Tendences ogulāju audzēšanā Vācijā un Šveicē 0
Sarmīte Strautiņa, Ieva Kalniņa, Dārzkopības institūts
Aizgājušajā vasarā bija iespēja piedalīties Rubus Ribes XII simpozijā, kas notika Šveicē, Cīrihē. Pirms simpozija tika organizēts trīs dienu saimniecību apmeklējums. Pavisam apmeklējām sešas saimniecības, no kurām piecas atrodas Vācijā, bet viena – Šveicē.
Saimniecību platības nav lielas. Lielākā saimniecība bija 120 ha, bet mazākā – 5 ha. Brauciena laikā varējām iepazīties ar svarīgākajām tendencēm audzēšanas tehnoloģijās pēdējo gadu laikā. Tās saistītas gan ar klimata pārmaiņām, gan arī ar situāciju, kas veidojas ogu audzēšanā. Klimata pārmaiņu dēļ ir pieaudzis salnu risks, tās ir kļuvušas biežākas, biežāk novērojama krusa, nereti ir arī pārāk liels mitrums (liels nokrišņu daudzums) vai sausums.
No ekonomiskā viedokļa ietekme ir tam, ka pieaug audzēšanas izmaksas – augsta zemes nomas maksa, darbaspēka izmaksas, darbaspēka trūkums. Sava ietekme ir arī tirgum, kas prasa kvalitatīvas svaigas ogas iespējami ilgu sezonu. Tāpēc saimniecības cenšas pielāgoties esošajai situācijai un īpaši aveņu un zemeņu audzēšanā palielinās audzēšana zem plēves segumiem (augstajos tuneļos un zem lietussargiem jeb plēves jumtiem, kā arī palielinās audzēšana substrātos). Pagaidām no kopējās ogulāju platības, kas Vācijā ir 8870 ha, avenes segumos aizņem 341 ha. Savukārt zemenes segumos aizņem 1500 ha.
Galvenās priekšrocības ogulāju audzēšanai segtajās platībās
– Iespēja pagarināt ražošanas sezonu, piemēram, avenēm ražu iegūst no aprīļa līdz novembrim.
– Audzējot substrātā, nav nepieciešams mainīt audzēšanas vietu.
– Var iegūt augstākas ražas.
– Ogas ir lielākas, kvalitatīvākas.
– Vieglāk strādāt, mazāks darbaspēka patēriņš ogu vākšanai.
– Ievērojami augstāks darba ražīgums.
– Mazāk slimību problēmu, kaitēkļus var ierobežot ar bioloģiskām metodēm, tādējādi var iegūt ogas bez pesticīdu izmantošanas.
Saimniecībās, kur uzsākta segumu izmantošana ogu audzēšanā, ir tendence pakāpeniski pāriet no audzēšanas atklātā laukā uz audzēšanu tikai segumos. Piemēram, saimniecībā Šveicē kopš 2014. gada 4 ha zemeņu, 7 ha aveņu, 1 ha kazeņu tiek audzētas vienīgi zem segumiem, pamatojoties uz to, ka šis ir izdevīgākais audzēšanas veids, jo ir augstāks darba ražīgums un produkcijas kvalitāte, kā arī ir ievērojami mazāka nepieciešamība lietot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus.
Tāpat kā Latvijā, arī Vācijā un Šveicē saimniecībās trūkst darbaspēka, tāpēc ražas laikā sezonas strādnieki ir iebraucēji no Rumānijas vai Polijas. Algas likme sezonas strādniekiem Vācijā ir 9–10 eiro stundā, bet Šveicē – 20 eiro stundā. Vienā saimniecībā strādniekiem tika nodrošināta arī bezmaksas ēdināšana un dzīvojamā platība.
Avenes
Saimniecībās avenes zem segumiem tiek audzētas gan augsnē, gan substrātos. Audzējot augsnē, ir vieglāk nodrošināt ūdens un mēslošanas režīmu, jo šajā gadījumā, pateicoties augsnes buferspējām, mazāk jūtamas pieļautās kļūdas. Audzēšana substrātā savukārt samazina riskus, kas saistīti ar augsnes struktūru, reljefu un augsnes patogēniem, bet prasa rūpīgu mēslošanas un apūdeņošanas režīma kontroli, kā arī rodas papildu izmaksas substrāta iegādei un izlietoto materiālu pārstrādei.
