Tērvetes senkapu mīkla – desmitgades lielākais atklājums Latvijas arheoloģijā 2
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lielākais atklājums Latvijas arheoloģijā un zemgaļu pētniecībā pēdējos gadu desmitos – tā maija beigās izdarītos izrakumus līdz šim nezināmos senkapos Tērvetē medijiem raksturo šo izrakumu vadītājs, LU Latvijas vēstures institūta (LVI) Arheoloģijas nodaļas zinātniskais asistents Normunds Jērums.
Atklājuma nozīmībai piekrīt arī viņa kolēģis, izrakumu dalībnieks, zemgaļu senvēstures pētnieks Guntis Zemītis.
Tomēr Zemītis nesteidz pievienoties interneta vietņu skaļajiem virsrakstiem par “atrisināto gadsimta mīklu”. Mīkla drīzāk ir nevis atrisināta, bet uzdota.
Unikāls atradums Zemgalei
Uzraudzības izrakumus Tērvetes Dabas parka teritorijā pēc informācijas saņemšanas par iespējamiem senkapiem 22.–23. maijā veica Tērvetes zemgaļu pils muzeja saimnieks un gadskārtējo Zemgaļu svētku rīkotājs Normunds Jērums, pieaicinot citus speciālistus no LVI, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes.
Sešos izrakumu laukos konstatēti pieci 12.–13. gadsimta apbedījumi, no kuriem viens bija īpaši rotām bagāts un piederējis kādai sievietei, bet viens bija dubultapbedījums – sieviete kopā ar vīrieti.
Starp atradumiem ir važiņrotu fragmenti, aproce ar zvērgalvu galiem, uz stieples uzvērtas stikla krelles, dažādi putnveida piekariņi, kaklariņķis, gredzeni, nazītis.
Lielākais pārsteigums bijis tas, ka runa ir par Zemgalei neraksturīgiem ugunskapiem un arī rotas atzītas par drīzāk Baltijas somiem – lībiešiem, vendiem – ne zemgaļiem raksturīgām.
Ugunskapu specifika paredz, ka nelaiķis kopā ar rotām tiek sadedzināts bēru sārtā. Pēc tam kalcinētos kaulus kopā ar sārta oglītēm un vairāk vai mazāk sakusušajām rotām ieber nelielā bedrē, 5 līdz 7 cm no augsnes virskārtas.
“YouTube” vietnē ievietotā sižetā Jērums skaidro, ka Latvijas un Lietuvas teritorijā zemgaļu 12.–13. gadsimta apbedījumi ir ārkārtīgi rets atradums. Pēdējo vairāk nekā simt gadu laikā tādi konstatēti tikai aptuveni trīsdesmit.
Starp senāk atsegtajiem skeletapbedījumiem bijuši arī ugunskapi.
Taču jaunatklātais kapulauks ir vienīgais zināmais 12.–13. gadsimta zemgaļu ugunskapu kapulauks Zemgalē. Arheologa skatījumā atradums Tērvetē liecina par zemgaļu apbedīšanas paradumu maiņu 12.–13. gadsimtā. Tas izskaidrotu arī, kādēļ minētā laika senkapi saglabājušies tik maz – laika gaitā seklie apbedījumi nopostīti, lauksaimnieciski apstrādājot Zemgales laukus.
Vairāk ienes apjukumu
Tomēr arheologs, bijušais LVI direktors Guntis Zemītis piekrīt kolēģa spriedumiem tikai daļēji. Zemītis uzsver, ka Tērvetē ieraudzītais vairāk ienes apjukumu, nevis sniedz izskaidrojumu. Senkapos atrastais arheoloģiskais materiāls drīzāk raksturīgs Baltijas somiem, pie kuriem piederēja arī lībieši un vendi.
Neapšaubāmi, šo tautu rotās vērojams zemgaļu kultūras iespaids – gan zemgaļiem, gan Baltijas somiem bija kopīgi, vienam no otra aizgūti elementi. Piemēram, putniņveida piekariņi, važiņrotas, krustadatas (rotadatas, ko lietoja apģērba saspraušanai vai rotu piestiprināšanai), kas atrasti arī šajos izrakumos.
