ST spriedums bija spēriens konservatīvajai sabiedrības daļai. Saruna ar juristi Ingu Biti 28
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Inga Bite ir juriste, bijusī Saeimas deputāte, Latvijas Reģionu apvienības biedre, trīs bērnu māmiņa un aktīva sabiedriskā darbiniece. Viņas interešu lokā papildus jurisprudencei ir arī ģimenisko vērtību aizstāvība. Par to šajā sarunā, skarot arī Nacionālās apvienības parlamentā iesniegto likumprojektu par grozījumiem Satversmē.
Ko domājat par Satversmes tiesas (ST) novembrī pieņemto spriedumu, ar ko atzina viendzimuma pāru tiesības uz bērna piedzimšanas atvaļinājumu, kāds pienākas tēvam? Tas izraisīja lielu rezonansi un – vai tam būs tālejošas sekas?
I. Bite: Domāju, mūsu sabiedrība nebija gatava tādam iznākumam Satversmes tiesā. Taču šis spriedums ir ļoti aktivizējis cilvēkus. Daudzi sāk vienoties, skaļāk runāt par šiem jautājumiem, spriež par gatavošanos referendumam vai kā politiķi no NA – piedāvā Satversmes grozījumu projektu.
Tādējādi cilvēki vēlas pilsoniski aktīvi un korekti pateikt, ka lielu daļu sabiedrības šāds spriedums neapmierina.
Vēl ir juridiskā puse – manuprāt, ST ar šo nolēmumu iet pāri savai kompetencei un iejaucas likumdevēja lauciņā.
Gribu atsaukties uz Augstākās tiesas 2012. gada 1. februāra spriedumu, kurā, skatot līdzīgu jautājumu paplašinātā (septiņu tiesnešu) sastāvā, tiesa norādīja, ka, izejot no valsts varas dalīšanas principa, tiesa nav kompetenta tiesību tālākveidošanas ceļā divu personu faktisko kopdzīvi pielīdzināt laulībai un kopdzīves partnerim noteikt tādas pašas tiesības kā laulātajam.
Savās nupat publicētajās atsevišķajās domās to apstiprina arī ST tiesnesis Aldis Laviņš. Patiesībā šobrīd izrādās, ka lēmumu tik būtiskā jautājumā ir pieņēmuši četri cilvēki.
Zīmīgi, ka teicāt – cilvēkos ST spriedums uzjundīja interesi. Saeima diezgan ilgi cieta klusu, līdz sekoja Nacionālās apvienības reakcija ar konstitucionālo labojumu projektu. Kāpēc bija šāda parlamentā pārstāvēto spēku klusēšana?
No ārpuses izskatās, ka politiķus pirmajā brīdī ST lemtais bija samulsinājis. Arī par sevi varu teikt, ka cienu Satversmes tiesu, lai arī šo spriedumu uzskatu par kļūdu.
Iespējams, politisko spēku reakcija nebija tik ātra, jo bija grūti noticēt, ka šāds spriedums tiešām ir tapis, un nebija skaidrs, kā rīkoties gan juridiski, gan cilvēciski korekti.
Tā kā piekrītat viedoklim, ka ST pieņēmusi politisku, ne tiesisku lēmumu, – kāpēc gan mūsu jurisprudences gudrākie prāti, cienījamie juristi tā darīja?
Lai arī tiesnesim, izlemjot jautājumu, vajadzētu maksimāli norobežoties no saviem personīgajiem uzskatiem, nedomāju, ka reālajā dzīvē tas ir pilnībā iespējams.
Viena lieta ir tiešs interešu konflikts, lemjot, piemēram, par kādu radinieku, bet otra, kad jālemj par to, kas tiesnesim pēc iekšējās pārliecības liekas taisnīgi un pareizi. Arī procesuālajos likumos ir ierakstīts, ka tiesnesis taisa spriedumu, novērtējot pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības.
ASV Augstākajā tiesā, izraugot tiesnešu amata kandidātus, sen tiek ņemtas vērā kandidāta ideoloģiskās nostādnes. Nule arī Latvijas Saeimā ST tiesneša ievēlēšana beidzās bez rezultāta, un domāju, ka tam iemesls ir tieši 12. novembra ST spriedums.
Man nav skaidras sajūtas, cik tas ir labi vai slikti, bet nenoliedzami tā ir realitāte, kurā esam un kuru nākotnē piedzīvosim. 2021. gadā parlamentam būs jābalso par diviem ST tiesnešiem un acīmredzot papildus profesionālajiem kritērijiem būs svarīgi arī ideoloģiskie.
