Pieminekļu kari turpinās. Saruna ar tēlnieci Olgu Šilovu 3
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Par tēlniecības izcilāko sievieti Latvijā šobrīd dēvē Olgu Šilovu. Tāpēc jo ātrāk gribas ieraudzīt viņas jauno vides objektu Jūrmalā. Mellužu parkā netālu no koka estrādes rudenī iecerēts novietot četrus metrus augstu alumīnija “Tautumeitu”, kuras tēls balstīsies uz divas tonnas smagas granītā kaltas pamatnes ar dekoratīvu rakstu, kas asociēsies ar kamolā tītiem diegiem.
Olga Šilova tēlniecībā darbojas vairāk nekā divdesmit gadu, veidojusi arhitektūras mazās formas pilsētvidē, atklājusi personālizstādes un piedalījusies starptautiskās izstādēs, sadarbojusies ar Latvijas Bankas monētu daļu un ir vairāku balvu autore.
Kā nonākat pie skulptūras veidola?
Kad veido mazu mākslas darbu, radoši, brīvi, ne pasūtījumam, bet dvēselei, izstādei, reizēm sapņo, ka tas varētu vērsties lielā apjomā, bet citreiz šķiet tikai rokā paturams.
Piedaloties konkursā, esi saistīta ar skulptūras novietojumu, vidi, finansējumu, arī sadarbība ar arhitektu var pacelt un var gremdēt.
Es Jūrmalas izsludinātajā konkursā piedalījos ar trīs darbu metiem, no kuriem viens – “Tautumeita” – ieguva trešo vietu un tagad tiek īstenots (pirmo vietu ieguva Kristapa Gulbja trīs soliņi un otro Didža Jaunzema “Čiekurs” Jaundubultu skvērā. – V. K.).
Kad arhitektei Kristīnei Obodovai, ar kuru sadarbojos, parādīju trīs manis iecerēto konkursa darbu fotogrāfijas, viņai visvairāk patika tieši “Tautumeita”.
Prognozējot skulptūras mērogu un meklējot novietojumu, staigāju Mellužu parkā izplestām rokām, un Kristīne fotografēja, un tad kļuva pavisam skaidrs, ka Mellužu parkam nepieciešama dziesma vai mūsu tēlam – šis parks.
Skulptūra “Tautumeita” varbūt ir atvasināta no tiem meklējumiem, kas atklājas manā darbā “Eņģelis” (2002) Jūrmalas muzejā.
Eņģeļa izplestie spārni kā tautumeitas rokas… Kā nonācu pie krustveida kompozīcijas, to pat grūti izstāstīt.
Man pašai “Tautumeita” ar kuplajiem gofrētajiem brunčiem šķiet tāda pamatīga.
Arhitekte Kristīne Obodova gan nepiekrīt, viņasprāt, skulptūra esot viegla, slaida, bet es redzu, ka tai stabili jāstāv uz zemes.
Jaunajam vides objektam nosaukumā esat devusi tautasdziesmas rindu “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā”. Kad pašai bijusi tāda sajūta?
Tautasdziesma, protams, satur dziļu metaforu, bet man vispirms nāk prātā tieša atmiņa, kad mēs ar māsu vēl bijām ne tajā vecumā, kad iet tautās, bet gan basām kājām.
Tētis un mamma brauca uz laukiem pie vecmāmiņas Antoņinas Latgalē palīgā savākt sienu, bet mēs no pakalna laidām balsis pa vējam.
Par dziedāšanu es to nesauktu, ar balsi man bēdīgi, muzikālās dzirdes arī nav, un pat runāšu latviski ar akcentu droši vien visu mūžu.
Taču atmiņā palikusi toreizējā absolūtā atbrīvotība, brīvība!
Tagad, runājot par radošo lauku, kad kāds darbs pabeigts, jūties visa nogurdināta, šis tas vēl kārtojams. Bet tajā mirklī, kad dzirdi – esi uzvarējusi konkursā –, pārņem gaviļu sajūta.
Manā dzīvē gadījies laiks, kad desmit gadus nebija pasūtījumu, esmu piedalījusies apmēram piecdesmit konkursos. Un tas ir ļoti daudz.
