Tētis vairs nepārnāks. Ukrainas ģimeņu neatlīdzināmais zaudējums 57
Tikai divi, trīs vai seši gadiņi ir daudziem ukraiņu bērniem, kas dzīvo drošā, pat vairāk nekā 1000 kilometru attālumā no kara Donbasā, taču viņiem tas nodarījis neatlīdzināmu zaudējumu. Tie ir zēni un meitenītes, kuru tēvi brīvprātīgi devušies karā un krituši cīņā ar Krievijas agresiju. Viņu mātēm dzīve uzvēlusi pašu smagāko nastu, liekot sadzīvot ar neiespējamo, aptvert, ka vairs neatgriezīsies tavs tuvākais karavīrs, ka turpmāk vienām būs jāaudzina bērni. Viņām arī jāspēj atbildēt bērniem uz jautājumu, kad tētis būs mājās. Atbildes ir dažādas, un līdz nopietnai sarunai par bojāgājušo tēvu tomēr vēl jāgaida vairāki gadi. Tad varēs pastāstīt bērniem, ka tēvu nav bijis iespējams noturēt mājās, ka armijas formas uzvilkšanu diktējusi viņa taisnības izjūta. Sākumā rīkoties likuši notikumi Kijevā, kur aizbēgušā prezidenta Viktora Janukoviča policisti brutāli piekāva studentus, ievadot Otro maidanu jeb Cieņas revolūciju. Nežēlīgā asinsizliešana galvaspilsētas centrā daudzu apziņā jau toreiz nostiprinājusi atziņu, ka ar to cīņa tikai sākas. Pēc tam vairs neesot atlicis citas izvēles, kā vien doties aizstāvēt savu zemi pret Krievijas agresiju valsts austrumos.
Stiprā Jeļena
Jau trīs gadus Jeļena Derkača Manēviču rajona Dolžicas ciemā viena pati audzina četrarpus gadus veco Aleksandru. Viņš nekad vairs nesatiks savu tēvu, arī Aleksandru, kurš karā devies 2014. gada 9. martā. Traģiskā ziņa saņemta 2014. gada 29. augustā, un šobrīd Jeļenai šķiet, ka samierināties ar zaudējumu kļūstot aizvien grūtāk: “Bet vai man ir vēl kādi varianti?” Aleksandrs bijis strādīgs cilvēks un prasmīgs celtnieks, kam neesot trūcis darba tepat Ukrainā. Viņš karojis pie Ilovaiskas un toreiz, 2014. gada augustā, kopā ar citiem kara biedriem jau devies atvaļinājumā. Nekas daudz par notikušo Jeļenai nav zināms. Vien tas, ka viņu mašīnu iznīcinājis spridzeklis un no visiem braucējiem gājis bojā tikai viens – tieši viņas Aleksandrs. Līdzīgi kā citur Ukrainā, atvadīties no kritušā karavīra atnākuši daudzi šā un arī citu ciemu iedzīvotāji.
Jeļena rāda vīra bērnības dienu fotogrāfiju un saka: “Saša ir pilnīga tēta kopija. Arī raksturā, ja kaut kas nav pa prātam, viss iet pa gaisu!” Ar mazo Sašu abi apdzīvo divstāvu ķieģeļu namu, ko palīdzējuši uzcelt tuvākie radinieki. “Kā es tieku galā? Tā – pavisam vienkārši!” Katru rītu, kā jau īstos laukos, celšanās pirms sešiem, jāslauc gotiņa, jāpabaro rukši un vistas, tad jāķeras pie citiem darbiem. Sarunājamies pie pusdienu galda, un gandrīz viss, kas tajā likts, ir radies viņas pašas saimniecībā – sutinātais gailis, kurš katlā nonācis sava negantuma dēļ, jo iepriekšējā dienā bīstami apdraudējis zēnu, kartupeļu biezenis, olas, siers un pat baltmaize, kas cepta no pašas izaudzēto kviešu miltiem. Jeļena pauž prieku par ciemiņiem no Latvijas, tas viņai ļāvis dažādot ierasto darba dienas gaitu un vairāk atpūsties.
