Tērvetes senvēsture un pilskalna stāsts: tā senajās ainavās var rast mieru un iedvesmu, spēku un izturību 1
Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē aptver vairāk nekā 1200 ha, kas ietver gan izveidoto Sprīdīša pasaku pasauli, gan bezmaksas pastaigu takas plašajā Tērvetes dižsilā, vēsta “mammadaba.lv”.
Arī vēsturiski Tērvete vienmēr ir bijusi nozīmīgs, stratēģisks attīstības punkts Zemgales reģionā laiku laikos.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka Tērvetes pilskalns bijis nocietināts jau dzelzs laikmetā, 1.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras te atradusies cilvēku apmetne.
Tērvetei bija centrālā loma Rietumzemgales novadu vidū, bet 13. gadsimtā tas bija vislabāk nocietinātais pilskalns Zemgalē.
Tā laika Tērvetes zemes apdzīvoja zemgaļi. Etnonīms „zemgaļi” , kā arī to apdzīvotās teritorijas nosaukums „zemgale” tiek saistīts ar jēdzieniem „zems”, „zemais gals”, kā arī ar Lietuvas novadu Žemaitija, kas tulkojumā nozīmē to pašu.
Pirmo nozīmīgo pētījumu par senās Latvijas zemēm un to robežu rekonstrukciju 13. gadsimtā devis vācbaltu zinātnieks Augusts Bīlenšteins.
Nozīmīga ziņu krātuve laikā no 1224. gada rudens līdz 1227. gada februārim ir Rīgā sarakstītā Indriķa hronika. Tajā ir atspoguļoti 12. gadsimta beigu un 13. gadsimta sākuma notikumi.
13. gadsimtā Tērvete bija visas Zemgales politiskais un ekonomiskais centrs. Tērvetes pilskalns ierīkots Tērvetes upītes labajā krastā, kas austrumu pusē pārrakts ar grāvi, zemes uzmetot 7 līdz 8 m augstā valnī, izveidojot trīsstūrveida plakumu.
Līdzīgi pilskalni bija arī citur Zemgalē, kopumā zināmi 35 pilskalni, 23 no tiem Latvijas teritorijā, bet pārējie Lietuvā. Vairākums no tiem ierīkots upju malās esošos paaugstinājumos, jo Zemgalē ir tam ļoti piemērots, sazarots un bagātīgs upju tīkls.
Pilskalnā arheologi atraduši vairākus tūkstošus zemgaļu darba rīku, rotaslietu un ieroču, kā arī lielus labības krājumus. Daudzie dzīvnieku kauli liecina par seno iedzīvotāju nodarbošanos ar lopkopību un medniecību.
Daļa atrasto senlietu izgatavotas no dzelzs un bronzas, tomēr pārsvarā lietoti akmens un kaula darba rīki: dažāda veida kalti un cirvji.
Par zemgaļu samērā augsto garīgo kultūru stāsta atrastie lietišķās mākslas priekšmeti. Unikāls atradums – 13. gadsimta stabulētāja attēls uz pils krāsns māla apmetuma.
Vēsturiskie pētījumi apstiprina hronikas ziņas, ka zemgaļu pils nodedzināta 13. gadsimta beigās. Pils bijusi koka, un tai bijušas divas priekšpilis, tagadējo ordeņa pilsdrupu vietā.
Pilskalna pakājē atradusies pils sēta. Pilskalns ir mākslīgi uzbērs, vēl tagad 19 m augsts. Tajā atrasts daudz vācu krustnešu bultu galu.
Laikā no 1259. gada līdz 1286.gadam ap Tērvetes pili notikušas niknas zemgaļu un vācu krustnešu kaujas.
Nespēdami zobenbrāļiem ilgāk pretoties, zemgaļi paši 1286.gadā nodedzinājuši Tērvetes pili un aizgājuši uz savām toreizējām zemēm, pēdējām pilīm Raktē (tagad Žagares pilsēta Lietuvā, vien 15 km attālumā no Tērvetes) un Sidrabenē (tagad Jonišķi, Lietuvā).
Tālu un tuvu daudzināts Tērvetes vārds no viena gadu simta uz otru. Tērvetes vēsturiskie, varenie senči dod spēku, attīsta domu un rosina radošumu, ne velti te arī šodien dzīvo darbīgi, neatlaidīgi un radoši ļaudis.
Tērvetē, auglīgajās Zemgales zemēs, aug dižsila priedes, iedvesmu rod rakstnieki un mūziķi, un dzīvo pasaka. Latvijas valsts mežu dabas parks Tērvetē ir iedzinis saknes Tērvetes zemē, te senajās ainavās var rast mieru un iedvesmu, spēku un izturību.