Kad Satversmes tiesa izskatīja prasību šajā lietā, pieaicināja vienu vienīgo sabiedrisko organizāciju “Mozaīka”. Zināms, “Mozaīkas” juristi ir gadiem gatavojušies seksuālo minoritāšu interešu aizstāvībai – godam paveica uzdevumu un prata panākt savu. Bet kur bija pretējā puse, kāpēc tiesā neizskanēja konservatīvi noskaņoto juristu argumenti? Kāpēc Bite nedzēla pretim?
Tāpēc, ka ST ne man, ne arī kādai konservatīvai organizācijai viedokli nejautāja. Tā ir vēl viena ST adresējama kritika, jo lietā tika pieaicināta tikai lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) viedokli pārstāvoša organizācija, neuzklausot citas, kuru viedoklis varētu būt atšķirīgs.
Likums nedod iespēju sabiedriskajām organizācijām tā vienkārši ierasties tiesā un izteikt savas domas par lietu. Tam nepieciešams tiesas uzaicinājums, kura šajā gadījumā nebija.
Un jāatzīst, ka personīgi es arī nevarēju iedomāties, ka tiesa varētu taisīt šādu spriedumu, liekot vienādības zīmi starp mammas partneri un tēti…
Vai nav vērojams progress, lai atbalstītu viendzimuma pāru attiecību legalizāciju? Savā laikā Viņķeles kundze Saeimā cīnījās vienatnē, tagad pārmaiņas atbalsta vesela frakcija, atsevišķi Saeimas deputāti, rau, pat Eiroparlamentā saskaņietis Ušakovs pievienojies seksuālo minoritāšu tiesību aizstāvju – LGBTI – draugu grupai!
2011. gadā, kad pirmoreiz kandidēju uz Saeimu, priekšvēlēšanu kampaņā kandidātiem ne reizi nejautāja par šādām lietām. Otrreiz startēju vēlēšanās 2014. gadā, un tad jau jautājums bija aktualizējies un tālāk vēlēšanās ticis arvien biežāk cilāts.
Sabiedrībā ir vērojama šķelšanās, un tā arvien vairāk jūtama Saeimā. Politiķi spiesti pozicionēties, jo vēlētāji balsojot nostājai pret seksuālajām minoritātēm sāk pievērst uzmanību. Ņemot vērā ST spriedumu, tam būs ietekme arī uz nākamajām vēlēšanām.
Nezinu, vai 13. Saeima atrisinās līdz galam tiesas uzdevumu, jo dotais termiņš līdz 2022. gada vasarai iestiepjas arī 14. Saeimas darbības periodā.
Kādas ir prognozes – ko Saeima izdarīs atvēlētajā laikā?
Ceru, deputāti pieņems Satversmes grozījumus NA iesniegtajā redakcijā (sk. uzziņu. – Red.). Tas ir viens no risinājumu veidiem. Tiesa interpretējusi Satversmes 110. pantu tā, kā tiesneši to redz. Ja likumdevējs saka – nē, Satversmes tiesa to redz nepareizi, tad parlaments var to precizēt un pateikt nepārprotami. To mēģina izdarīt Nacionālā apvienība ar savu piedāvājumu. Ja es būtu Saeimas deputāte, tad to atbalstītu.
Kā juridiski iztulkosiet NA iesniegtos grozījumus – ka viendzimuma partneriem nevar būt bērnu?
Grozījumu projekts faktiski paredz to, ko jau nosaka Civillikums. Šī ir lieta, ko ST spriedumā vispār neanalizēja, un tas mani kā juristi ļoti pārsteidza, jo tiesību sistēmā normatīvie akti jāinterpretē savstarpēji saskanīgi.
Ja tiesa pēkšņi pasaka, ka ģimene ir kaut kas ārpus Civillikuma, kādēļ tad tajā vajadzīga vesela Ģimenes tiesību sadaļa?
ST vajadzēja pamatot, kādēļ tā neņem vērā esošo regulējumu. ST ģimeni definē kā sociālu realitāti, kas balstās savstarpējā cieņā un sapratnē. Šai izpratnē esmu ļoti laimīga, jo ar daudziem apkārtējiem mani saista cieņa un sapratne, bet tas nenozīmē, ka gribu, lai šīs attiecības tiktu sauktas par ģimeni ar no tā izrietošajām juridiskajām sekām.
Savukārt Nacionālās apvienības iesniegtie grozījumi paredz, ka ģimene ir laulātie, asinsradinieki un adoptētie, jo adoptēts bērns juridiski kļūst par savējo.
