Māris Antonevičs: Terorisms – mūsdienu kanibālisms 3
Pētījumā “DNB Latvijas barometrs”, atbildot uz jautājumu “Kādi iekšējie un ārējie faktori visreālāk apdraud Latviju?” 2014. gadā Latvijas iedzīvotāji kā lielāko draudu bija uzsvēruši “ekonomisko lejupslīdi” (41% no aptaujātajiem) un demogrāfiskās problēmas (36%). Ņemot vērā Ukrainas notikumus un Krievijas īstenoto Krimas aneksiju, kā liels risks parādījās arī “ārvalstu militārās darbības, iebrukums” (22%). Taču jau pērn aina bija mainījusies. Par Krievijas iespējamo uzbrukumu uztraucās vairs tikai septiņi procenti aptaujāto, taču kā lielākie draudi bija atzīmēti “bēgļi, patvēruma meklētāji” (53%) un “nelegālie migranti” (32%) un turpat blakus – “terorisms” (18%).
Komentējot šīs sabiedrības noskaņas, nereti pavadīja vīzdegunīgas piezīmes – sak, patvēruma meklētāji vēl nav ieradušies, bet no viņiem jau baidās. Bija arī niknāki vērtējumi – te parādoties latviešu provinciālisms, rasisms un neiecietība. Savukārt drošības iestāžu amatpersonas un atbildīgie politiķi nebeidza atkārtot, ka “terorisma draudu līmenis Latvijā saglabājas zems”. Tas pats jau tiek teikts arī tagad, kad no Eiropas valstīm katru dienu (diemžēl bez pārspīlējuma) pienāk ziņas par terora aktiem ar dažādu upuru skaitu. Taču arī terorisma raksturs mainās – agrāk tas atbilda zināmiem priekšstatiem, bet tagad izrādās, ka terorists var būt arī vienkārši ar cirvi vai mačeti bruņojies uzbrucējs vai pat smagās automašīnas vadītājs. Un uzbrukt, kur pagadās – vilcienā, uz ielas, veikalā, baznīcā… Dzirdēju interviju ar psihiatru Zurabu Kekelidzi, kurš izteicās, ka šādas darbības jāvērtē kā “kanibālisms” – tas būtu atbilstošāks līmenis nekā salīdzināt ar kādu karadarbības formu.
Un tomēr problēma ir ne jau pārāk maigs terorisma vērtējums, bet gan tā pasniegšana kā kaut kas autonoms. Piemēram, kāda amatpersona saka, ka lielākais drošības izaicinājums mūsdienās ir “cīņa ar terorismu”. Tas būtu tas pats, kas, piemēram, Otrā pasaules kara laikā stāstīt, ka galvenais izaicinājums ir cīņa ar tankiem. Bet šajos tankos taču kāds sēž un šis kāds ir saņēmis pavēli no komandiera, kuru iedvesmojis ģenerālis, aiz kura attiecīgi stāv politika, bet aiz politikas stāv ideja. Arī runājot par terorismu, nav vajadzības izlikties, ka šāda atbildības ķēde nepastāv. Ja cīņa notiek tikai pret terorismu, tad lielākais, ko var pieveikt, ir ģenerālis, kamēr politika un ideja paliek dzīva.
Domāju, ka tieši šo sakarību intuitīvi uzķēruši “DNB barometra” pētījumā aptaujātie iedzīvotāji, kas patvēruma meklētājus, migrāciju un terorismu pērn ierindoja starp lielākajiem draudiem. Nē, visi patvēruma meklētāji nav potenciālie teroristi, pat ja viņi ieradušies no valsts, kur dominē islāma reliģija. Taču islāms gan ir kļuvis par terorisma iedvesmas avotu. Pieaugot iebraucēju skaitam, veidojas riskanta vide, ko spilgti apliecinājusi Francija un tagad arī Vācija. Pirmā jau izsenis mēģina ne pārāk sekmīgi īstenot savdabīgu integrācijas politiku, kuras ideja ir asimilēt visus imigrantus ar pārliecību, ka līdz ar franču valodas apgūšanu viņi uzsūks sevī arī Francijas vērtības. Bet tā nenotiek. Arī Vācija nu sāk sajust atvērto durvju politikas sekas. Un, ja jau mēs esam Eiropas Savienībā, tad nevar izlikties, ka tas uz mums neattiecas.
