Dalībniece: neesmu idiote! 3
Tikmēr šova veidotāji, kā arī demonstrētāji aizstāv savu ideju un raidījuma dalībnieces. “Raidījuma veidošanā iesaistīti profesionāli eksperti, kuri projekta laikā konsultēja dalībnieces, un katrs filmēšanas process tika saskaņots ar attiecīgajām instancēm. Filmēšana notika ar katras dalībnieces atļauju viņas un sociālo dienestu eksperta klātbūtnē,” apgalvo “Lattelecom” meitas uzņēmuma “Media 360” izpilddirektors Kaspars Ozoliņš (raidījumu demonstrē “Media 360” telekanāls “STV Pirmā!”). Šova producente Aija Strazdiņa aicina “neskatīt dalībnieces pēc cepurēm, bet novērtēt pozitīvās pārmaiņas viņu dzīvē – vairākas sievietes ir atradušas darbu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām”. “Latvijas Avīzi” viņa informē, ka kopumā paredzēts rādīt 11 sērijas: “Pēdējās sērijās tiksimies ar meitenēm tagadnē, nevis vairs vasarā, bet ziemā, pirms pēdējās sērijas ētera, un redzēsim, kā viņām klājas tagad, kas pa šo laiku noticis, kādas tagad pārmaiņas dzīvē…”
Vairākas raidījuma dalībnieces “Martas” vēstule un nelūgtā aizbildniecība pat aizvainojusi. “Teikšu vienu, es jūs – centru “Marta” – iesūdzēšu tiesā, jo neviens jums nav devis tiesības pazemot mani un manu ģimeni, aizskarot manas sociālās normas un pašcieņu. Es neesmu nedz stulba, nedz idiote, kura ir pakļauta kādam citam vai citu viedoklim,” paudusi viena no sievietēm Laura Caune, kurai ir trīs mazi bērni, kuru sejas raidījumā netiek aizsegtas. Arī sarunā ar “Latvijas Avīzi” viņa vienīgi vēlas izteikt šova veidotājiem lielu paldies par sniegto iespēju un izaugsmi – viņa esot atsākusi mācības vakarskolā 11. klasē un atradusi darbu ēdināšanas jomā. Viņa televīzijā noskatījusies jau demonstrētās sērijas. “Man patika. Man nav kauns par sevi, es biju patiesa. Atbraucu atpūsties, biju kopā ar citām sievietēm, un maniem bērniem tas nekādi nekaitēs,” viņa saka.
Patiesi vai iestudēti skati?
Vaicāju šova producentei Aijai Strazdiņai, kā iegūti daži konkrēti kadri, kuru izrādīšana varētu raisīt šaubas par šova veidotāju nesavtību, jo tajos sievietes redzamas apkaunojošās un pazemojošās situācijās, kā arī raisa aizdomas, vai nenotiek likuma pārkāpumi. Piemēram, viena no dalībniecēm redzama, visticamāk, reibumā traušamies uz pleciem kādam vīrietim, taču nenoturas un kopā ar viņu smagi nogāžas zemē. Citā kadrā šī pati sieviete novelk bikses, lai urinētu Centrālās dzelzceļa stacijas laukuma vidū. Vai šie skati iestudēti? “Nē, mīļā sirds, ko jūs! Šajā raidījumā vispār nekas nav iestudēts, tieši otrādi. Tas viss ir taisnība! Mēs meitenēm mazliet sekojām arī pirms šova filmēšanas, lai redzētu, kā viņām klājas,” paskaidro producente.
Taču, kad uzdodu jautājumu par skatu, kad viena no dalībniecēm redzama veikalā zogam, ko attiecīgi komentē aizkadra balss, A. Stazdiņa saka, ka tas gan esot inscenēts. “Tur jau arī nav tā baigi nofilmēts, ka viņa zagtu un ietu laukā, un visas tās signalizācijas… Tas ilustrē tekstu: viņa ir iegājusi veikalā un cilā produktus. Mūsu klātbūtnē nekas tāds… Mēs nepieļāvām nelikumīgas lietas.”
Tomēr sižeta fragments, kurā viena no sievietēm kopā ar savu dzīvesbiedru apmētā ar akmeņiem pamestu dārza mājiņu, dauzot tai logus, neesot iepriekš iestudēts. “Ne nu viņi tur baigi kaut ko demolēja, nē. Mēs neiestudējām arī to, ka Kristai ir lauzts deguns, ne arī to, ka meitenes raud, kad viņas stāsta par saviem pārdzīvojumiem.” Bērni, kuru sejas redzamas raidījumā, paši tam esot piekrituši, un ar mieru bijuši arī viņu vecāki, turpretī tad, kad šādas atļaujas nav bijis, bērnu sejas maskētas.”