Jāiegulda ne tikai darbs, bet arī prāvi līdzekļi materiāliem. Tas nav tik vienkārši, kā šķiet.
Kad Jūrmalas domē atvēra aploksnes un nolasīja konkursa uzvarētājus, kādā brīdī izskanēja mans vārds.
Kristīne ir kaujinieciskāka, piecēlās un pavaicāja – vai “uzvarētājs” nozīmē, ka mūsu projektam ir cerības tikt īstenotam?
Un, kad atbilde skanēja: jā! – tad pēc visa lielā darba, saspringuma, gaidīšanas… Kā kino saņemot “Oskaru” vai “Lielo Kristapu”!
Mana pirmā tautumeita, re, ar kupliem brunčiem un smalku tēla augšdaļu, ir atlieta bronzā 1997. gadā (rāda albumu) un vizuāli tajā kaut kas sasaucas ar topošo “Tautumeitu” Jūrmalā, tikai nav tik apjomīga.
Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem radītā tautumeita tika atdota galerijai “Daugava”, jo, rīkojot personālizstādi, ir princips – mākslinieks nemaksā galerijai par telpu, bet atstāj kādu darbu no tās.
Un tā nu bronzas tautumeita palika pie galerijas vadītājas Andas Treijas.
Kā pie jums vispār atnāca tautumeitas tēls?
Savulaik Ventspilī dzīvojām netālu no stadiona, tur allaž pulcējās dejotāji, tur kūsāja sava dzīve, viss futbola laukums vai līgoja krāšņajos latviešu tautastērpos.
Tā laikam ir pirmā tautumeitas pazīme. Džinsi un augstpapēžu kurpes taču ne. Ja man jādomā par šā jēdziena mūsdienu izpratni, vairs nav tik vienkārši.
Lai uztaustītu kāda jēdziena būtību, es to mēdzu pārtulkot angļu vai krievu valodā. Bet vārdu “tautumeita” man ir ļoti grūti izteikt angliski vai krieviski.
Filozofiski vistuvāk būtu “krasna djevica” (krievu val.), tas vēstī par iznesību, spēju sevi parādīt, atklāt labākās un cienījamākās īpašības, tādu kā ideālu, pēc kura tiekties un kuru iekārot Ivanuškam…
Tautumeitu pieminat, arī savulaik raksturojot darbu “Milda trīs ceturtdaļu pagriezienā”. Toreiz sacījāt, ka tam iedvesmojis tautumeitas profils uz pirmskara sudraba piecu latu monētas, ko tautā sauca par Mildu. Vēlāk vienu un to pašu tēlu esat radījusi kā apaļskulptūru granītā, bronzā, alumīnijā un poliuretānā.
Jā, sudraba piecu latu monētas maģiskais spēks un tās plastika, kā arī vēsturiskais konteksts iedvesmoja mani uz radošu projektu, kas aizsākās 2009. gadā un ilga līdz pat 2018. gadam.
Par monētu ar Mildas profilu pirmoreiz man pastāstīja mamma.
Viņa savu bērnībā no tēva saņemto sudraba piecu latu monētu slēpa, līdz diemžēl tā tika pazaudēta pavisam.
Tāpēc bērnības gados pašu leģendāro monētu savām acīm neesmu redzējusi, bet mammas stāstītā iespaids manā iztēlē nostiprinājās ļoti spēcīgi. Tajā bija kaut kāda mistika.
Vēlāk tiku daudz lasījusi par monētu kā valsts simbolu, kas atspoguļoja Latvijas vērtības caur trīs zvaigžņu vainagu uz jaunavas galvas un kviešu vārpām, tēliem, kam bija jākalpo Latvijas starptautiskai uzticamībai un atpazīstamībai.
Tradicionāli Milda sudraba monētā redzama profilā, taču, tā kā sevi, protams, uzskatīju par supertalantīgu un superspējīgu ciļņa veidotāju, piedaloties Latvijas Bankas konkursā, izvirzīju sev virsuzdevumu – kā būtu, ja Milda nedaudz pagrieztu galvu un no monētas paskatītos uz tautu?
Un it kā jautātu – cik stipri, izturīgi esat, cik svarīga ir neatkarība, cik viegli vai grūti sašūpojama mūsu uzticība savam valstiskumam krīzes brīdī? Ko saka jūsu sirdsapziņa?