Vecākais dēls zina – tētis ir eņģelis
Kad sasniegts Koveļas rajona Pavorskas ciems, pie savas nesen uzceltās mājas mūs sagaida Ļuba Javorska. Sievietes galvu sedz melns lakats, traģiskā vēsts par vīra Nikolaja nāvi saņemta pavisam nesen, tikai 16. martā. Bez tēva palikušajiem divus gadus vecajam Jaroslavam un divarpus gadus vecākajam Oļegam ir grūti saprast, kādēļ tētis neatgriežas. Uz frontes zonu, ko Ukrainā joprojām saīsināti dēvē par ATO (antiteroristiskā operācija), viņš devies pagājušā gada 9. decembrī. Ļuba zina, ka Nikolaja vienība esot atradusies Carivkas ciemā Luganskas apgabalā. “Kāds bija jūsu vīrs?” “Patiešām ārkārtīgi labestīgs un strādīgs. Te mājās visu pats savām rokām uztaisīja. 2015. gadā bija atvesti ievainotie uz Koveļas slimnīcu, kur es strādāju par medmāsu, un viņš tik daudz palīdzēja šiem puišiem. Gādāja dažnedažādu palīdzību. Tāds cilvēks bija…”
No frontes Nikolajs esot bieži zvanījis uz mājām, dažreiz pat vairākas reizes dienā, izvaicājis, kā klājas, ko dara puikas. Vakaros runājis ar dēliņiem, un, kad noteicis: “Tagad gulēt!” abi uzreiz bijuši gultās. “Kad Koļa zvanīja, viņš parasti runāja klusu. Sapratu, tas tādēļ, ka naktīs viņi brauca kaujas uzdevumā, bet dienā gulēja. Viņš sākumā runāja klusu, bet, izgājis ārā no telpas, kur pārējie atpūšas, sāka runāt normālā balsī. Vienmēr man apgalvoja, ka viss esot mierīgi. Koļa krita pie Lubečevo ciema, bet, kā tas notika, es skaidri nezinu. Dienesta biedru stāstītais nedeva īstu skaidrību… Puisis, kas bija atbraucis no Luckas, stāstīja, ka viņi devušies uzdevumā, bet tad no slimnīcas piezvanīja cits viņa biedrs, un viņa teiktais bija atšķirīgs. Koļu kopā ar vēl vienu kritušo busiņā pārveda mājās voluntieri,” stāsta Ļuba. Voluntieri ir civilpersonas, kas kopš kara sākuma sniedz daudzveidīgu palīdzību frontē esošajiem karavīriem.
“Puikas it kā saprot, ka tētis ir apglabāts zemē, saprot, ka viņš ir varonis. Taču ir teikuši, ka vēlētos, lai viens tētis ir pazemē, otrs rāmītī, fotogrāfijā, bet trešais kopā ar viņiem. Vecākais tagad aptvēris, ka tētis ir eņģelis un atrodas debesīs, bet jaunākais joprojām man prasa, kur ir tētis!”
Māt, ko tu, tā visa ir mūsu zeme!
Olgas Kijanas vīra, desantnieku majora Vladimira ceļu uz fronti noteikusi viņa attieksme pret dzīvi un savu valsti, atbildības izjūta – un arī karavīra profesija. Pirms dažiem gadiem atvaļinoties, viņš jau bija nodienējis 80. desanta brigādē veselus desmit gadus. Sākoties Otrajam maidanam, Vladimirs apmācījis tuvcīņas prasmē gados jaunos revolūcijas dalībniekus, arī bijis viens no tagadējā Ukrainas parlamenta spīkera Andrija Parubija sargiem. Tolaik Andrijs Parubijs bija Maidana galvenais komandieris. Olga atceras, ka Vladimirs savu izvēli doties karā esot pamatojis pavisam skaidri: “Vai tad man vajadzētu gaidīt, kamēr viņi atnāks šurp un pieklauvēs pie mūsu durvīm?” Olga uzaugusi valsts austrumos Dņepropetrovskā, kur dzīvo viņas māte un brālis. “Kāds noskaņojums valda Dņepropetrovskā? Patiesībā – dažāds. Vieni saprot, par ko karo mūsu karavīri, citi ne. Lielākā daļa cilvēku, ar ko esmu runājusi, saka tā: “Ja nu pie mums arī atnāks, tad mēs karosim.” Es to nesaprotu, Dņepra (tagad visbiežāk tiek lietots šāds saīsinātais pilsētas nosaukums – Aut.) taču ir piefrontes pilsēta, no tās vairs nav tālu līdz Doņeckai.” – “Ko, pēc jūsu domām, vēlas ienaidnieks? Atnākt līdz valsts rietumiem?” – “Domāju, plāni ir vēl tālejošāki,” uzskata Olga. “Viņi vēlas destabilizēt valsti tā, lai tā pati sabruktu. Protams, tā ir lielā politika un cīņa par lielo naudu – no abām pusēm. Viens no plāniem – izdarīt tā, lai pasakām, ka padodamies un atdodam Krievijas kontrolē visu savu teritoriju, bet otrs – destabilizēt Ukrainu tik tālu, ka no sadarbības ar mums atsakās jebkura cita valsts.”