Daudz cietušie – trauslāki
“Profesionālās ētikas robežas meklējamas, atrisinot dilemmu: vai auditorijas nepieciešamība zināt, redzēt ir lielāks ieguvums par personas privātuma aizskārumu,” lūgta vērtēt šova atrašanos šajā vai viņā ētikas robežas pusē, teic mediju speciāliste Anda Rožukalne. “Te labi redzama šova varoņu izmantošana komerciāliem mērķiem.” Viņasprāt, raidījums nespēj pārliecināt, ka tiek atbildīgi risinātas dalībnieču sociālās problēmas. Galvenokārt tas kairina skatītāja ziņkāri, jo labi apskatāmā veidā izliek privātumu. “Šeit tiek pausta vēlēšanās palīdzēt daudz cietušiem cilvēkiem, bet ir mediji un raidījumi, kas to spēj izdarīt ar lielāku atbildības izjūtu,” saka A. Rožukalne. Labāk to iespējams izdarīt, atklājot problēmas būtību, padarot vienlīdzīgi pieejamus līdz šim nesasniedzamus pakalpojumus, izstāstot cilvēkstāstus, taču saglabājot ļoti lielu jūtību attieksmē pret to, cik daudz un kādas detaļas no cilvēka privātās dzīves ir vērts atklāt. Ne velti daudzās valstīs noziegumu aculiecinieki, vardarbības upuri vai slimību skarti cilvēki tiek īpaši aizsargāti, jo ir piedzīvojuši smagas ciešanas.
“Lai gan šis šovs tiek pasniegts kā unikāls, līdzīgi projekti pie mums jau bijuši,” teic eksperte, atgādinot, ka ļoti atkailināti savas problēmas cilvēki bija ar mieru atklāt arī kādā citā raidījumā, kurā palīdzība tika lūgta psihologiem un psihoterapeitiem. Bijuši speciālisti, kuri no dalības šajā šovā atteikušies ētisku apsvērumu dēļ. Vai šajā gadījumā izeja būtu šova demonstrēšanu pārtraukt? A. Rožukalne norāda, ka tamlīdzīgās situācijās lēmums jāpieņem NEPLP, kuras rīcībā ir attiecīgi administratīvie instrumenti.
Par komerctelevīziju nozares pārraudzību atbildīgā NEPLP locekle Gunta Līdaka vakar atzina, ka pati šovu nav redzējusi, taču, reaģējot uz centra “Marta” vēstuli, šodien esot paredzēta tikšanās ar raidorganizācijas vadību. NEPLP monitoringa centrs arī sniedzis vērtējumu, ka no juridiskā viedokļa pārkāpumu raidījumā neesot, tāpēc varētu būt runa par pamatu iesaistīto pušu diskusijai par ētiskas dabas jautājumiem. Tikšot arī gaidīts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vērtējums – ja tas tomēr saskatīšot bērnu tiesību apdraudējumu, NEPLP “skatīsies tālāk”.
Nevajag aizliegt spoguļus?
Skatītāju vidū raidījums un institūciju reakcija izraisījusi dažādus viedokļus. Lūk, daži no komentāriem internetā.
Vija Kilbloka, izdevēja:
“Par šovu “Caur ērkšķiem uz….” ir sarakstītas sūdzības dažādām instancēm, arī tiesībsargam. Sievietes esot upuri, viņu parakstiem un piekrišanai piedalīties šovā, kā arī vēlmei mainīties trūkstot tādas kā rīcībspējas (un viņām arī esot “zems izglītības līmenis, kā arī, iespējams, psihiska vai garīga rakstura traucējumi”). Noskatījos pirmos divus raidījumus. Satriecoši! Meitenes šajā raidījumā vairs nav upuri, viņas ir varones un spoguļi mums līdzās notikušajam un notiekošajam. Var saprast, kāpēc šo sociālās katastrofas seku skaidro un mierīgo atrādīšanu televīzijas ekrānos visai tautai viegli uztveramā šovu veidā varētu gribēties aizliegt. Neesmu redzējusi visu safilmēto, bet jau pēc pirmajiem diviem raidījumiem esmu pārliecināta, ka “šova” cilvēki ir paveikuši nenovērtējami vērtīgu darbu gan šo, gan arī visu citu “Rīgu nekad neredzējušo” meiteņu labā. Bet varas institūcijas tiek aicinātas strādāt profesionāli un atbildīgi, nevis aizliegt spoguļus.”
Viesturs Rudzītis, psihoterapeits:
“Atsedzas tā resursu centra “Marta” nepievilcīgā seja, kas uzmanīgam vērotājam bija redzama jau sen, bet plašāka publika šo no kreiso liberāļu un feministu kormuškām dāsni finansēto organizāciju īsti nepazina. Te tā ir – taisīt sievietes par Upurēm, kuras jāglābj, un kur tūliņ palīgā uzprasās “Marta” – vadošais spēks, lai Latvijā ievilktu Stambulas konvenciju. Bet te mēs redzam – “Marta” nav par sievietēm, viņa tās pazemo savu savtīgo interešu vārdā, mēģinot sakārtot sev Glābēja lomu, kam tiesības rādīt ar līku pirkstu uz pašas uzrādītiem Vajātājiem. Drāmas trīsstūri daba radījusi tam, lai cilvēki pārdzīvotu savus zaudējumus, nevis lai kāds iedzīvotos uz citu nelaimes rēķina. Gaidu Lāces kundzes atvainošanos.”
