Tradicionālā metode visos laikos telpaugu laistīšanā, ja esat atvaļinājumā vai komandējumā, ir uzticēšanās vai nu ģimenes locekļiem vai kaimiņiem. Ja kaut kāda iemesla pēc nevar izmantot ne vienus, ne otrus, tad jāizlīdzas ar palielu ūdens tvertni, kurā ievietots auduma viens gals, bet uz otra auduma gala salikti podi ar telpaugiem, protams, bez paliktņiem. Ūdens, sūcoties no tvertnes pa audumu, spēj nodrošināt telpaugu minimālās (ne optimālās) prasības pēc ūdens. Šāds ūdens padeves veids nodrošina arī telpaugus ar nepieciešamo gaisa mitrumu. Svarīgs apstāklis telpaugu labsajūtai ir svaigs gaiss, tas nozīmē, ka telpas ir jāvēdina. Ja augam pietiek mitruma, gaismas, mēslojuma, bet pietrūkst svaiga gaisa, tas nevēdinātā, sasmakušā gaisā var aiziet bojā nedēļas laikā. 0
Telpaugus nedrīkst laistīt nedēļu uz priekšu, nemaz nerunājot par ilgāku laiku. Telpaugu saknes, ilgstoši mirkstot ūdenī, smok, virszemes daļas tā ietekmē “novīst” un augs aiziet bojā. Telpaugi ar gaļīgām saknēm pārmērīgi slapjā augsnē sapūst, piemēram, klīvijas (Clivia), hlorofīti (Chlorophytum), strelīcijas (Strelitzia), kallas (Calla) u. c. Resnsakņu telpaugus var laistīt reizi nedēļā.
Vienīgais telpaugs, kuru var salaistīt mēnesi uz priekšu, ir dižmeldrs (Cyperus), jo tas siltumā (18–20 °C un augstākā temperatūrā) vēlas augt tā, ka trešdaļa poda, tātad arī tikpat daudz sakņu, atrodas nepārtraukti ūdenī. Ja telpā gaisa temperatūra pazeminās, tad attiecīgi ūdens daudzums jāsamazina, līdz pavisam jāizlej no trauka.
Visu gadu bagātīgi ziedošos falenopšus (Phalaenopsis) laista reizi nedēļā. Vislabāk, ja orhideja ar podu ievietota dekoratīvā traukā bez atvēruma. Laistīšanas laikā liekais ūdens iztek no orhideju poda un paliek otra poda apakšā, nemērcējot saknes, tas, palēnām izgarojot, nedēļas garumā mitrina apkārtējo gaisu, tādējādi falenopša gaisa saknes uzņem mitrumu un nodod to augam.
Savdabīgie sukulenti – kalanhojes (Kalanchoe), sedumi (Sedum), litopši (Lithops), sarkostēmas (Sarcostema), dudlejas (Dudleya), alojes (Aloe), eiforbijas (Euphorbia), gastērijas (Gasteria), sansevjēras (Sansevieria), peperomijas (Peperomia) u. c., kā arī kaktusi – ir spējīgi izturēt ūdens trūkumu veselu mēnesi, ja pirms tam tie ir rūpīgi kopti, kārtīgi salieti un uz šā atvaļinājuma laiku novietoti gaišā, no tiešiem saules stariem pasargātā vietā.
Problemātiskāk būs ar ziedošajiem telpaugiem, jo nepietiekama ūdens daudzuma gadījumā pirmā pazīme būs ziedpumpuru biršana. Cietīs ziedošās Ķīnas rozes (Hibiscus rosa-sinensis), mandevilas (Mandevilla), bugenvilejas (Bougainvillea), katarantes (Catharantus), lielziedu tunbergija (Thunbergia grandiflora), brunfelzijas (Brunfelsia) u. c.
Ja ziedošais telpaugs ir palielā podā, tad var rīkoties šādi – ieliet ūdeni lielā bļodā, tās vidū uzlikt paaugstinājumu, uz kura novieto augu. Poda apakšā noliek pabiezu ūdeni uzsūcošu auduma gabalu, kura malas samērā dziļi iegremdētas ūdenī, tādējādi uz laiku – mēnesi – nodrošinot auga saknēm mitrumu. Lai šādu “automātisku laistīšanu” ierīkotu, jābūt sabalansētam ūdens daudzumam bļodā ar poda lielumu.
Telpauga pods nedrīkst būt bļodas apakšā ar “kājām”, tam blīvi jāpieguļ pie uzsūcošā auduma, citādi ūdens nespēs piekļūt auga saknēm.
Liela izmēra telpaugi pamatīgos podos (palmas, gumijkoki), pirms saimnieka došanās prom labi salaistīti, noteikti sagaidīs atpakaļ savu ūdens devēju, nobirdinot vai nokaltējot tikai kādu apakšējo lapu.
Vēl pastāv tāds telpaugu laistīšanas variants, ja tie vasarā izvietoti dārzā, tad par tiem jūsu atvaļinājuma laikā, ja paveicas, parūpējas lietus.
Neviens telpaugs nav jālaista katru dienu, tādēļ ir vērts “ieviest” regulāru laistīšanas režīmu, piemēram, reizi nedēļā – noteiktā dienā, tad arī augi pielāgojas vienmērīgi izlietot nedēļai doto ūdeni un barības vielu daudzumu, līdz sagaida nākamo laistīšanas reizi.
Sagatavots pēc tematiskā izdevuma “Puķes istabā“