Daži jautā – kā ar viena vecāka ģimeni? Tā bez šaubām ir ģimene, jo vecāks ir asinsradniecībā ar savu bērnu.
Ģimene ir arī nelaulāti cilvēki, kuriem ir kopīgs bērns. Ar šā bērna starpniecību viņi ir kļuvuši par asinsradiniekiem.
Bija iebildes, kāpēc audžuģimenes nav zem šīs “cepures”?
Audžuģimenē bērniņš tiek pieņemts uz laiku, un audžuvecāki saņem zināmu atlīdzību par savu darbu. Paldies viņiem par audzināšanu, tas ir īpašs, svarīgs, tomēr ģimenei tikai pielīdzināts institūts.
Vēl par ST spriedumu. Nav un nevar būt bērna labākajās interesēs tas, ka mātes partnere var aizstāt tēvu. Bērnam ir vajadzīgs tēvs. Daudzos zinātniskos viedokļos norādīts, cik svarīgs ir kontakts ar abu dzimumu personām kā mazotnē, tā pusaudžu vecumā.
Ja runājam par atbalstu mammai pēc dzemdībām, ko bērna tēvs nav gatavs sniegt, un valsts sociālais budžets to var atļauties, tad ar 10 dienu atvaļinājumu var atbalstīt gan mammas partneri, gan draudzeni, vecmāmiņu vai, piemēram, dūlu. Par šādu izvēles iespēju māmiņām ir vērts padomāt.
Daudzi ierosina – rīkojam referendumu, uzzinām pilsoņu domas, atrisinām jautājumu, bet oponenti sauc minoritāšu partnerattiecības par smalku cilvēktiesību lietu, kuru nedrīkstot samērot ar vairākuma nostāju.
Tas mani dara bažīgu, jo redzu atsevišķu juristu mēģinājumus publiskā telpā pamatot, kāpēc šo jautājumu nevar nodot tautas nobalsošanā.
Jāatceras, ka, lai nonāktu līdz referendumam, jau tāpat ir jāpārvar iespaidīga barjera – jāsavāc 150 000 parakstu. Tāpēc vēršos pie kolēģiem – nevajag radīt vēl papildu mākslīgas barjeras.
Temperatūras līmenis sabiedrībā ceļas. Neapgalvošu, ka vienīgi ST sprieduma dēļ, jo ārā ir pandēmija, komandantstunda, pastāv spriedze.
Tādos apstākļos daudz labāk jautājumus risināt tiesiski pareizi, juridiski korekti, nevis gaidīt revolūciju. Īrijā, Horvātijā, Slovākijā, Slovēnijā, Rumānijā šādi referendumi ir notikuši. Igaunija šādam referendumam šobrīd gatavojas. Tādēļ apgalvojums, ka Eiropā nekur tā lietas nerisina un to nevar izlemt referendumā – nav taisnība.
Ko atbildat cilvēkiem, kas saka – mums jāturas līdzi Eiropai, ES palikušas vien sešas valstis, kurās neatzīst viendzimuma partneru laulības –, un kas mēģina skaidrot, ka arī citādi orientētie grib tradicionālo Mendelszona maršu? Kāpēc to nedot?
Kāzu maršu nevienam nevar atņemt. Šobrīd laulājas dažādi. Jebkurš var veidot ceremonijas un svētkus – lūdzu. Bet ārpus juridiskajiem rāmjiem.
Tad tās pielīdzināmas “komjauniešu kāzām” padomju laikā.
Privāti viss atļauts, bet mēs runājam par juridiskām saistībām, no kurām izriet valsts pienākumi pret ģimeni un salaulātajiem. Viena no juridiskās tehnikas pamatlietām, ko iemāca juristiem, ka likums jāpieņem tikai tad, ja to tiešām vajag.
Dzirdu argumentus – ar ko heteroseksuāļiem traucē homoseksuālu pāru attiecību legalizācija? Kā tas kaitēs tradicionālajiem pāriem? Šī diskusija man šķiet juridiski nekorekta, jo, lai pieņemtu likumu, nepietiek ar pamatojumu “tas nevienam nekaitēs”.
Laulības juridiskā reglamentācija ir nepieciešama tāpēc, ka laulībā dzimst bērni. Tas ir pieņēmums, pat ja atsevišķos gadījumos nerealizējas. Vecāks, kurš audzina bērnu, ir īpaši aizsargājams, tāpēc jānoregulē laulāto mantiskās attiecības.