Vladimirs “kritis” 2015. gada 3. septembrī frontes starplaukā pie Luganskas apgabala pilsētas Sčastjas. Kāpēc, šo vārdu rakstot, būtu jālieto pēdiņas? Viņš tolaik bijis bataljona komandieris, kas jāuzskata par augstu amatu frontē. Pēc viņa mātes Valentīnas dziļas pārliecības, dēla bojāejas nenoskaidrotie apstākļi liekot kritiski skatīties uz dažādiem noziegumiem, kas notiek frontē. “Jūs vēlaties dzirdēt patiesību par viņa nāvi? Saskaņā ar oficiālo versiju viņš esot uzkāpis uz mīnas, bet tā nav patiesība,” apgalvo Vladimira māte. “Pirms tam gāja bojā Andrejs Galuščenka, viņa draugs, kas apkaroja kontrabandu. Viņu nošāva savējie – tie, kas nodarbojās ar kontrabandu, bet tika pateikts, ka to izdarījusi pretinieka izlūku diversantu grupa. Nākamajā dienā Vladimirs gāja izpētīt to vietu. Kāpēc viņš pat facebook norādīja, kurp dodas, kāpēc gāja bez bruņu vestes, bez ieroča? Tie ir neatbildēti jautājumi.” Kara prokuratūras uzsāktā izmeklēšana sākumā viesusi cerības, ka varētu izdoties aizkļūt līdz īstajiem Vladimira nāves vaininiekiem. Taču tad viss apstājies. Šo lietu izmeklējis arī kāds žurnālists, taču arī viņa aktivitāte esot apturēta ar nopietniem izrēķināšanās draudiem. Tagad viņš esot izbraucis no valsts. Skaidrība šī nozieguma izmeklēšanā neesot bijusi pa prātam armijas 92. brigādei, kuras pārstāvji no kontrabandistiem saņēmuši lielas summas, uzskata Valentīna.
Reiz, kad dēls bijis mājās atvaļinājumā, māte teikusi: “Kam mums tā Luganska, tas Donbass, atstājiet šo posta zemi!” – “Māt, ko tu, tā visa ir mūsu zeme – no šejienes rietumos līdz pašai austrumu robežai,” atbildējis Vladimirs. Viņas dēls nekad neesot bijis ārišķīgs. Nekad nesauca: “Slava Ukrainai!” – “Nekad neuzsvēra attieksmi pret Dievu, lai gan Bībeli citēja. Nekad netika parādījis, ka ir tik spēcīgs patriots. Bet, kad sākās Maidans, paņēma visu naudu, kas bija mājās, nopirka formu un citas vajadzīgās lietas, pat paņēma kredītu un devās uz Kijevu,” stāsta bojāgājušā Ukrainas armijas majora māte. Tagad iela Koveļā, kur uzaudzis Valentīnas dēls, nosaukta viņa vārdā. Pēc dažiem gadiem vārdu uz plāksnītes pratīs izlasīt arī viņa divus gadus vecais dēls Daņila, kurš piedzima piecus mēnešus pirms tēva bojāejas. Bet saprast notikušo būs daudz grūtāk.
