Termins “kopienisms” ir piemērots Latvijas politisko norišu raksturošanai 0
Pagājušā mēneša beigās, 31. martā, vairākās Francijas pilsētās – reģionu centros – notika pasākumi un manifestācijas reģionālo valodu atbalstam. Tie galvenokārt bija veltīti šo valodu, kopumā apmēram 75, kopšanas un izdzīvošanas problēmām.
Protams, izmantojot to, ka ir prezidenta vēlēšanu kampaņas laiks, raisījās arī diskusijas un viedokļu apmaiņa saistībā ar amata pretendentu nostāju, piemēram, par Eiropas reģionālo vai mazākumtautību valodu hartu. Francija, kā zināms, ir viena no valstīm, kas šo hartu nav ratificējusi. Un diez vai jebkad ratificēs.
Jautājumu par šo Eiropas Padomes rekomendējošo dokumentu Parīze izšķīra 1999. gadā, kad Konstitucionālā padome nosprieda, ka hartā esošās klauzulas ir pretrunā ar Piektās Republikas konstitūciju, īpaši ar konstitūcijas otro pantu: “Republikas valoda ir franču valoda.” Un nav paredzams, ka kāds ierosinātu to grozīt. Franču akadēmija, kas ir, var teikt, valsts valodas uguns glabātāja, 2008. gadā pat nevēlējās, lai reģionālās valodas tiktu definētas kā nacionālās kultūras mantojuma sastāvdaļa, kaut tas neuzliek valstij pilnīgi nekādus oficiālus pienākumus ne izglītības, ne arī kādā citā jomā. Lai cik šī politika varbūt liekas nepieņemama Eiropas profesionālajiem rekomendāciju sniedzējiem. To vidū, jāpieļauj, šogad ievēlētajam EP cilvēktiesību komisāram Nilam Muižniekam.
Bet diskusijas, protams, turpinās, un sabiedrībā nostiprinās divi loģiski secinājumi: pirmkārt, valstij ir jāuzņemas vairāk atbildības par tām valodām, kurām Francija ir vienīgā mājvieta, un, otrkārt, kultūras prasības strikti jānodala no politiskajām, kas atsevišķos gadījumos (baski, korsikāņi) tomēr parādās.
Arī šā iemesla dēļ varas aprindu attieksme pret hartu ir noraidoša, un šobrīd tās ratificēšanu aizstāv vienīgi Zaļo pretendente uz Elizejas pili Eva Žolī (ar izredzēm iegūt vēlēšanās pāris procentu balsu). Savukārt Nikolā Sarkozī šajā sakarā ir izteicies ļoti skaidri: “Tie, kas Franciju mīl, neierosina ratificēt reģionālo valodu hartu, jo tās mērķis ir nevis ļaut dzīvot reģionālajām valodām (..), bet gan atzīt visu minoritāšu lingvistiskās tiesības un tās nodot Eiropas tiesas kontrolē, kura lems, neņemdama vērā ne mūsu vēsturi, ne mūsu republikāniskās tradīcijas.” Pats interesantākais, ka līdzīgi uzskati ir tautā populārajam Žanam Likam Melanšonam, ko izvirzījusi “Kreisā fronte”. Tātad politiskais spēks, kuram Latvijā lozungu kreisuma ziņā nosacīti tuvākais ekvivalents varētu būt “Saskaņas centrs”, kur atsevišķi politiķi, cik noprotams, zina visus šīs arī Latvijas neparakstītās hartas pantus no galvas. Viņi arī tāpēc zina, ka daudzus no tiem Latvija faktiski izpilda vai ar uzviju pārpilda. Kas netraucē izvērst mums labi zināmo pasūtījuma propagandu.
Vēl ir interesanti arī tas, ka no Latvijas ievēlētā, bet ne jau Latvijas “tautiešu politiku” pārstāvošā eirodeputāte Ždanoka nav pirmā, kas apseglo mazākumtautību tiesības, lai Eiropas Savienībā uz šī jājamzirdziņa oficializētu kādu ārpus ES ļoti izplatītu valodu. Līdzīga ideja bija ienākusi prātā, piemēram, Beļģijā operējošām islāmistu grupām, kas, starp citu, pieprasīja arābu valodas kā oficiālas valodas ieviešanu. Turklāt pamatojot, ka arābu valoda dažās ES valstīs, teiksim, Spānijā, ir lietota kopš senseniem gadsimtiem. Un ja nu mēs šodien paraugāmies uz iedzīvotāju etnisko sastāvu ļoti daudzās Rietumeiropas pašvaldībās, tad, piemērojot tām attiecīgas, dažu rekomendētas procentuālas mērauklas, arābu valodai jau patiesi vajadzēja būt šo pašvaldību ierēdņu darba valodai. Tomēr tā nekļūs par obligātu Malagā vai Marseļā, jo, pakļaujoties tādai loģikai, kā teicis Sarkozī, “tas ir kopienisms, kas mūs gaida ceļa galā”.
Jāpiebilst, ka Francijā ierasti ar negatīvu nozīmi lietotais termins “kopienisms” – “communautarisme” ir piemērots Latvijas pēdējā laika politisko norišu raksturošanai. Sabiedrības šķelšana un dalīšana pa kopienām pat ir atsevišķu partiju esamības jēga, mēģinot nostādīt vienas noteiktas kopienas intereses ne vien pāri citu mazākumtautību un vispār pilsoņu vairākuma, bet arī pāri nacionālajām jeb valsts interesēm.
