Teletūbiji, Kens un Spogulis – psihoterapeits 0
Ir apsveicami, ka Liepājas teātra pēdējo sezonu “tīģera izrāviens” augstākā kvalitātē nav traucējis repertuārā atrast vietu un laiku, lai aicinātu pie sevis mazos skatītājus. Vēl iepriecinošāk, ka aktīvajā afišā līdzās jauniestudējumam atrodas iepriekšējās sezonas veiksmīgais iestudējums “Bezgalīgo stāstu stāsts”, kas nominēts 2014./2015. sezonas “Spēlmaņu nakts” balvai nominācijā “Gada izrāde bērniem vai pusaudžiem” un jau klasisku vērtību ieguvusī “Sniegbaltītes skola”. Atzīstu, ka liepājnieku sniegums pēdējās sezonās pelna vislielākās ovācijas latviešu profesionālo teātru vidū. “Piafa”, “Stavangera”, “1984”, “Zelta pods” – šīs izrādes nebūt nav visu izcilo sasniegumu uzskaitījums, jo tad šajā rakstā nepietiktu vietas bērnu izrādes “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” apskatam. Ievads vajadzīgs, lai novērtētu nepieciešamību pēc pilnīgi cita veida pieejas. Pēc lieliem darbiem un maksimālas atdeves piepildītiem mēnešiem (precīzāk – gadiem, jo Liepājas teātra zelta periods sākās jau 2011. gadā ar Džilindžera “Raganas” un “Pūt, vējiņi!” iestudējumiem, pēdējais nosauktais joprojām piepilda zāles visos Latvijas reģionos) nav iespējams neatpūsties. Ir arī saprotami, ka radošai atelpai izvēlēta bērnu auditorija, jo nekas cits tā nepalīdz atslēgties no nopietnām domām.
Izrādes “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” veidotājus vadījusi vēlme paspēlēties – uzlādējot klasiskas pasakas struktūru ar šodienas enerģiju un atpazīstamiem bērnu popkultūras elementiem. To, ka nodoms piepildījies, visuzskatāmāk rāda galvenās varones veidols. Jaunā aktrise Samira Adgezalova ar lomas atveidojuma mērķtiecību raisa atmosfēru, kas nebūt nav romantiska. Tēls nav klasiskajā pasakā pazīstamā sapņotāja, bet gan meitene šeit un tagad. Saskaņā ar dramaturģisko līniju mūsdienīgie pusaudži – puisis un meitene – satiekas jau pirmajā epizodē un mērķtiecīgi plāno tikšanos tuvākajā laikā. Prinča lomā nolasāms popkultūras elements – dārgas standarta rotaļlietas Kena tēls, ko aktieris Rolands Beķeris komiski pielaiko gluži kā svešu tērpu. Prinča stāsts nav par jūtu spēku. Emocijām izrādē ierādīta atsevišķa vieta Pamātes un Spoguļa attiecībās, kurās netrūkst pārspīlētu izpausmju. Sigitas Jevgļevskas Pamātes mokas par to, kā kļūt par skaistāko visā pasaulē, izkāpinātas tiktāl, ka izlec ārpus pasakas rāmjiem kā atsevišķa ludziņa. Tajā nozīmīga loma iekšējai balsij, ko aktiera Sanda Pēča atveidotais krāšņā samtā tērptais Spogulis uzlādē ar apspiestu erotisku dziņu impulsiem. Pamātes ļaunuma psiholoģiskais iemesls oriģināli un asprātīgi atklāts kā nepiepildītas mīlas alkas, tomēr diez vai tās būs saprotamas bērniem. Ar scenogrāfa Kristiana Brektes palīdzību rūķīšu meža vietā uz skatuves stāv būvniecības treilers, kur patstāvīgi un pašpietiekami rosās septiņi vīriņi, tērpti celtnieku oranžos kostīmos. Raksturu īpašības nospēlētas spilgti, taču ierobežo deju soļu mazā amplitūda (horeogrāfe Inga Krasovska), kas