M. Antonevičs: – Vai te neveidojas līdzīga situācija kā pašpasludinātajā Piedņestras republikā Moldovā? 16
– Līdzības var redzēt dažādās situācijās. Ukraina, Moldova un Gruzija ir skaidri definējušas ceļu uz demokrātiskajām vērtībām un ES. Vai nav aizdomīgi, ka šajās valstīs ir Krievijas radītie “iesaldētie konflikti”? Piedņestras atšķirība ir tā, ka Moldovai nav robežas ar Krieviju. Mums šī robeža ir, tā ir gara, un daļu no tās mēs nespējam kontrolēt, jo to sagrābuši nelikumīgie militārie formējumi un caur to Krievija iesūta pie mums savus karavīrus un tehniku.
– Ukrainas prezidents Petro Porošenko nesen par Odesas apgabala gubernatoru ir iecēlis bijušo Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili – vai tā ir neuzticība saviem pilsoņiem, vai lēmuma pamatā ir citi iemesli?
– Mūsu mērķis ir izmantot citu valstu veiksmes stāstus. Gruzijai bija līdzīga situācija pirms desmit gadiem, un viņiem izdevās efektīvi veikt reformas. Būtiskākas reformas bija tieši korupcijas novēršanas jomā. Šis fakts ir vispārēji zināms veiksmes stāsts, un Gruzijai šajā jomā ir liels progress. Par nožēlu, Ukraina jau 20 gadus runā par korupcijas apkarošanu, taču reāli soļi nav sperti. Ja tagad mēs to nedarīsim, Ukrainu gaida grūti laiki. Pēc Maidanā notikušās Cieņas revolūcijas vairs nav iespējams imitēt darbības, tauta to vienkārši nepiedotu. Tagad Ukrainā ik dienu dzirdam par dažādu līmeņu vadītāju arestiem, tostarp no tiesībsargājošajām iestādēm. Mūsu pilsoņi vairs neļaus valdībai imitēt darbības, un būs stingra kontrole no sabiedrības puses reālu reformu īstenošanā.
– Vai Ukrainas varas konflikts ar pazīstamo miljardieri Ihoru Kolomoiski arī ir saistīts ar cīņu pret korupciju?
– Neesmu drošības struktūru darbinieks, tādēļ nezinu detaļas. Ukrainā valsts līmenī ir paziņots, ka ir pienāci laiks tā saucamajai deoligarhizācijai. Tas ir laika jautājums, un bagātiem cilvēkiem ir jādod sava artava Ukrainas neatkarības un drošības stiprināšanā. Ir pienācis arī laiks, kad bagāti cilvēki vairs nevarēs kontrolēt politiskos procesus caur biznesu, jo tas ir pretrunā eiropeiskajām vērtībām, pēc kurām tiecamies.
– Maidana laikā viena no spontānām tautas nemieru izpausmēm bija Ļeņina pieminekļu gāšana. Pārsteidzošāk gan ir tas, ka šie pieminekļi bija stāvējuši visus gadus, kopš Ukraina kļuva neatkarīga?
– Daļa no tiem tika nojaukti 90. gadu sākumā. Tomēr līdz pēdējam brīdim gandrīz katrā pilsētā bija kāds Ļeņina piemineklis. Neviens nevēlējās tracināt sabiedrību, jo daļai vecākās paaudzes cilvēku Ļeņina pieminekļa nojaukšana nozīmēja arī ierastā pasaules skatījuma galu. Komunistiskā partija Ukrainā ik reizi vēlēšanās iekļuva parlamentā, un tikai pēdējās vēlēšanās tā palika ārpus Augstās Radas. Pirms dažiem mēnešiem parlaments pieņēma likumu par dekomunizāciju, kurā noteikts, ka mūsu valstī jāatsakās no komunistiskajiem simboliem. Tas attiecas arī uz Ļeņina pieminekļiem, kurus demontēs. Varbūt kādu daļu no tiem novietos apskatei īpašos parkos. Tas attiecas arī uz citiem komunisma laika pieminekļiem, īpaši tiem darboņiem, kuri īstenojuši golodomoru un veikuši civiliedzīvotāju represijas. Sirpis un āmurs arī ir aizliegti, tāpat kā šo simbolu demonstrēšana publiskos pasākumos. Izņēmums ir pieminekļi, uz kuriem atrodas šie simboli, bet ir piemiņas vietas karā kritušajiem
