– Runājot par simboliem – kas Ukrainai šobrīd ir Stepans Bandera, kuram prezidents Juščenko savulaik piešķīra varoņa nosaukumu, bet vēlāk Janukoviča laikā to atņēma? 16
– Katrā valstī ir vēstures lappuses, kuras visa sabiedrība neuztver vienādi. Šobrīd mums ir jāpārvar sašķeltība starp dažādām paaudzēm un valsts daļām. Svarīga ir sabiedrības samierināšana, atzīstot, ka varoņi bija gan padomju armijā, kas cīnījās pret fašismu, gan Ukraiņu sacelšanās armijā, kas Banderas vadībā cīnījās divās frontēs – gan pret fašismu, gan pret komunistisko okupāciju.
Ģ. Vikmanis: – Ko Ukraina tuvākajā laikā sagaida no saviem Rietumu partneriem?
– Mēs sagaidām atbalsta turpinājumu Ukrainas pretstāvei agresoram – Krievijai. Šādu atbalstu pēdējā gada laikā esam sajutuši no Rietumu partneriem. Šajā ziņā esam pateicīgi Latvijai, kuras prezidentūras laikā ES Padomē izdevās saglabāt ES atbalstu Ukrainai. Tas nebija viegli, bet tas ir izdevies. ES ir vienota, ka sankcijas pret Krieviju darbosies, kamēr netiks pildītas Minskas vienošanās un kamēr Krima neatgriezīsies Ukrainas valsts kontrolē. Ceram, ka ES būs tikpat izlēmīga arī turpmāk. To pašu gaidām no citiem partneriem – ASV, Kanādas, Japānas. Rēķināmies ar Rietumu palīdzību mūsu aizsardzības spēju stiprināšanā. Pirms gada mūsu armija bija sagrauta iepriekšējās varas darbību rezultātā, bet tagad tā ir mūsdienīga un spējīga aizsargāt valsti. Šobrīd aktīvi strādā mūsu kara rūpniecības komplekss, tomēr mums nepieciešams arī atbalsts no mūsu partneriem. Rēķināmies, ka Ukrainā varētu tikt ievesti miera uzturēšanas spēki – ar ANO vai ES mandātu. Šāds solis palīdzēs efektīvāk pildīt Minskas vienošanās. No ES mēs sagaidām bezvīzu režīmu nākamā gada vidū. Ukraina ir skaidri pateikusi, ka tā vēlas kļūt par ES locekli. Tas nav gada vai divu jautājums, tomēr mēs sagaidām, ka no ES tiks dots skaidrs signāls, ka Ukrainai kā Eiropas valstij ir tiesības nākotnē būt par ES locekli.
– Kā Ukrainas sabiedrība uztver iespēju kādreiz kļūt par NATO dalībvalsti?
– Pērn parlamentā tika atcelts lēmums par valsts ārpusbloku statusu. Juridiskie šķēršļi, lai pievienotos kādai militārai aliansei, vairs nepastāv. Eiroatlantiskā integrācija ir viena no mūsu prioritātēm. Atbalsts dalībai NATO šobrīd Ukrainas sabiedrībā jau pārsniedz 50 procentus. Sadarbību ar NATO uzlūkojam kā būtisku mūsu drošības daļu. Mūsu uzdevums pašlaik nav dalības pieteikuma iesniegšana, bet gan tuvināšanās NATO militārajiem un organizatoriskajiem standartiem. Pēc tam jau tautas nobalsošanā tiks izlemts, vai vēlamies iestāties NATO, un tad Ukraina pieņems formālus soļus.
– Ukrainai ir liela diaspora ASV un Kanādā. Vai no tās jūtat palīdzību Ukrainas interešu lobēšanā?
– ASV un Kanādā katrā dzīvo pa miljonam etnisko ukraiņu. Viņiem ir nopietns lobistu spēks šajās valstīs, jo viņi vēršas pie saviem likumdevējiem un pastāvīgi norāda uz notiekošo Ukrainā. Mūsu finanšu ministre Natālija Jeresko ir bijusī ASV pilsone, bet tagad pieņēmusi Ukrainas pilsonību. Viņa ir pieredzējusi speciāliste ar svarīgiem kontaktiem finanšu jomā.
M. Antonevičs: – Un kā ar ukraiņu diasporu Latvijā? Šķiet, līdz Maidanam Latvijā ukraiņi nebija politiski pamanāmi. Pie mums bieži tiek lietots termins “krievvalodīgie”, ar to apzīmējot ne tikai krievus, bet arī ukraiņus, krievus un baltkrievus. Vai uzskatāt, ka tas ir pareizi?
– Apzīmējums “krievvalodīgie” ietver realitātes konstatāciju. Daudzi Latvijas iedzīvotāji, arī Latvijas pilsoņi, ir cēlušies no Ukrainas, bet ikdienā runā krievu valodā. Taču viņi tāpēc nav ukraiņi mazākā mērā kā tie, kas ikdienā runā ukraiņu valodā. Es gan teiktu, ka liela daļa Latvijā dzīvojošo ukraiņu prot dzimto valodu, tikai varbūt ikdienā viņi vairāk lieto latviešu un krievu valodu.
Latvijā ir liela ukraiņu diaspora – ap 50 000 cilvēku. Viņi vienmēr bijuši aktīvi kultūras pasākumu rīkošanā, piesaistot kultūras kolektīvus no Ukrainas, lai iepazīstinātu Latviju ar mūsu tradīcijām. Pēdējo gadu notikumi Latvijas ukraiņos ir pamodinājuši patriotisma un līdzcietības jūtas, kā arī nepieciešamību palīdzēt Ukrainai. Ukraiņi un latvieši Latvijā sadarbojas, lai palīdzētu Ukrainai. Latvijas ārstniecības iestādēs par Latvijas līdzekļiem ārstējas Ukrainas karavīri, bet latviešu brīvprātīgās organizācijas vāc humāno palīdzību Ukrainai un tās iedzīvotājiem. Latvijā ir 17 ukraiņu organizācijas, kuras ir ļoti dažādas pēc savas darbības un interesēm, un vēstniecība mēģina atrast kopsaucēju starp tām.
