Televīzijas vērtīgākā senlieta – Jānis Domburs. Egila Līcīša feļetons 25
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau vairākas nedēļas cilvēkus priecē sabiedriskajā televīzijā pēc ilgāka laikposma redzamā pārraide “Kas notiek Latvijā?” (“KNL”) jeb, vienkāršāk izsakoties, Domburšovs.
Tas nav mainījis ne tikšanās vietu un laiku, ne formātu, ne raidījuma moderatoru.
Katru trešdienas vakaru pulksten 21.15 centrālās televīzijas pirmā kanāla ekrānā parādās žurnālists Jānis Domburs, ielūgtie “Kas notiek Latvijā?” ciemiņi, varoņi un nevaroņi, un var sākties pusotru stundu gara diskusija par Lielo Sprādzienu un Visuma izcelšanos vai citu aktuālāko.
Aizturējuši elpu, skatītāji baidās ekrāna priekšā pat pakustēties un bez mitas kušina nepilngadīgos bērnus, lai nenāktos vēlreiz zaudēt iecienīto raidījumu un galveno varoni Jāni.
Iespējams, cilvēkus vairāk priecētu tikai tas, ja viņu acu priekšā kā dzīvs nosēstos iemīļotās pārraides “Tas interesē daudzus” vadītājs Emīls Meškuns vai Zaķusalas TV organizētu atkalredzēšanos ar populārā seriāla “Komisārs Reksis” titulvaroni.
Nav piepildījies pieredzējušu TV enkuru visgudri spriestais, ka mūsdienu skatītājs ar steidzīgu dzīves ritmu pēc pusotru stundu ilgušām, apnicīgām runām par politiku un “simtām reižu par vienu un to pašu” nogarlaikosies līdz nāvei.
Kurš šai vētrainajā laikmetā cietīšoties ilgāk par 20 minūtēm, skatoties Domburšovu! Publikas lielākā daļa ņemšot pulti, lai pārslēgtos uz dinamiskāku kulināru sacensību vai mājasmātēm saistošu programmu.
Nav tiesa – Jānis Domburs joprojām ir Latvijas TV vērtīgākā senlieta. Televīzijas vērotājiem jau pirmajā “KNL” pārraidē radās sajūta, ka no tālienes pārradies tuvs draugs, un daudzi būtu gatavi mesties ap kaklu savam mīlulim, ja vien nenošķirtu platekrāna stikla siena.
Domburs tomēr ir ētera personība ar asāku prātu, rok dziļāk, jautā azartiskāk, raud rūgtāk, smejas skaļāk, parāda augstāku klasi un ātrākas reakcijas spējas par citiem pārraižu vadītājiem.
Švītīgā uzvalkā, baltā kreklā ar atpogātu krādziņu – Jānis trešdienās ienāk latviešu mājokļos. Nepiekāpīgs, tiepīgs, nemierīgs, iebilstošs, dusmīgs, ironisks – šī emociju gamma tūlīt atblāzmo uz nepagurstošā “KNL” vadītāja sejas. Viņš var ņurrāt kā runcis un tad – bargi ierēkties kā lauva.
Vai arī jums, skatītāji, liekas, ka Domburam nereti aizmugurē uztraukumā šaudās aste?
Kopš prombūtnē no Latvijas galvenā TV kanāla paskrējuši tik daudzi ūdeņi, Jānim zem grima neizdodas noslēpt rūpju rievām izvagotāku pieri un matos iezagušos sarmu, bet viņš savā garā ir tikpat jauneklīgs kā toreiz, kad ēterā gāja gaisā pirmais “KNL” izlaidums.
Domburšovam ir plaša auditorija – to skatās un klausās dedzīgākie TV žurnālista cienītāji un tie, kas nez par ko apvainojušies, uzskata vadītāju par uzpūtīgu personu. Viss, ko redzam diskusiju raidījumā, ir ārkārtīgi saistošs, uztverams kā informētam cilvēkam, tā tantei Bauskā un onkulim Suntažos.
Tāpat kā jūs uz mājām uzaicināt tikai īpašus viesus, izmeklētu publiku, arī Jānis Domburs uz savā privātīpašumā esošo pārraidi ielūdz vien ievērojamas personas. Kuru katru pār “KNL” slieksni nelaiž.
Te viesojas augstu administratīvo amatu vīri, spožākās politikas zvaigznes, vadošie eksperti, sabiedrības lauvas, medicīnas korifeji, jurisprudences virtuozi, mūzikas un mākslas pasaules slavenības.
Kungi vilkuši mugurā glaunākās klozītes, dāmas tērpušās vakara tualetēs. Atbildot uz šova vadītāja jautāto, aplītī sasēdinātie viedokļu līderi nodod runājamo stafeti viens otram, bet tie, kam šopašubrīd nav dots vārds, sēž kā grīdā iemieti granīta stabi, lai netraucētu galvenajam diskusijas varonim ar tēraudcietas rokas vēzienu virzīt sarunu prom, aizvien tālāk un tālāk.
Domburs strādā, lai pārraide nepārraujamā jautājumu un atbilžu ķēdītē ritētu raiti uz priekšu kā kamolītis, nevis ķerdamās, neveikli veldamās un ar putrošanos. Moderators kā par sevi pārliecināts cilvēks, kura domas ikvienā jautājumā ir nekļūdīgi pareizas, paliek kurls pret iebildēm. Kad nepiekrīt – oponentam izsaka asas piezīmes. Izskan šāvieni no kolta – nerunājiet muļķības, neticami, ko tu neteiksi!
Taču tiktāl neiekaist un turas takta robežās, lai jaunkundzēm nav jāskrien laukā no studijas, acis slaukot, un kungiem nav jāgrābj pēc karafes, ar ko laist pretī sēdošajam kungam pa pauri.
Daži viesi iznāk no raidījuma tik durnu galvu, ka sakās neatceramies, kā pēc tam nokļuvuši paši savā dzīvesvietā un gultā. Jācer, no tās simttūkstošu peļņas, ko pēc katra “Kas notiek Latvijā?” saņem LTV vadība, pāris centi atlec Domburam, kā nostiprināts apzieģelētā līgumā.