Substrātos audzē gan rudens, gan vasaras avenes. Turklāt populāri substrāti ir tieši vasaras aveņu audzēšanai, izmantojot tā saukto garo dzinumu (long cane) stādus. Šis stādu veids tika izmantots visās apmeklētajās saimniecībās, kur audzē avenes. Long cane stādu priekšrocība ir tā, ka jau stādīšanas gadā iegūtā raža atkarībā no šķirnes var sasniegt 1,5 kg no dzinuma. Labiem long cane stādiem dzinumu garums ir 1,8–2 m, un, pateicoties labam apgaismojumam, augļzari dzinumu noklāj visā tā garumā. Tā kā Vācijas dienviddaļā ziemas ir siltas (zemākā temperatūra līdz -10 0C), vienā no saimniecībām stādi segumos augsnē tiek izstādīti jau decembrī.
Vēl citā saimniecībā Vācijā praktizēja mazo kasešu stādu izstādīšanu pastāvīgā vietā jau pavasarī, un, attiecīgi kopjot, līdz rudenim vajadzīgais dzinumu garums tika sasniegts. Savukārt, ja garo dzinumu stādus audzē substrātos, tos sagatavo decembrī un līdz stādīšanai uzglabā saldētavās -2 0C temperatūrā. Tā kā gatavi stādi ir salīdzinoši dārgi (2–3 eiro/gab.), tad bieži vien stādi tiek izaudzēti uz vietas saimniecībās no Nīderlandē vai citur iepirktajiem kasešu stādiem. Labi kopjot, sezonas laikā tiek izaudzēti vajadzīgā garuma dzinumi.
Garo dzinumu stādi sāk ražot 8–12 nedēļas pēc stādīšanas, tāpēc iespējams prognozēt ražas nogatavošanās laiku. Vācijā populāra šķirne šim audzēšanas veidam ir ‘Tulameen’, kas izceļas ar ļoti labu garšu, kāda patīk patērētājam, un ‘Glen Ample’, kam nav tik izcila garša, bet ir stingrākas ogas. Šveicē par ļoti labu šķirni ar izcilu garšu tika atzīta ‘Vajolet’. Šī šķirne īpaši piemērota šim stādu veidam un audzēšanai augstajos tuneļos. Parasti, audzējot garo dzinumu avenes, uz vienu rindas metru izvieto sešus dzinumus, kas ir optimāli lielu augstas kvalitātes ražu iegūšanai.
Garo dzinumu stādus pārsvarā izmanto tikai vienu sezonu, bet nākamajam gadam pērk vai audzē jaunus stādus. Ievāktā raža ir ap 25 t ha. Retos gadījumos stādījumu saglabā trīs gadus, ievācot trīs ražas. Audzējot vairākas sezonas, vislabākā raža tiek iegūta pirmajā gadā no garo dzinumu stādiem, bet turpmākajos gados raža ir zemāka un ogu kvalitāte sliktāka. Iespējams, tāpēc ka dzinumi nākamā gada ražai tiek ataudzēti tikai pēc ražas novākšanas, jo līdz ražas beigām jaunos dzinumus iznīcina. Vācijā, audzējot augsnē slēgtos augstajos tuneļos, šķirnei ‘Tulameen’ raža sāk ienākties 16. maijā.
Rudens avenes stāda kā ražas sezonas turpinājumu. Izmantojot rudens un vasaras avenes, ražas sezona ilgst no maija līdz novembrim.
Arī rudens stādi tiek iepirkti kā mazie kasešu stādi no stādaudzētavām Nīderlandē un Itālijā. Problēmas, kas saistītas ar meristēmu stādiem, ir to iespējamā inficētība ar fitoplazmām vai vīrusiem, kas izraisa ogu kroplības un tādējādi neatbilst kvalitātes prasībām. Kā stāstīja audzētāji, šīs problēmas dēļ iespējams zaudēt visu ražu.
Rudens aveņu šķirnes tiek audzētas gan augsnē, gan substrātos (attēlā).
Ja rudens avenes tiek stādītas kā garo dzinumu stādi, tad sezonā ievāc divas ražas. Tāpat kā vasaras avenēm līdz ražas vākšanas beigām rudens aveņu garo dzinumu stādiem visus jaunos dzinumus iznīcina tūlīt pēc to parādīšanās, bet rudens raža tiek iegūta uz vēlāk izaugušajiem dzinumiem.
Attēlā – tīkls augļzaru balstīšanai
Šķirnes izvēlas, vadoties gan no ražības, gan ogu kvalitātes. Piemēram, šķirne ‘Enrosadira’ vienā no saimniecībām tiek audzēta tādēļ, ka ogu garša un kvalitāte ir līdzīga šķirnei ‘Tulameen’, kas nodrošina nepārtrauktu apgādi ar augstas kvalitātes ogām visu sezonu.