patapināta no teletūbiju kustībām. Rodas pastāvīgas mīņāšanās uz priekšu un atpakaļ iespaids. Acīmredzami arī skatuves meistariem ir grūti nospēlēt naivumu bez ironijas un vienkāršību bez infantilisma. Egons Dombrovskis, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Leons Leščinskis, Armands Kaušelis rūķīšu tēlos rāda simpātiskus, aprobežotus un sirsnīgus vecīšus-bērnus, kopā ar jaunajiem aktieriem Mārtiņu Kalitu, Viktoru Elleru jautrojoties un apceļot citam caur citu. Septiņu aktieru tēlos līdzās neviltotam spēles priekam sagaidāma spēles pieslīpēšanās, bet Edgars Ozoliņš rāda pilnīgu gatavu un noapaļotu Mednieka tēlu. Cauri lieliski izpildītām mehāniskajām kustībām pazib multfilmu tēls Bazs Gaismasgads, un aktieris minimāli uzrakstīto lomu un atturīgo uzvedību pilnībā psiholoģiski attaisno ar atraidītām pielūdzēja jūtām. Te būtu vieta īstam skatītāju līdzpārdzīvojumam, taču brīdis pārāk īss. Laimīgajam finālam, kurā Pamāte un Mednieks kā “pāris dabonas”, atvēlēts formāls lugas atrisinājums.
Iestudējumā neiespējami atrast stilistisku vienotību, jo tāda tur nav paredzēta. R. Bugavičutes veidotais karkass – vienlaicīgas paralēlas darbības vietas – sadalās lietišķās darbības līnijās. Arī minimālā scenogrāfija pārliecina, ka pasakās, iespējams, brīnumu nemaz nav. Vienīgi dziesmās (Kārļa Lāča oriģinālmūzika, Evitas Mamajas teksti) ieskanas pa poētiskai domai par labo, kam beigu beigās jāuzvar. Taču rosinājums raudzīties uz klasisku pasaku kā improvizētu rotaļu ir bijis, tālākais jau atkarīgs no vecāku un skolotāju sarunām ar dzīves pētniekiem bērniem par to, kas viņus rosinājis uz pārdomām.
Vārds skatītājiem
SANITA ŠUBE, mūziķe: “Izrāde uztaisīta mūsdienīgi, jo diez vai mūslaiku bērnus aizrautu vecmodīgi teksti. Man pašai patika. Ļoti laba mūzika, ko komponējis Kārlis Lācis. Patika aktierspēle – biju izsmējusies līdz asarām par rūķīšiem. Droši var iet ģimenes ar bērniem.”
INGA VĒVERE, skolotāja: “Mani audzēkņi ir bērni ar īpašām vajadzībām, izrādi skatījāmies kopā. Viņiem tas bija lielisks piedzīvojums. Visvairāk bērniem patika rūķi – viņu kustības un izrādē dzirdētās melodijas pēc tam vēl skolā tika atdarinātas. Pati gāju skeptiski noskaņota, bet beigās biju patīkami pārsteigta. Noteikti izrādi var skatīties pieaugušie, arī pusaudži un jaunieši. No aktierdarbiem piesaistīja Sigitas Jevgļevskas veikums Pamātes lomā. Skatuves iekārtojums vienkāršs un gaumīgs, interesants bija rūķu namiņš.”
Sagatavojusi ILUTA DREIMANE
Uzziņa
“Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, Rasa Bugavičute pēc brāļu Grimmu pasakas motīviem, muzikāla izrāde bērniem Liepājas teātrī
Režisors Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristiāns Brekte, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, komponists Kārlis Lācis, dziesmu tekstu autore Evija Mamaja.
Lomās: Samira Adgezalova, Rolands Beķeris, Sigita Jevgļevska, Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Egons Dombrovskis, Leons Leščinskis, Edgars Pujāts u. c.
Nākamā izrāde: 21. oktobrī.