Inga Gaile, rakstniece:
“Es noskatījos “Caur ērkšķiem uz…” pirmo un mazliet otro sēriju. Deivija nomirst mēnesi pēc raidījuma nofilmēšanas no narkotiku pārdozēšanas, bet raidījuma veidotājiem pietiek cinisma teikt, ka raidījumā redzamie kadri ar viņu būs piemiņa viņai… Man šķiet, ir drausmīgs cinisms izlikties par tipa praviešiem un dziedinātājiem, kad viss, kas televīziju interesē, ir produkts. Man šķiet, ka stāsts vispār nav par dalībniecēm, bet par raidījuma veidotājiem. (..) Kurš no viņiem domāja, ka tik nomocīts cilvēks kā Deivija, piemēram, varēs atrisināt savas problēmas pēc pāris terapijas sesijām, skaistumkopšanas un dažiem uzsaukumiem: saņemies, saņemies?”
“Deivija vēlējās tikt sadzirdēta”
Kāpēc pieņēmāt lēmumu turpināt rādīt raidījumu, kaut gan viena no dalībniecēm pēc filmēšanas nomira?
Kaspars Ozoliņš, “Media 360” izpilddirektors:
“Lēmumu TV ekrānos demonstrēt raidījumu “Caur ērkšķiem uz…” palīdzēja pieņemt tā sociālā misija – sniegt palīdzīgu roku un atbalstu grūtībās nonākušām sievietēm. Tāpat ņēmām vērā faktu, ka Deivija raidījumā piedalījās salīdzinoši neilgu laiku – veselības sarežģījumu dēļ viņa kādu laiku pavadīja slimnīcā, bet, atgriežoties projektā, izteica vēlmi privātu apsvērumu dēļ pārtraukt dalību. Mums bija svarīgi arī tas, ka Deivija, piesakoties raidījumam, ļoti vēlējās tikt sadzirdēta un viņas dzīves stāsts varētu kalpot kā vērtīga mācība citiem.
Deivijas piemiņai izveidojām īpašu “Sieviete. Personīgi” raidījumu, kurš “STV Pirmā!” ekrānos bija redzams nedēļu pirms “Caur ērkšķiem uz…” pirmizrādes, sabiedrību iepazīstinot ar viņas dzīves stāstu un citām dzīves krustcelēs nonākušām sievietēm, kuras bijušas spiestas pieņemt skarbus lēmumus. Bieži izšķirošu lomu tajā, vai pārmaiņas ir iespējamas, neatkarīgi no sabiedrības un ekspertu palīdzības, nosaka pašas sievietes spēja nepadoties un sekot izvirzītajiem mērķiem – mēs novērtējam katras dalībnieces spēku rast sevī drosmi mainīties – vairākas raidījuma dalībnieces ir atradušas darbu, uzsākušas mācības, uzlabojušas dzīves kvalitāti un atbrīvojušās no atkarībām.
Deivija raidījumam “Caur ērkšķiem uz…” pieteicās pati pēc savas iniciatīvas, sakot, ka vēlas mainīt dzīvi un reizi par visām reizēm tikt galā ar atkarību no narkotikām. Sieviete nekad nav slēpusi nedz to, ka nodarbojas ar prostitūciju, nedz to, ka vairāku gadu garumā ir lietojusi narkotikas un neskaitāmas reizes mēģinājusi šo netikumu atmest. Par šo problēmu un to, kā jau pusaudžu gados sākusi lietot narkotikas, viņa atklāti runā arī režisores Ināras Kolmanes 2003. gadā veidotajā filmā “Tumsā aizejot”.
Par Deivijas nāvi uzzinājām vairākas nedēļas pēc tam, kad raidījuma filmēšana jau bija beigusies un dalībnieces ar projekta laikā iegūtām vērtīgām atziņām bija atgriezušās savā ikdienā. Lai gan Deivija raidījuma laikā narkotikas nelietoja, atkarība pēc projekta beigām izrādījās stiprāka par viņu. Atkarību terapeits Māris Ķirsons, kurš raidījumā bija Deivijas mentors, ticēja, ka viņa izveseļosies: “Pēc pēdējās tikšanās ar Deiviju braucu mājās ļoti priecīgs. Viņa man apsolīja, ka nāks uz Akrona terapiju, jo šādi vairs nevēloties dzīvot.” Taču bezmaksas terapiju, kuru Deivijai pēc raidījuma beigām piedāvāja “Caur ērkšķiem uz…” veidotāji, Deivija neizmantoja.” Kā norāda Ķirsons, narkomāna ķermenis nemitīgi prasa kārtējo devu, jo tas ir veids, kā cilvēks radis dzīvot. “Tā slimība ir viltīga. Cilvēks domā, ka es jau tikai drusciņ, taču, tā kā slimība turpina progresēt, tas “druscītiņ” var nebūt pietiekami daudz – tiek paņemts vēl druscītiņ, un cilvēks aiziet bojā…”