Tas bija 2009. gadā, kad piedzīvojām pirmo krīzi pēc neatkarības atjaunošanas. Divus mēnešus veidoju, ņēmos ilgi, jau pavasaris, saule spīd, plastilīns kūst…
Tā tikai šķiet, ka reālistiski izveidot ir ļoti vienkārši, citreiz arī studenti runā, ka, lūk, stilizēti darbi kā Pikaso, esot tā augstākā pilotāža.
Bet, kad viņi paši ķeras pie reālistiskas veidošanas, bieži ātri atkāpjas.
Teicāt, ka droši vien visu mūžu latviski runāsit ar akcentu, taču kā “Tautumeitas”, tā Mildas tēlos ir jūtama latviska stīga. Kā esat to uztaustījusi, no kurienes tā jūsos?
Mani vecāki satikās Ventspilī, ostas pilsētā. Manai mammai latgalietei Marijai Kažai vajadzēja iemācīties krievu valodu, lai strādātu dzelzceļā, visa ostas dzīve jau noritēja krieviski.
Es mācījos krievu skolā, bet mans tētis Sergejs Šilovs ir no vecticībnieku dzimtas, kas Latvijā bija ienākusi teju pirms četriem simtiem gadu.
Tāpēc man nekad nebija kompleksu, kad teica, ka Mākslas akadēmijā, šajā neformālajā latviskās identitātes citadelē, nekad neiestāšos, jo uzvārds krievisks, runāju krieviski, arī eksāmenus liku krievu valodā.
Man teica – šajā nacionālajā bastionā tevi nepaņems, tu esi krieviete. Bet es tā nejutos!
Man nebija nekādu aizspriedumu… Varbūt tāpēc arī izdevās augstskolā iestāties.
Kas ir tie ideāli, pēc kā vajadzētu tiekties šodienas sievietei?
Manas pirmā, otrā kursa studentes ir pavisam citādas nekā jaunietes pirms desmit, divdesmit pieciem gadiem.
Bet vai vispār drīkstam runāt par jaunām meitenēm, sievietēm? Varbūt jārunā par jauno paaudzi? Ir tik daudz “aizliegumu”. Par vecumu runāt nedrīkst, var būt aizskaroši, par dzimumu arī…
Ironizējat? Man arī likās gauži dīvaini, nesen presē lasot, ka viena no Vācijas klīnikām jēdziena “māte” vietā ierosinājusi sacīt “dzemdējošais vecāks”.
Greizumu un pārspīlējumu bez gala!
Kāda bija jūsu pirmā reakcija, pavīdot ziņai, ka Rīgas dome apspriež ideju par pieminekli Aspazijai galvaspilsētā?
Tas tikai apstiprina, ka mana Aspazija (pērn Jūrmalā Dubultos atklātais piemineklis bronzā “Aspazija kāpās”. – V. K.) ir izdevies.
Taču, no šā konteksta raugoties, ir ļoti grūti radīt kāda laba darba “otro eksemplāru”, tikai citā vietā. Vienmēr būs salīdzinājums…
Bet vai patiešām vajag vēl vienu pieminekli Aspazijai, ja ir tik daudz citu ievērojamu sieviešu, kas arī to būtu pelnījušas? Kaut vai komponiste Lūcija Garūta, dzejniece Vizma Belševica, disidente Lidija Lasmane, māksliniece Džemma Skulme… Zinot, ka Jūrmalā jau ir piemineklis Aspazijai, vai Rīgas dome neapliecina iztēles nabadzību?
Man arī šāda doma ienāca prātā, taču neteikšu, ka Aspazija nebūtu pelnījusi pieminekli Rīgā, kaut, jā, šajā idejā iezogas kaut kas no tās naivās bērnišķības – “man ar’ to pašu…”. Mazliet smieklīgi, naivi…
Jūsu veidotā Aspazija stāv kāpās Jūrmalā, esat piedalījusies konkursā par pieminekli Mārim Liepam. Kādai jābūt personībai, lai jūs vēlētos veidot tai pieminekli?
Man dzīvē nemaz nav bijusi tik liela izvēle un piedāvājumu. Drīzāk varētu pateikt, ko es nekad nedarītu.
