Tengizs Gogotišvili: “Mēs esam pārstājuši mānīt sevi. Krievija tā rīkojusies vienmēr, taču pirms iebrukuma Ukrainā pasaule vēlējās to neredzēt” 30
Tengizs Gogotišvili, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lielā daļā valstu vairs nav jāstāsta, kur atrodas Ukraina, tagad Ukraina aptvērusi gandrīz visu pasauli. Lūk, tas tik ir veikums! Ne katram tāds pa spēkam. Nepilnu astoņu gadu laikā pazaudēt dalību G8, to iemainot pret “sešnieka” statusu sadarbībā ar Korejas Kimu un Irānas âjatollām – kaut kas tāds sasniegts ar “uzcītīgu darbu” un virkni iznīcinošu politisko spriedumu pašam sev, paša vārdā nosauktajam režīmam un savai valstij. Tādēļ – Putins malacis!
Droši vien populārajai frāzei “Viss būs Ukraina!” ir autors, taču viņa vārdu nezinu. Toties zinu, ka šī frāze kļuvusi par patiesu paredzējumu. Viss jau ir Ukraina.
Viss bija Ukraina beidzamajās ASV kongresa vēlēšanās. Neviens neatceras tādu interesi par vidustermiņa vēlēšanām. Kam tur vairākums, kas mazākumā, vai tas mūs agrāk interesēja? Taču tagad arī tas ir Ukraina, jo visa pasaule vēroja katru balsi, lai to nesaņemtu īpaši dedzīgi izolacionisti – tie republikāņi, kas solījuši pārtraukt palīdzību Ukrainai. Trampisti neieguva kongresā cerēto pārsvaru, kas ļautu viņiem mainīt kursu. Bet senātu viņi vienkārši zaudēja. Tādēļ divu turpmāko gadu laikā ASV paliks par galveno sponsoru valsts atbrīvošanā no Krievijas jūga. Viss būs Ukraina!
Vai tad Itālijā, kur vēlēšanās uzvarēja labējie radikāļi, viss nebija Ukraina? Tie, kā zināms, allaž dīvainā kārtā draudzējās ar Putinu. Bet ko vispirms izdarīja jaunā premjerministre Meloni? Piezvanīja Zelenskim: “Itālija bija un vienmēr būs drosmīgo ukraiņu pusē, kas cīnās par brīvību un taisnīgu mieru. Atcerieties – jūs neesat vieni.”
Vai gan viss nebija Ukraina Lielbritānijas premjera vēlēšanās, kas lika ar aizturētu elpu klausīties kandidātu solījumos – ko viņi teiks par Borisa Džonsona kursa turpināšanu? Viss palika Ukraina – sākumā pēc Trasas, tad pēc Sunaka uzvaras.
Ukraina mainījusi vispasaules politikas standartus. “Viņš ir miesnieks” – agrāk amerikāņu prezidenti tā varēja izteikties vienīgi par kaut kādiem sarkanajiem khmeriem vai Latīņamerikas narkobaroniem. Tagad prezidents Baidens šādi izsakās par savu Krievijas kolēģi un apstiprina teikto, kad viņu atkārtoti pārvaicā pārsteigtie reportieri. Lai gan vairs nepārvaicā, jo arī žurnālisti sen pieraduši, ka Putins ir zemākas kārtas būtne un nav jākautrējas izteicienu izvēlē.
Tāpat kā to nedara parlamentos, kur deputāti savu uzstāšanos pabeidz ar visiem zināmu un zīmīgu izteicienu – “Krievu kara kuģi, ej …” Kā krekliņus ar šādu “adresi” valkā politiķi visā pasaulē, arī prezidenti. Kā neceremonējas ar krievu politiķiem un diplomātiem tur, no kurienes viņi vēl nav padzīti. Piemēram, ANO, kur ministra Lavrova uzstāšanās laikā desmitiem delegāciju vienkārši atstāj zāli.
Viss bija un ir Ukraina arī sportā, jo nevienas starptautiskas sacīkstes no futbola līdz “Formulai-1” neiztiek bez zili dzeltenā karoga – lai pasaule neaizmirstu.
Vēl pāragri spriest par Krievijas nākotni (tā vien gribas uzrakstīt šo vārdu pa jaunam ar mazo burtu, kā to dara ukraiņi). Tā var “eksplodēt” kā pēc zaudētiem kariem 1905. un 1914.–1918. gadā. Iespējams, var parādīties kāds Viltus Vladimirs, kas mēģinās saglābt federācijas vienotību. Var notikt vēl kas cits.
Taču tā vairs nekad nebūs nedz “vecākais brālis”, nedz “lielās kultūras valsts”. Šo kultūru ieraudzījām Bučā, šo brālību Irpiņā. Ja jūs šī ideja samulsina, vienkārši pajautājiet sev – vai esat gatavi piedot vairāk nekā 400 bērnu izvarošanu un mērķtiecīgu nogalināšanu tikai tādēļ, ka šajā valstī pirms 200 gadiem dzīvoja Tolstojs un Gribojedovs? Vai ar Gļinkas un Čaikovska mūziku būs pietiekami, lai aizmirstu uz Krieviju aizdzītos 450 000 (tas vēl pēc augusta datiem, kādus apkopojis Ukrainas prezidenta pilnvarotais bērnu tiesību jautājumos) ukraiņu bērnus, no kuriem lielākā daļa nekad vairs neredzēs savus vecākus.
Mēs esam pārstājuši mānīt sevi. Krievija tā rīkojusies vienmēr, taču pirms iebrukuma Ukrainā pasaule vēlējās to neredzēt – kad krievu karavīri vai viņu algotņi nogalināja un izvaroja gruzīnu bērnus, viss nebija Gruzija. Kad nogalināja un izvaroja čečenu vai sīriešu bērnus, viss nebija Čečenija vai Sīrija.
Pēc uzbrukuma Ukrainai pasaule bieži netiek iedalīta rietumos vai austrumos, ziemeļos vai dienvidos. To iedala vienkārši – tajos, kas ir kopā ar Ukrainu, un tajos, kam pa ceļam ar Putinu. Kas joprojām ir saglabājis spēju just līdzi un paust sašutumu vai arī visu laiku cenšas sameklēt attaisnojumu savai bezdarbībai (bet vēl sliktāk – sadarbībai) cerībā uz lētu gāzi vai ko citu. Pirmo kļūst aizvien vairāk, otro mazāk. Putins apspēlējis pats sevi un savu sapni par impēriju. Krievijas impērijai pienācis gals. Tagad viss ir un būs Ukraina.
