Guna Roze: Tests, kas nepieviļ 0
Jau atkal rudens apglezno Latviju, un allaž ir ļaudis, kas pasaules plašajos ceļos tai līdzi ceļas. Kas ir tie cilvēki, kas nes savas valsts vārdu pasaulē? Visbiežāk tie ir sportisti un mākslinieki – mūziķi, aktieri, rakstnieki, režisori, gleznotāji. Retāk politiķi un vēl retāk tādi politiķi, kam seko laba slava. Tā ir visur pasaulē.
Pirms pāris dienām kāds sportists – pašvaldības deputāts, kuram neizdevās kļūt par Saeimas deputātu, – izteica novērojumu, ka sportistus Latvijas tauta nemīl. Vismaz tādā nozīmē, ka reti ievēl par tautas kalpiem, bieži izsvītro no sarakstiem, turpretī kultūras darbinieki nopelna daudz jo daudz plusiņu. Nevar nepiekrist, jo atjaunotās Latvijas Saeimā nav strādājuši daudz sportistu, toties mākslinieku bijis gana. Pietiek nosaukt tādas zvaigznes kā Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Ivars Kalniņš.
Kāpēc tā? Varbūt tāpēc, ka sports saistās ar fizisku spēku, kamēr kultūra ar daili – dvēseles un sirds gudrību. Un ja jāuztic valdīšana vienam vai otram, Lāčplēšiem vai Laimdotām… Te arī atbilde, jo zinām taču, kā beidzās Lāčplēša stāsts. Lai gan… kādā Latvijas novadā no 17 pašvaldības deputātiem pieci ir sportisti un tikai divi kultūras darbinieki, tātad tur uzticība fiziskam spēkam ir ievērojama. Gribas ticēt, ka šis fenomens ir izņēmums, kas tikai apstiprina likumsakarības. Pietiek atcerēties kaut vai 1988. gada tā saukto Rakstnieku kongresu, ar kuru iesākās Atmoda. Lūk, tas ir rādītājs!
Šaubu nav – tauta balso par tiem, kam tic vismaz mazliet vairāk nekā pārējiem.
Un īsti noticēt var tikai tam, ko zina vismaz mazlietiņ labāk nekā citus. Tieši šī iemesla dēļ sabiedrībā pazīstamu cilvēku “ielikšana” sarakstos ir izplatīta parādība. Par šo metodi Imants Kalniņš publiski paudis, ka “Latvijas politiskajā praksē cilvēki, kas ieguvuši tautas atzinību un cieņu, ir izmantoti ļaužu muļķošanai”. Ne velti priekšvēlēšanu laikā medijos parādās tādi virsraksti kā “Sportisti vēlēšanās – leļļu šovs?”. 6. oktobra vēlēšanu rezultāti gan parādīja, ka daža laba kandidāta popularitāte iegūta tādiem līdzekļiem, kas skaidri parāda, cik stipri tauta viņu “mīl un ciena”. Tautā “mīlētā” politiķe Solvita Āboltiņa izteikusies, ka “māksliniekiem un sportistiem politika nav piemērotākā joma, kur darboties, jo tā tomēr prasa citas zināšanas un citu pieredzi”. Ak vai, cik daudz ir profesionālu politiķu, kas savas zināšanas un pieredzi prot izmantot ļaunprātīgi!
Esmu noformulējusi savu kritēriju. Pie varas nedrīkstētu laist cilvēkus, kuri nelasa grāmatas, jo tādiem vai nu ir deformējusies vērtību sistēma, vai arī intelekta līmenis, ar kādu nevar lepoties. Reizēm abi kopā. Ne jau pļāpāšanas pēc Josifs Brodskis teicis, ka “ir ļaunāki noziegumi par grāmatu sadedzināšanu. Piemēram – to nelasīšana”. Jo grāmatas – labi romāni – koncentrētā un saasinātā veidā stāsta patiesību par mums.
“Paradoksālā lasīšanas vērtība slēpjas tajā, ka mēs attālināmies no pasaules, lai varētu to labāk izprast,” teicis Daniels Penaks. Lasīšana attīsta spēju ne tikai sekot notikumam, bet arī domāt. Vēl vairāk – kritiski domāt; analizēt, izvētīt, meklēt cēloņsakarības, nevis pievērst uzmanību tikai sekām un tad bezcerīgi ar tām cīnīties. Lūk, kāpēc grāmatu lasīšana ir labu politiķi raksturojoša iezīme. Un tiklab par politiķiem, kā par vēlētājiem precīzi pateicis japāņu rakstnieks Haruki Murakami: “Ja jūs lasāt tikai tās grāmatas, ko lasa visi pārējie, tad arī domāt spējat tikai to, ko domā visi pārējie.” Hm, tātad Latvijas vēlētājs nav čakls lasītājs…
Mēdz teikt, ka katrai sabiedrībai ir tieši tāda valdība, kādu tā pelnījusi. Mūsdienās pusei balsstiesīgo ir vienalga, kas pārvalda valsti. Šī iemesla dēļ es uzticos tiem vēlētājiem, kas lasa grāmatas, jo viņi prot kritiski domāt; analizēt, izvētīt. Gan politiķiem, gan viņu ievēlētājiem derētu pajautāt: kad jūs pēdējoreiz izlasījāt grāmatu? Kāda tā bija? Jo, “lai iznīcinātu kultūru, nav jāsadedzina grāmatas. Cilvēkiem vienkārši jāpārtrauc tās lasīt”, tā Reds Bredberijs.