Biežāk mamma, reizēm tētis kādu laiku paliks mājās bērna kopšanas atvaļinājumā. Zaudēs savā karjerā, izglītībā, ziedojot daļu no sevis mazajam. Lai taisnīgi sadalītu abu vecāku resursus, ir nepieciešama juridiska aizsardzība. Valstij ir interese, lai sabiedrība attīstītos, turpinātu pastāvēt un neiznīktu. Lai arī nākotnē būtu kas valstij maksās nodokļus.
Tas, neraugoties, ka kustība “Dzīvesbiedri” spēj savākt pāri 10 000 parakstu “Manas balss” platformā nedēļas laikā, aicinot politiķus iekļaut partnerattiecību likumu parlamenta darba kārtībā?
Bet ir savākti arī 15 000 parakstu, ka ģimene ir mamma, tētis un bērni. Tas, ka asociācija “Ģimene” tos nevāc katru otro mēnesi, nav rādītājs. Turklāt decembra sākumā “Mana balss” atteica uzsākt parakstu vākšanu iniciatīvai par dabiskas ģimenes aizsardzību, tādējādi parādot savu tendenciozitāti un liedzot sabiedrības konservatīvajai daļai savākt vēl vairāk parakstu vēl īsākā laikā.
Vai jums neliekas, ka konservatīvie ir pārmēru klusiņi pretstatā organizētam liberāļu skaļumam? Deputāti no “Attīstībai/Par” frakcijas to vien runā kā par dzimumjautājumiem, jauniešu organizācijas pulcējas pie Saeimas ik ceturtdienu, lai aģitētu par LGBT lietām – kur ir otras puses enerģija?
ST spriedums bija spēriens konservatīvajai sabiedrības daļai. Katalizators, lai notiktu organizēšanās.
Par šīm tēmām esmu bijusi diskusiju dalībniece apmēram desmit gadus. 2011. gadā viedoklis bija stipri vienpusējs. Ja mani uzaicināja pie apaļā galda, nācās vienatnē turēties pretī pieciem oponentiem. Tas radīja iespaidu, ka konservatīvais uzskats ir mazākumā. 2021. gadā diskusijas ir līdzvērtīgākas. Arī žurnālisti kļūst objektīvāki, neuzdodot tikai vienvirziena jautājumus.
Ko grib panākt Saeimas liberāļu spārns? Tradicionālās ģimenes eroziju? Lai pasēs raksta vecāks nr. 1., vecāks nr. 2?
Šis ir temats, kas nekad nebeidzas. Uz to labprāt uzķeras gan mediji, gan vēlētāji. Tēma atbalsojas TV raidījumos, avīžrakstos, interneta pārspriedumos. Tas ir nopietns daudzums piesaistāmu balsotāju, un man ir personiska sajūta, ka dzimuma jautājumu aizsegā vienam otram “liberālam” politiķim ērtāk kārtot dažādas aizkulišu lietas.
Taču nenoliedzami tradicionālo vērtību erozija globāli ir izdevīga daudziem. Cilvēks, kurš dzīvo tikai savam labumam un iegribām, tērēs un patērēs daudz vairāk nekā ģimenes cilvēks.
Viņš būs daudz vieglāk manipulējams, viņam daudz vieglāk varēs iestāstīt, ka laime meklējama tajā vai citā lietā, dzīvesveidā, pasākumā. Jau šobrīd redzam, ka pašnāvību rādītājs LGBT cilvēku vidū ir jūtami augstāks nekā pārējā sabiedrībā. Jo agrāk vai vēlāk nākas saprast, ka visatļautība laimi nesniedz.
Jautājums daudzbērnu māmiņai – Latvijā bērnu dzimst maz. Demogrāfi raizējas, vai 2020. gadā atkal nav sasniegts antirekords dzimstības ziņā.
Var smiet, ka mājsēde veicinās bērnu rašanos. Taču cilvēki, kas rūpīgi plāno savu dzīvi, pandēmiju, visticamāk, neuztvers kā piemērotus apstākļus, lai laistu pasaulē bērnus. Tas, ka daudzi ir bez darba, bez drošības par nākotni, smagi sit pa demogrāfiju.
Otra lieta, ka ir tie gadi, kad pēc dzimstības līknēm esam demogrāfiskajā bedrē. Deviņdesmitajos gados arī bija demogrāfiskais kritums, līdz ar to nav pietiekami daudz cilvēku reproduktīvā vecumā, kas šodienas statistikai par labģimeneu nenāk.
Bet nezaudēju cerību, ka tautas ataudze uzlabosies. Kamēr pandēmija neapstādināja, zināma izaugsme bija, tostarp arī valsts sarūpētā atbalsta dēļ.