Tikai naudas dēļ es neveidotu pieminekli aizdomīgai politiskai personai no citas valsts, par ko es īsti nezinātu, ar ko tā nodarbojas.
Es arī nekad neveidotu skulptūru nejēdzīgā materiālā nepiemērotā vietā.
Piemēram, es neveidotu tirgus siļķu pārdevēju stiklā pretim Saeimas ēkai…
Hm, bet varbūt šo ideju var pieteikt Venēcijas biennālei (pasmaida)?
Kad Valsts prezidents Egils Levits ierosināja 17. martu noteikt par Latvijas nacionālās pretošanās kustības atceres dienu, jo šajā datumā 1944. gadā profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome izsludināja valsts suverenitātes memorandu, atcerējos, ka jūs piedāvājāt vides objekta metu “Ciešanu vārti” vietai, kur savulaik stāvēja Ļeņina piemineklis, bet alejā virzienā uz Brīvības pieminekli – novietot valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dēla Konstantīna Čakstes pieminekli.
Toreiz konkursā vairāk figurēja tēlnieku – mana vīra Gļeba Panteļejeva un Ojāra Feldberga – vārdi. Es arī piedalījos divos konkursos.
Pēc pirmā bija daudz trokšņa, tika izveidotas visādas padomes, un nekādu lēmumu nepieņēma.
Otrajā konkursā uzvarēja Ojārs Feldbergs, kura piedāvāto darbu “Latvijas saule” atlēja bronzā un uzstādīja Talsos 2018. gadā.
Bet, tā kā manai skicei nebija nekādas perspektīvas, es “Ciešanu vārtus” izmetu tuvākajā miskastē.
Konstantīna Čakstes pieminekļa mets palika, ja nemaldos, pie kāda no konkursa rīkotājiem. Mēs jau nevaram visus savu darbu metus un arī pašus darbus glabāt.
Kad sities pret sienu, saproti, ka tā ir no akmens, bet tava galva no pavisam cita materiāla. Emocionāli grūti, nav vērts kauties. Un es atkāpos.
Jēkabpilī iestūma Daugavā padomju armijas piemiņas zīmi – lielgabalu. Savukārt ne viens vien uzskatīja, ka padomju armijai, aizejot no neatkarību atjaunojušās Latvijas, vajadzēja paņemt līdzi arī visus savus atribūtus.
Man jau šķiet, ja kāds piemineklis tik ilgi nostāvējis, varbūt to nevajag iznīcināt, bet atrast mūsdienīgu pasniegšanas veidu.
Varbūt šādu lielgabalu, piemēram, pilsētas pašvaldība varēja nolikt citādi, nekā tas stāvēja visu šo laiku? Rīkojoties mākslinieciski un mainot kontekstu?
Tas, protams, prasītu līdzekļus, bet parādītu mūsu attieksmi. Objekts nav iznīcināts, mēs tikai citādi to uztveram un varbūt arī izmantojam.
Aizvadīts 9. maijs, un redzējām, ka daudz ļaužu atkal vēlējās demonstrēt savu attieksmi pret valsti pie tā dēvētā Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā.
Ja jau šis piemineklis netiek demontēts, tad, manuprāt, sen bija laiks pielikt informatīvo plāksni ar vēstījumu, ka šis piemineklis Latvijai simbolizē piecdesmit gadu okupāciju.
Vai esat kādreiz cīnījusies par savu ideju?
Es cīnos nepārtraukti. Piemēram, tūlīt vasaras sākumā Rojā pie Kaltenes zvejniecības muzeja paredzēts uzstādīt manu trīs metrus augsto skulptūru – vides objektu “Lielā zivs”.
Tā ir veltījums cilvēkiem, kuru dzīve saistīta ar jūru un zvejniecību cauri gadu simtiem. Zvejnieku vispārinātajos tēlos varēs saskatīt kā seno lībiešu vīrus, tā arī zvejniekus no neseniem laikiem un mūsdienām.
Divi spēcīgi vīri, kas nes rokās milzīgu noķertu zivi, ir patiesi un vienlaikus sirreāli tēli.
Vēl viens uztveres aspekts, kas iekodēts skulptūras sižetā, ir metafora par laimēšanos, labu lomu un pārticību. Zvejnieku skarbais raksturs atklājas caur robusta silueta stilizētajām līnijām.