“Mēs visi zinām, ka Tērvete bija zemgaļu centrs, īpaši 12.–13. gadsimtā, kad par to jau vēsta rakstītie avoti.
Tāpēc mums grūti iedomāties, ka tur varēja dzīvot arī vēl citi. Es šobrīd neuzņemtos sacīt, ka atrastie bijuši zemgaļi. Drīzāk izskatās, ka ne. Drīzāk jautājums ir: kas viņi tādi bija, kā tur nokļuva un ko tur darīja,” tā Zemītis.
Teorētiski varētu pieņemt, ka runa ir par kādiem ienācējiem, kuri 13. gadsimta beigās ieradušies zemgaļu vietā pēc tam, kad tie krustnešu spiediena dēļ devās uz Lietuvu. Taču arī šāds pieņēmums apjukumu nekliedē: vienīgie, kas 12.–13. gadsimtā konsekventi turējās pie ugunskapiem, bija kurši.
Bet atradumi nav kursiski. Arī vendiem šajā laikā ir skeletkapi, ne ugunskapi. Ja par zemgaļiem, tad ir tikai dažas norādes, ka zemgaļi ugunsapbedījumus praktizējuši, piemēram, robežrajonos ar kuršiem, taču ne Zemgales sirdī.
Jāmaina uzskati
Jaukta dažādu Latvijas sentautu kopādzīvošana vienviet minētajā laikā nebūtu nekas neparasts. Tas, piemēram, bijis vērojams Daugavas krastos, pie Daugmales pilskalna, arī pirmskrustnešu Rīgas lībiešu ciemos. Tajos ir gan kuršu, gan zemgaļu, tāpat skandināvu, krievu klātbūtnes pazīmes.
“Piedaugavā atradās tirdzniecības vietas, tādēļ pats par sevi tas nekāds brīnums nav. Pilsētu veidošanās vietās tā bija visā Ziemeļeiropā. Taču Tērvete, kā zināms, bija politisks, nevis ekonomisks centrs, zemgaļu valdnieku dinastijas sēdeklis. Tērvetes senpilsēta ir liela, taču tā neapšaubāmi nav tirgus vieta – tas ir etniski monolīts centrs, tāpēc pārsteidzoši tajā redzēt svešu etnisko elementu,” skaidro vēsturnieks.
Pēc senkapu plašuma arheologi var spriest par attiecīgajā vietā dzīvojošās kopienas lielumu un uzturēšanās ilgumu. Jaunatklātais kapulauks ir samērā liels, bet senajās hronikās nav pieminēts, ka Tērvetē būtu pastāvīgi dzīvojis vēl kāds, izņemot zemgaļus.
Turklāt te nav runas par kāda iebrukuma sekām, jo starp atrastajiem ir sievietes kaps, arī vīrieša un sievietes dubultapbedījums. Šie ļaudis tur ilgstoši dzīvojuši.
Neatbildēts šobrīd ir arī jautājums, vai attiecīgie senkapi vispār saistāmi ar Tērvetes pilskalnu, kaut abas vietas atrodas samērā tuvu. Starp citu, zinātniekiem nav zināms, kur Tērvetes pils un pilsētas iemītnieki glabājuši savus mirušos. Ir tikai uz 14.–16. gadsimtu, tātad jau uz vācu perioda viduslaikiem, attiecināmi kapi.
Guntis Zemītis uzsver: “Neatkarīgi no tā, par ko tas beigās izrādīsies, šis atradums ir ļoti svarīgs, jo maina mūsu priekšstatus. 12.–13. gadsimta ugunskapi Zemgales teritorijā vien ir atklājums, pat ja tie nemaz nav piederējuši zemgaļiem.”
Tagad svarīgi būtu izdarīt atradumu precīzu datēšanu. Varbūt tā viesīs lielāku skaidrību. Zinātniskā interese ir liela, tādēļ prognozējams, ka kapulauka izpēte nākotnē tiks turpināta.
