Spāņu iebrucēji gluži kā jaunie mičurinieši salā sastādīja veselu lērumu svešzemju augu. Izcirta kokus, lai atbrīvotu vietu cukurniedru laukiem, no kuriem ar vergu palīdzību rausa brangu naudu cukura biznesā. Plantācijām sekoja vīna dārzi, kas saglāba ekonomiku pēc tam, kad cukura tirgū ar daudz lētāku produktu ienāca Amerika. Apsīka vīna rūpals, un salas izglāba Meksikas kočinijas, kukainīši, no kuriem ieguva karmīnsarkano krāsu – to audzēšanai sastādīja opuncijas. Kad kočinijas sasniedz astoņu milimetru garumu, tās izliek saulē kaltēties, lai pēc tam gatavotu krāsu. Tas bija ļoti vērtīgs eksporta produkts, jo ar karmīnu krāsoja audumus, to izmantoja pārtikā un kosmētikā. Sintētiskajām krāsvielām uzsākot savu uzvaras gājienu, samazinājās pierasījums pēc dabiskā produkta, un atkal salinieki nonāca grūtībās. Šoreiz līdzēja platānu audzes ar banāniem, kas līdz pat mūsdienām ir galvenā Tenerifes eksporta prece, tiesa, izņemot Eiropas Savienības valstis, kurās mazie Kanāriju salu banāniņi netiek atzīti. 0
Nelsons zaudē roku
Kristofors Kolumbs pat nevarēja iedomāties, ka viņa Amerikas atklāšanas ekspedīcijas – tās ievadīja jūrasbrauciens tieši no Gomeras salas – pavērs ceļu arī pirātisma uzplaukumam, un no šī ilgu laiku nekontrolējamā procesa cietīs arī slavenais britu admirālis Horācijs Nelsons.
Eiropas valstis burtiski sacentās par jauno zemju un to bagātību iegūšanu, bet Kanāriju salas trāpījās negausīgo kuģotāju ceļu krustpunktā, kur tālumniekus sagaidīja jau citi laupītāji – galvenokārt angļu, franču un berberu pirāti. Viņi nesmādēja arī vēl brīvos salu iedzīvotājus – laikā no 16. līdz 17. gadsimtam regulāri uzbruka, saliniekus sagūstīja un pārdeva verdzībā. Vienā no aizstāvības cīņām pie Santakrusas piedalījās arī admirālis Nelsons un zaudēja roku. Pilsētas mērs nelaimīgo uzbrucēju vēlāk esot cienājis ar vīnu.
Pirātu iecienītajā Maskas ciematiņā ilgus gadus varēja nokļūt tikai pa šauru un akmeņainu kalnu taku, līdz ģeneralisimusa Francisko Franko valdīšanas laikā uzbūvēja ceļu, un vārti uz salas vecāko daļu pa Teno kalnu serpentīnu tūristiem bija vaļā. Tomēr drosmīgākie ceļinieki arī šodien izmēģina spēkus apmēram sešus kilometrus garajā pirātu takā, kas no ciemata aizved līdz okeāna līcim, kur kādreiz slēpās laupītāju kuģi. Mazāk izturīgiem kāpējiem bez piemērotiem apaviem iejušanās pirātu ādā aptuveni četru stundu garumā var kļūt par nopietnu pārbaudījumu.
Autobraucējiem atkal savi kreņķi, stāsta Zane, – kādam kļūst bail no līkumotajiem ceļiem, citam paliek slikta dūša, bet dažs labs nododas pat lūgšanām, lai galā nonāktu sveiks un vesels.