Nerūsējoša tērauda virsmas raupjums asociējas ar mūžīgi mainīgo jūras stihiju.
Biju uzvarējusi konkursā, pirms tikšanās ar pilsētas domi domāju, man uzdāvinās ziedus, apsveiks, bet opozīcijas deputāti man sarīkoja īstu “pēršanu”.
Dabūju pamatīgu sutu par visiem sliktajiem, “nesaprotamajiem” laikmetīgajiem māksliniekiem!
Atšķirībā no portreta, ainavas laikmetīgā māksla no skatītāja prasa iztēli, fantāziju. Bet, ja autors, jautāts par viņa iedvesmas avotiem, kuri varētu būt kā pavediens skatītājam mākslas darba uztverei un izpratnei, atteic, ka nav tādas vienīgās pareizās atbildes?
Tie ir vairāk modernisma mākslas virziena uztveres principi. Tā, piemēram, brīvā iztēlē var jūsmot par bronzā atlietajiem un marmorā veidotajiem slavenā angļu tēlnieka Henrijs Mūra (1898–1986) tēliem.
Bet laikmetīgajai mākslai ļoti svarīgs ir paskaidrojošais teksts. Jo mākslas darbā var būt attēlots viens, bet domāts pavisam kas cits, varbūt pat pretējais. Izstādes apmeklētājiem ir svarīgi zināt autora pozīciju.
Neizslēdzu, arī mūsdienās ir autori, kuri paļaujas uz skatītāja estētisko pieredzi, pieļauj viņa fantāzijas brīvību, bet citam māksliniekam tas absolūti neder.
Man ir svarīgi, lai cilvēks zinātu manu pozīciju.
Piemēram, pēdējā izstādē “Laktācija” pērnvasar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē varbūt pati biju vainīga, ka anotācijā netiku gana skaidri formulējusi savu domu, un rezultātā viena no izstādes recenzijām bija vienkārši maldinoša.
Recenzente, māksliniece Rasa Jansone, aktīva feministe, saskatīja to, ko vēlējās, balstoties savās pozīcijās un nevis mana darba motivācijā.
Aprakstītāja bija saskatījusi kaut kādu aplami tulkojamu aicinājumu dzemdēt bērnus un pat vaicāja – kāpēc ģipsī darinātie tēli ir tik bāli?
Bet mana doma bija pavisam cita – ja es sapnī redzu bērnu, ar manu darbu notiek kaut kas nelāgs, un, ja man ilgi nav bijis radoša darba, tad man gribas veidot bērna skulptūru.
Ar mākslas kritiku Latvijā kaut kas īsti nav lāgā. Vēlreiz par tās mazspēju pārliecinājos, kad veidoju tiešām ļoti feministisku darbu, vēloties retoriski vaicāt – vai man jākļūst par vīrieti, lai jūs mani uztvertu kā profesionāli?
Ar šo ideju sarīkoju sesiju, kur pakāpeniski no Merilinas Monro tēla pārgāju vīrieša identitātē, tikai mazliet pārsteidzos un bez paskaidrojuma eksponēju fotogrāfiju, kurā es it kā pārvērtos vīrieša veidolā, sejai pielipinātiem smilšu graudiem kā īsiem bārdas rugājiem… Uh, cik aplami atkal tiku saprasta!
Latvija lepojās ar slaveno tēlnieci Leu Davidovu-Medeni, kurai nupat apritētu simt gadu, šobrīd pazīstama ir Arta Dumpe, taču vienalga pastāv visai izplatīts priekšstats par tēlniecību kā piemērotu vīriešiem, jo fiziski smags darbs…
Arī vīriešiem smags. Pasniedzēja darbs arī ir smags – visu dienu nostāvēt kājās, ne katrs vīrietis to spēj.
Nesen uzaicinājām uz Mākslas akadēmiju vienu ekspertu uz studentu darbu skatēm, un viņš nevarēja izturēt. Turpretim es visu dienu stāvu studentu priekšā.
Bet, atgriežoties pie tēlniecības, jā, ir smagi instrumenti, bieži vajadzīgi pie darba uzstādīšanas, kurus lūdzu labāk paņemt rokā vīram.
