Tengizs Gogotišvili: Paldies Putinam, kurš licis Rietumiem aptvert draudu bīstamību un pirmo reizi 30 gados apsvērt militāru pretdarbību 118
Tengizs Gogotišvili, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš 2012. gada, kad iepriekš pārliecinoši demokrātiskākajā un brīvākajā no Dienvidkaukāza valstīm Gruzijā mainījās vara, šī valsts soli pa solim attālinās no tā, kas tika sasniegts pēc Rožu revolūcijas 2003. gadā. Mainījusies arī ārpolitika. Gruzijas valdība beidzamajos desmit gados tikpat kā nemaz nav starptautiski atgādinājusi par Krievijas nodarījumiem, šķiet, nepamatoti lolojot cerības, ka tas varētu uzlabot attiecības ar Kremli.
Ne tur meklēja varoņus! Ne tur. Par īsteno Gruzijas vēstures varoni, kā izrādījies, gatavojas kļūt Vladimirs Putins, cilvēks, kas neieredz to vairāk par visiem citiem. Un ne tikai Gruzijas vēsturi vien.
“Ir redzams, ka atveras iespēju logs, un Krievijas agresīvā retorika tam tikai palīdz. Logu var izmantot Zviedrija un Somija. Atvērto durvju politika ir dzīva, bet vai mēs esam gatavi izmantot šo iespēju? Rietumi ir vienoti savā vērtējumā par mūsu atkāpšanos no demokrātijas,” saka eksperts drošības jautājumos Andro Gociridze.
Uz Krievijas prasību rakstiskā veidā sniegt garantijas par NATO nepaplašināšanos lietišķi atbildējusi opozicionārā frakcija “Lelo”, ierosinot parlamentam pieņemt rezolūciju ar atbalstu Gruzijas dalībai aliansē. Tomēr vairākums atlika apspriešanu līdz… februārim. Šķiet, Gruzijā ir svarīgāki jautājumi par jaunu Krievijas okupāciju. Parlamenta vairākums un Krievijas oligarha B.
Ivanišvili valdība nolēmusi ieturēt pauzi – mēs ļaudis necili, bez mums visu izlems. Visā šajā periodā, kopš 17. decembrī Krievija pasludināja savas prasības, neviens augsta ranga ierēdnis nav pat ar vienu vārdiņu pateicis, ko oficiālā Tbilisi domā par “buferzonām” ap Krieviju. Vai gruzīni gatavi aizmirst sapni divdesmit gadu garumā par dalību NATO? Taču visas kārtis sajauca ASV vēstniece Gruzijā K. Degnana, publiskojot speciālu video: “Mēs nerunāsim par NATO bez NATO un nerunāsim par Gruziju bez Gruzijas.
Mums visiem ir stingri jānoraida prezidenta Putina centieni atjaunot padomju valdīšanu. Gruzija savā ilgajā cīņā par neatkarību ir labi iepazinusi Krieviju.” Var teikt, ka ASV vēstniece ar savu uzstāšanos piespiedusi pie sienas Gruzijas vadību. Pēc tā viņiem vajadzēja kaut ko pateikt. Kaut morāli atbalstīt brālīgo Ukrainu, kas astoņu gadu laikā otro reizi sastopas ar tādiem pārbaudījumiem, kādus 2008. gadā piedzīvoja Gruzija. Un pateikt paldies Rietumiem par turēšanos pie principiem: mēs solījām Gruzijai un Ukrainai dalību NATO un doto vārdu turēsim.
Gruzijas valdības klusēšana šķita dīvaina ne tikai gruzīnu žurnālistiem. 5. janvārī ārlietu ministram D. Zalkaliani piezvanīja ASV valsts sekretāra vietniece, 14. janvārī viņas palīgs jeb valsts sekretāra otrais vietnieks.
Uz ko var cerēt Gruzija, ja Krievija atkal īstenos intervenci pret Ukrainu? Ka, sagrābjot jaunas teritorijas, atzīstot DTR (Doņeckas tautas republika) un LTR (Luhanskas tautas republika), Maskava nomierināsies? Kļūs laipna pret visiem pārējiem – atteiksies atzīt par neatkarīgām Abhāziju un Dienvidosetiju? Vai iespējams pielabināt Maskavu, neko nedarot un nerunājot? “Krievija var ļoti viegli normalizēt attiecības ar Gruziju,” raksta militārais blogeris P. Gigauri. “Taču militārā psihomentalitāte viņiem norāda, ka mūsu valstiskums ir apdraudējums viņu valstiskumam. Tiešus kara draudus var novākt, vienīgi likvidējot Gruzijas valstiskumu.”
Ja valdība baidās pateikt pat vienu vārdu par eksistenciāliem draudiem, kas kļuvuši pavisam reāli Gruzijas valstij, tad nav jēgas pieprasīt darbus. Tas arī ir Gruzijas gadījums, jo tikai politologi un opozīcijas pārstāvji runā atklāti – karam jāgatavojas ne tikai Ukrainai.
“Nekavējoties jāsāk veidot pilnvērtīgu drošības līniju ap okupēto teritoriju,” teikts nesen publicētajā paziņojumā, ko parakstījuši divi desmiti ekspertu. “Centrā un reģionos obligāti jāveido militārie un nemilitārie krājumi. Valdībai jāsāk apspriesties ar starptautiskajiem partneriem par militāro un citu veidu palīdzību Krievijas iespējamās agresijas gadījumā.”
Savas prasības Krievija iekļāva divos dokumentos, kas tika nodoti NATO. Tekstā slēdzot telpu diplomātiskiem līkločiem un manipulācijām ar vārdiem, ko dažas rietumvalstis izmanto, lai nesaasinātu attiecības ar Maskavu. Tagad viss ir tieši un skaidri, ka arī atbildēt vajadzēja tikpat tieši un skaidri – nē.
Ja arī darbi būs tikpat pārliecinoši, tad varēs pateikt paldies V. Putinam, ka, pateicoties viņam, NATO atgriežas pie savām saknēm. Viņš ir licis Rietumiem aptvert draudu bīstamību un pirmo reizi 30 gados atklāti apsvērt militāru pretdarbību. Tieši viņš arī piešķīris aktualitāti jautājumam, kas šķita noglabāts uz ilgāku laiku, – par Ukrainas un Gruzijas iestāšanos NATO kā vienīgo glābiņu no kara un nāves.