Saimniecībā Šveicē tika audzēta rudens aveņu šķirne ‘Kwanza’. Audzēšana notiek substrātos podos. Ievāc divas ražas: pirmo no garajiem dzinumiem, otro – no ataudzētajiem dzinumiem, tādējādi kopējā raža no dzinuma sasniedz 2,2 kg. Uz vienu rindas metru izvieto trīs podus ar diviem dzinumiem katrā. Podus izvēlas pietiekami lielus, lai gadījumā, ja rodas problēmas ar apūdeņošanu, augi neciestu. Kā substrātu izmanto kūdras un kokosa šķiedru maisījumu.
Audzējot zem segumiem, visur tika izmantoti arī ēnošanas tīkli, kas pasargā ogas no apdegumiem.
Ērkšķogas
Saimniecībā Oberkirhā, Vācijā, audzē ērkšķogas svaigam patēriņam. Audzēšanai izveidota špaleru sistēma, kas izmaksā 20 000 eiro/ha. Stādījumā ierīkota apūdeņošanas sistēma. Virs špalerām nostiprināti pretkrusas tīkli, kas nodrošina arī ēnošanu, lai novērstu saules apdegumus. Ērkšķogas tiek audzētas ar diviem pamatzariem. Stāda stādus ar diviem dzinumiem padziļināti, lai sazarojuma vieta atrastos 5 cm zem zemes. Stādīšanas attālumi ir 0,6 x 3 m.
Lai nodrošinātu augstu ogu kvalitāti, raža tiek iegūta no viengadīgajiem dzinumiem, tāpēc ziemā tiek veikta veidošana, izgriežot visus divgadīgos sānzarus. Ik pēc pieciem gadiem pamatzarus atjauno, ataudzējot 0 pakāpes dzinumus. Audzē šķirnes ‘Achilles’, ‘Xenia’, ‘Laprima’, ‘Leora’.
Tā kā šķirnes nav pietiekami izturīgas pret miltrasu, stādījumu 6–10 reizes smidzina pret šo slimību. Problēmas rada arī sarkankārpu vēzis. Pret to veic smidzinājumus ziemā ar vara preparātiem. Apdobes pret nezālēm apstrādā ar herbicīdu. Ražu vāc ar rokām apmēram četras reizes sezonā ar 4–5 dienu intervālu, kad ogas nokrāsojušās. Ogu šķirošanai izmanto speciālu šķirošanas mašīnu (attēlā).
Viens strādnieks stundā novāc 25 kg ogu. Novāktās ogas var uzglabāt 10 dienas.
Jāņogas
Arī jāņogas Vācijas saimniecībās tiek audzētas svaigam patēriņam. Tiek audzētas gan labi zināmas (‘Jonkheer van Tets’, ‘Rolan’, ‘Rovada’), gan mazāk dzirdētas šķirnes (‘Haronia’, ‘Red Lake’, ‘Junifer’). Vienā no saimniecībām sarkanās jāņogas audzē 7,5 ha platībā. Jāņogas audzē špalerā ar 1–3 pamatzariem, kuru garums 1,8–2 m. Stādīšanas attālums – 0,6–0,8 m. Par optimālu variantu uzskata špaleru ar diviem pamatzariem. Tad stādīšanas attālums starp augiem rindā ir 0,75 m.
Lai iegūtu skaistus garus ķekarus un lielas ogas, ziemā (no decembra līdz februārim) veic veidošanu, atstājot tikai viengadīgos sānzarus. Tā kā dažām šķirnēm ir tendence veidot pārmērīgi lielu ražu, normē ziedpumpurus. Pēc 5–6 gadiem veic pamatzaru aizstāšanu ar jauniem kakleņa dzinumiem. Liela problēma ir saules apdegumi, kas ogām veidojas, ja temperatūra paaugstinās virs 30 0C.
Ogas fasē 125 g kastītēs. Ogas regulējamā gāzu atmosfērā var uzglabāt četras nedēļas. Šķirnei ‘Jonkheer van Tets’ raža ir 10–13 t/ha, bet šķirnei ‘Rovada’ – 18–20 t/ha.
Stādus ieved no Nīderlandes vai arī audzē no spraudeņiem uz vietas saimniecībā. Stādus audzē podos, bet uz lauka izstāda novembrī. Vienā no saimniecībām jāņogu apdobes mulčē, par materiālu izmantojot salmus un šampinjonu substrātu. Komposta mulču atjauno katru gadu vai vismaz reizi divos gados. Pavasarī dod slāpekļa mēslojumu uz apdobēm 40–50 N tīrvielā uz ha un kālija mēslojumu 90 kg/ha, rēķinot oksīdos. Lielākās problēmas audzēšanā ir miltrasa, jāņogulāju stiklspārnis.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