Arī pie darbu iekraušanas palīgā nāk Gļebs. Bet principā urbt caurumu un celt piecdesmit kilogramus nav tēlniecība!
Jums ar vīru Gļebu Panteļejevu Lielupē ir kopīga darbnīca, bet cik lielā mērā ielaižat viens otru savā radošajā telpā?
Jau no studentu gadiem, kad par vienu uzdoto tēmu gatavojām katrs savu kompozīciju, esam raduši būt patstāvīgi mākslā.
Un konkursā varam būt viens otram blakus arī kā konkurenti.
Taču brīdī, kad pie kāda darba ir ļoti daudz strādāts, var pienākt mirklis, kad aizmiglojas acis, un tad vajag svaigu skatu no malas.
Kā kritiķis Gļebs man dod mazāk nekā es viņam. Īpaši pie ciļņa. Citreiz vīrs saka – nu ko tik daudz stāsti, nāc un parādi…
Katrs mazs pieskāriens var būt ļoti svētīgs, bet, lai darbu sabojātu, citreiz arī pietiek ar vienu aplamu detaļu, ar kādu asimetriju vai šķībumu lieliska ideja var būt pagalam.
Pretēji skatuves gaistošajām mākslām tēlniecībā ir kaut kas no mūžības. Vai tas jūs piesaistīja šai mākslai?
Viss mainās, bet skulptūrai ir ļoti lielas izredzes palikt tādai pašai, kaut varbūt mainās mūsu uztvere par to. Brīnums ir tas, ka tēlnieks rada no nekā – no koka, no māla, no dubļiem, no zemes.
Gluži tāpat kā Dievs reiz radīja cilvēku. Klasiski pamatmateriāls domas materializēšanai ir māls, taču der arī plastilīns, arī saburzīts papīrs vai pat degošas plastmasas pilieni…
Pēc tam idejas pārvēršana paliekošajā materiālā – bronzā, granītā, marmorā – ir process, kas var noritēt atsevišķi no tēlnieka. Šajos procesos tēlnieks vairāk ir kā uzraugs.
Es, piemēram, pati apstrādāju savus bronzas atlējumus un piekoriģēju granīta kalumus. Bet darbs ar āmuru nav tēlniecības būtība. Arhitekts jau arī nav ne celtnieks, kas liek ķieģeļus, ne inženieris.
Tēlnieks ir autors, kurš atbildīgs par visu procesu, sākot ar skulptūras ideju un beidzot ar tās uzstādīšanu, tēlniekam jāatrod gan meistari, gan jātiek galā ar visām liešanas un kalšanas organizatoriskajām lietam.
Pie Aspazijas pieminekļa izmaksām lasāms, ka skulptūra prasījusi 85 tūkstošus eiro, taču tas, protams, nav tēlnieka honorārs. Tur iekļautas visu procesu izmaksas un nodokļi.
Tēlnieku nevar pielīdzināt akmeņkalim, betonētājam vai bronzas lējējam. Skulptūras autors ir kā koordinators starp arhitektu, būvinženieri, akmeņkali un būvnieku.
Mellužu parka “Tautumeita”, piemēram, patlaban jau ir atlieta metālā, vēl atrodas Ķīnā, un tagad jāved šurp. Ceļā paies mēnesis… Kad sazinājos ar lējējiem Ķīnā, skulptūra jau bija sametināta, bet tajā laikā izcēlās problēmas ar Suecas kanālu.
Nolēmām pagaidīt, kad kritīsies transportēšanas cenas. Granīta postaments, dabīgā izmērā putuplastā izfrēzēts, atrodas pie akmeņkaļa Gunāra Pandera, kurš jau domā, kā veidot šablonus pamatnes formai.
Kāpēc “Tautumeitas” skulptūru alumīnijā atlej Ķīnā?
Tāpēc, ka tur šo darbu veic ātrāk – pusotra mēneša un nevis triju gadu laikā. Un tas būs arī lētāk – maksās nevis piecdesmit tūkstošus eiro, bet uz pusi mazāk.
Izdevīgāk pat ar visiem transporta izdevumiem.
Mums Latvijā arī kādreiz bija lietuve, bija kombināts, bet krīzes laikā 2009. gadā darba trūkuma dēļ kombināta lietuve pašlikvidējās, un viss process apstājās.
