Tenesija Viljamsa stāsts par laiku “Jaunības putns ar saldo balsi” 0
Jaunajā Rīgas teātrī 5. decembrī pirmizrāde Tenesija Viljamsa lugai “Jaunības putns ar saldo balsi” Vladislava Nastavševa režijā. Amerikāņu režisors Elija Kazans, viens no izcilākajiem T. Viljamsa darbu interpretiem un tuvs rakstnieka draugs, uzskata “Jaunības putnu ar saldo balsi” par visautobiogrāfiskāko Tenesija Viljamsa lugu.
Luga “Jaunības putns ar saldo balsi” pirmo reizi tika uzvesta Brodvejā 1959. gadā. T. Viljamss to rakstīja ilgāku laiku, padziļinādams un attīstīdams tālāk savu pirms vairākiem gadiem sarakstīto viencēlienu “Ienaidnieks: laiks”. Būdams jau pasaulslavens autors un izlēmīgi nolēmis pielikt punktu savai ieilgušajai koķetērijai ar masu auditoriju, saskaņā ar kuras gaumi un par prieku producentiem dramaturgs bija pārrakstījis ne vienu vien savu lugu.
Ar šo darbu viņš vairs nejokojās: “Es varu rakstīt tikai par tēmām, kurās es jūtos emocionāli iesaistīts. Un manos darbos ir tikai divas lielās tēmas, kas variējas un atkārtojas. Viena no tām ir apsēstība ar laiku, kas paiet.”
Luga par novecojušu žigolo, kas atgriežas dzimtajā pilsētiņā kopā ar Holivudas zvaigzni, lai atgūtu savu jaunības mīlestību. Plāns viņam ir, bet jaunības mīlestības tēvs ir gatavs darīt jebko, lai to izjauktu.
Stāsts par neiespējamību atgūt jaunību visās tās nozīmēs.
Režisors Vladislavs Nastavševs uzskata, ka lugas autors savā darbā ietver ne tikai tēmu par fizisku jaunību un divu novecojošu cilvēku stāstu. “Lielā mērā tas ir arī stāsts par laiku, kurā mēs dzīvojam. Un tā svaigumu, kas sen ir zudis. Zudis kaut kad ļoti, ļoti sen. Svaigums un cilvēces jaunība ir zuduši. Un ir sajūta, ka mēs esam jau ļoti veci. Visi. Civilizācija kopumā ir kļuvusi veca. Un vienīgais, kas atliek, ir imitēt jaunību. Imitēt svaigumu. Un no tā es izdaru secinājumu, ka viss, kas mums apkārt notiek, īstenībā ir imitācija. Mēs izliekamies, ka mēs esam jauni. Ka mēs kaut kur virzāmies. Ka mēs sākam kaut ko no jauna. Ka viss vēl tikai priekšā,” stāsta režisors.
