Egils Līcītis: Draugu lokā, nevis čūsku midzenī 0
Sagaidot Māra Kučinska Ministru kabineta 100 dienu mazo jubileju, pašiem asinskārīgākajiem brīvās preses pārstāvjiem prāts nesās neaprobežoties ar neizteiksmīgiem jautājumiem: “Vai koalīcija stāv uz ļodzīgiem dēļiem?” un “Vai Kučinskis uz mūžu premjers?” Viņi atgādināja, ka ministri Belēvičs un Rasnačs, sastapušies ar asiem kā bārdasnazis kritiķiem, tiek sisti tieši pa saules pinumu, bet premjerministru draudējis nošpricēt dr. Keris. Taču, kad neviens pieaicinātais politologs eksperts priekšlaikus negrasījās kļūt par valdības bendi un izsniegt miršanas apliecību, opozīcija negribēja pāri laist zāģi, masu plašsaziņas līdzekļi meta mieru un ķērās pie svarīgāku tematu malšanas. Par jonizētā ūdens nozīmi veselības uzturēšanā un par 10 iemesliem, kāpēc vīrietis negrib seksu.
Ar skatienu nomērot valdīšanu no galvas līdz kājām, pat trenēta satīriķa modrā acs neatrastu, kur īsti piesieties, kur ierīvēt ar muguras kasīkli. Nozaru vadībā ir pieredzējuši cilvēki, kuri izgudrojuši konservu griežamo un prot vadīt “boingu”. Uz ministru rakstāmgaldiem nekā lieka, tikai mīļotās māsīcas fotogrāfija un tikko grieztu ceriņziedu pušķis. Ne miņas no savstarpējām partnerattiecībām, kas kvēlo kā peklē, kādas bija ierastas iepriekšējiem varasvīriem, ne mazākās pazīmes no valdības sabrukšanas kolapsa. Uz ārpusi izskatās, ka partijas pie pārošanās satikušas katra savu otro pusīti, un, ja arī ir asi politiskie kairinājumi kā adžika un gruzdošas tektoniskas pārmaiņas, tad tās saskatāmas spilgtākā apgaismojumā vai pārceltas uz vēlāku kopdzīves periodu. Koleģialitātē eksponējusies valdība arī Kučinskim ir elementārāk kopjama, un valmierieša vadībā miermīlīgi sadzīvo dženderisti ar tradicionāļiem, rojālisti ar republikāņiem, sorosīti ar lemberdzēniem. Pašlaik ministri aizņemti ar to, ka “strādā ES naudas apguves virzienā” un norūpējušies, lai cilvēki “neiekrīt vidēju ienākumu slazdā”. Iedzīvotājiem var būt rozā sapnīši un nozarēm – spiedīgas vajadzības, bet, piedodiet, kādam jāgādā arī par kanalizāciju. Gruntīgāki darbi atlikti finansējuma trūkuma dēļ un tiks paveikti kā valsts simtgadei veltīti. Pilsoņiem arī nav galvassāpes, ka valdība iespiedusies kaktiņā vai noslēpusies istabaugšā, neizpildās ar turboefektiem un nolēmumus izsniedz kā zilumzāles. Ministrus gandrīz varētu nodēvēt par Latvijai un tās apdzīvotājiem draudzīgiem cilvēkiem, nekaitīgiem radījumiem. Mierīgie dzīves vērotāji nemaz nav pārmantojuši dullā Daukas sindromu, kas bija raksturīgs Zatlera cīnītājiem par reformām un tiesiskumu. Šķiet, padomāts pat par gadījumu, ja kāds zibenstrāpīts Kučinska komandas loceklis ne no šā, ne no tā sāktu trakot. Ierastos stipri sanitāri un aizvestu viņu uz Ģintermuižu. Pašreizējā ģeopolitiskā situācija ministriem liek būt noslēgtāka rakstura valstsvīriem, kas stabili turas pie sava kaktiņa, stūrīša zemes, pārdzīvo par kultūras mantojuma saglabāšanu, vakaros knibinās ap rokdarbiem. Tad čaukstenes nebaumos, ka Kučinska valdības veselība vairs nav sevišķi stipra un cik tuvs ir šķiršanās brīdis.