Daugavmalas promenādē starp Akmens un Salu tiltu novietotais mans vides objekts “Leste”, kas lībiešu valodā nozīmē “bute”, arī tika atliets šajā kombinātā.
“Leste” nostāvēja mūsu pagalmā astoņus gadus. Tas ir tāds demokrātijas fenomens – viena vietvara pasūta tēlniekam darbu, taču tēlniecības process ir tik ilgstošs, ka, kamēr darbs ir gatavs, pasūtītājs jau nomainījies.
Un tavs darbs nevienam vairs nav vajadzīgs. Lai cik dīvaini tas izklausītos, iepriekšējais līgums jaunajai varai vairs nav saistošs. Rīgas domē mainījās vara, departamentos direktori, un tavs darbs paliek tavā pagalmā. Dari, ko gribi, kaut vai pārdod Amerikai.
Tikai tur nevienu mūsu Blumbergs neinteresē. Es vairākus gadus cīnījos, kamēr “Leste” nonāca tagadējā vietā Daugavmalas promenādē. Ķīnā nerūsējošā tēraudā atlietais Gļeba Panteļejeva radītais basketbola trenera Valdemāra Baumaņa tēls, kas bija paredzēts pie Sporta nama Rīgā, jau četrus gadus stāv mūsu pagalmā.
Tam uzlikts otrais tents, jo pirmo sacaurumoja laikazobs.
Latvijā tēlniecība kaut kā dīvainā kārtā ir atdalīta no valsts.
Vara saka – tieciet paši galā, mēs tikai jums piespēlēsim jaunus lielākus nodokļus.
Tas bija pavisam traki, kad finanšu ministrs Reirs visu radošo profesiju cilvēkus gribēja pielīdzināt ražotājiem.
Un, tikai pateicoties protestiem, nodokļi neizauga trīs reizes, bet palielinājās par pieciem procentiem.
Bet, atgriežoties pie Ķīnas, šajā austrumu valstī “Tautumeitas” atliešanas process man prasīs arī mazāk nervu.
Kaut gan, jā, nervozēšana sāksies, kad saņemšu ziņas no muitas. Jo manu darbu var aplikt ar nodokli un var neaplikt. Nez kā šoreiz veiksies.
Zinu gan, ka Gļebam Panteļejevam un Aigaram Bikšem Ķīnā atlietie darbi kaut kā tiek cauri bez muitas nodokļa.
Bet man līdz šim ar to aplikti pat tie darbi, kuriem bijusi pavadvēstule no muzeja ar apstiprinājumu, ka objekti nav domāti komerciāliem mērķiem.
Nezinu (iesmejas), būs par to jāpastāsta feministēm… Tāda ir tā tēlnieces ikdienas rutīna.
Ar kuru no latviešu izcilajām tēlniecēm jūs vēlētos tikties, ja laika ratu varētu pagriezt par kādu gadsimtu atpakaļ?
Ar Martu Skulmi. Viņa bija pirmā profesionālā latviešu tēlniece, kura, starp citu, ieguva otro vietu metu konkursā Brīvības piemineklim.
Lielākoties visi viņas darbi kā veidoti, tā arī palika ģipsī, ļoti maz bija granītā. Bronzā savas mammas darbus tikai deviņdesmito gadu beigās atlēja gleznotāja Džemma Skulme.
Labprāt ar Martu Skulmi apsēstos dīvānā un kopā noskatītos Annas Vidulejas filmu “Homo novus”. Cik esmu dzirdējusi, filmas varones mākslinieces Ciemaldas prototips esot bijusi tieši Marta Skulme.
Ļoti interesē pagājušā gadsimta divdesmitie un trīsdesmitie gadi dzīvē un mākslā.
Olga Šilova
tēlniece
Dzimusi 1966. gadā Ventspilī
No 2010. gada Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore
2020. gadā piešķirts apbalvojums “Goda zīme” un tituls “Goda jūrmalniece” par ieguldījumu pilsētas tēla popularizēšanā un pilsētas attīstībā.
Darbi publiskajā telpā atrodas Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, Cēsīs, Ventspilī.
Precējusies ar tēlnieku Gļebu Panteļejevu
