rodas, kad negatīvi reaģējam uz kādu situāciju. Un, kā zināms, negatīvas reakcijas ir nepatīkamu situāciju sekas. Ja nebūtu kāda, kas mums sniedz negatīvas sajūtas, pilnīgi iespējams, ka reakcija būtu pozitīva. Secinājums – ir jāmācās nedot citiem iespēju reaģēt negatīvi uz savām darbībām, kā arī jāmācās emocionāli neitrāli reaģēt uz sevi vērstām negācijām.
Varbūt ir kāds praktisks padoms jeb vingrinājums, kas skrejošajā ikdienas ritmā palīdzētu mums kļūt mazliet apgarotākiem un harmoniskākiem?Vispirms būtu ļoti labi, ja cilvēki prastu dzīvot saskaņā ar sevi un savu iekšējo būtību. Strādāt sev tīkamu darbu, atrasties līdzīgi domājošu cilvēku sabiedrībā, vairot mīlestību sevī un pret pasauli, censties domāt plašākos mērogos par to, ko es vēl varu darīt, lai apkārtējā pasaule kļūtu labāka. Te es nerunāju par to, ka pašam jādzīvo slikti, visu atdodot citiem cilvēkiem, bet gan par to, ka jūs spējat pasaulei dot ar prieku no sevis visu to labāko, ko spējat sniegt. Jūs esat laimīgs, darot to, ko darāt.
Esmu sarakstījusi divas nelielas grāmatiņas – vērstas uz darbu ar sevi. Lai cilvēki spētu būtiski mainīt savu dzīvi paši savām rokām, nevis – tikai paļaujoties uz citiem. Viena jau ir pieejama dažās jogas studijās, interneta veikalos un klīnikās. Otra varētu tikt izdota vasarā. Katrā grāmatā ir sešas dažādas metodes. Praktizējot šos ieteikumus 40 dienas, cilvēks daudz intensīvāk pietuvojas sev, izprot savu esību, tādējādi pakāpeniski spēj mainīt dzīvi savu dzīvi uz labu. Lūk, viens vingrinājums – būtu labi pēc iespējas regulārāk padomāt, ko tieši šajā brīdī es spētu izdarīt vēl labāk. Piemēram – ieturot maltīti – var secināt, ka vēl labāk būtu, ja izteiktu domās pateicību tiem, kuri šo ēdienu ir audzējuši un gatavojuši. Vēl var kādu pacienāt, varbūt novākt aiz sevis traukus un tos nomazgāt. Ejot pa ielu, var kādam iedot ceļu, atvērt durvis, smaidīt, pateikt „labdien”. Cilvēkam būtu jāpadomā – vai visu laiku esi labākais variants priekš sevis? Pildot šo vingrinājumu regulāri, dzīve patiešām uzlabosies!
