“Teksts uzietas, kabineta mēbeles pārbīdot – kā uzmetums, domāts norunāšanai Vecgada vakarā kādam no 90. gadu vidus!” Egila Līcīša feļetons 9
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts joprojām turpina apspriest triju augstāko vadītāju Vecgada vakara uzrunas. Man kā feļetonistam piebilstams, ka nepatika neviena no sacerētajām. Runu rēgrakstītāju liras likās ieplaisājušas, ja ne salauztas, un Pegazs – tā arī neatlidojis.
Veca gada pavadīšana ir parocīgs laiks uzrunāt tautu. Zāle arvien izpārdota, jo it īpaši komandantstundas apstākļos cilvēki pulcējas pie klātiem galdiem, teļļuks vienmēr fonā ļurina, un, jo tuvāk gadu mijai, jo publika kļūst atsaucīgāka, gaidot, ko teiks vadoņi brīdi, pirms pulkstens sitīs divpadsmito stundu.
Šādas augsto amatpersonu mono mini izrādes ir kā svētku deserts. Saldo runu paēdienu labprāt ielocīs māgā jautrā, viegli iereibusī TV skatītāju daļa, kūciņu vēlas vecākas dāmas šūpuļkrēslos, šokolādes tāfeles iekritīs klēpī gados jaunākiem ģimenes locekļiem. Šoreiz deserts bija nebaudāms. Labākajā gadījumā graužamas ledenes līmenī.
Pirmais, rokas vēzēdams, sparīgs, kā tikko atbraucis no Tbilisi, ekrānā parādījās nācijas tēvs. Tuvplānā šķita, ka premjers aizrautīgā monologā ieliek visu sirdi. Tikai ilgi kontakts ar auditoriju nesaglabājās. Skatītāji cits pēc cita novērsās, neatraduši sakāmajā neko interesantu un nedzirdētu, labāk ierāva šļuku, ķērās pie uzkožamajiem un rasola karotes.
Teksts izklausījās lasīts no sadzeltējušām, ar rakstāmmašīnu driķētām lapām. Tās uzietas, kabineta mēbeles pārbīdot – kā uzmetums, domāts norunāšanai Vecgada vakarā kādam no Ministru prezidentiem apmēram 90. gadu vidū. Toreiz izbrāķētais šoreiz nezin kāpēc atrasts par derīgu.
Uzruna bija pārslogota ar vecām, zināmām lietām un pieblietēta ar tēvišķām pamācībām – dialogs ar neskaitāmiem minimālo algu saņēmējiem otrpus TV ekrāniem gaišajam valdības vadītājam nevērpās.
Nācijas vectēvs bija liriskāks, atnests un novietots plūstošas straumes augstajā krastā. Prezidenta uzrunai atvēlētais laiks – īsākais. Brīžam izskatījās, ka valsts galva cenšas nevilkt garumā un gatavs runu pārtraukt pusvārdā, lai pēc iespējas ātrāk tītos prom no teleētera, no jaungada gaidītājiem atvadoties ar – es nu labāk iešu.
Nu jā, šoreiz nebija daudz ko stāstīt par pasaules apceļošanas piedzīvojumiem, pērn pat dzimto zemi nedrīkstēja apbraukāt, neizņemot “Pašapliecinājuma” lapiņu. Jāpriecājas kaut par to, ka prezidents no vientulīgas dzīves mājsaimniecības nošķirtībā, nogarlaikojies pils noslēgtībā, neizskatījās drusku nojūdzies, sajucis prātiņā – kā daudzi no mums, pārējiem.
Tautas vadītājs, nominētais premjers pozēja piesnigušā dekorācijā ar svētku gaismiņās mirdzošiem skujeņiem tai pašā dārzā, kas bija kalpojis par zaļu fonu vasarā uzņemtajam “Ideālu vakariņu” labas ēstgribas šovam. Opozīcijas līderim bij’ labi ieprojektēts ievads par vērtībām, kuras pēdējos gados nespējam novērtēt, – par ģimeni, taču tālāk deputāts sapinās kā vista pakulās, plarkšinādams un klukstēdams par vispārzināmo – cieņu pret vecļaudīm vai par izglītības nozīmi.
Kā no vīra, kurš apveltīts ar pārdabiskām spējām, cilvēki gaidīja vairāk – to pašu grilēto pusjēla cepeša gaļu ar asinīm vidū, ko saeimietis cēla viesiem galdā pavārraidījumā. No bijušā trūcīgā advokāta publika gaidīja prokurora cienīgu uzstāšanos, kurā nolasītu katra valdības locekļa pārkāpumus un noziegumus, no kuriem holokausts pret savu tautu ir no maigākām apsūdzībām, un kurā prasītu augstāko soda mēru amerikānim Kariņam un fakuču Ilzei.
Teiksim, saraustīšanu gabalos vai kaulu laušanu. Diemžēl valdības zēvelēšana nesekoja, lauvas rēciens neatskanēja, bij’ vien peles pīkstiens.
Aldis daļēji attaisnojams, jo 31. decembris viņam izvērtās raižpilns, cīnoties ar glavļitu, kurš aizliedza sagatavoto runu izplatīt tiešraidē. Deputāts nevarēja un nevarēja nomierināties, te izplūstot žēlabās par sūro likteni, te par cenzūras melno roku. Tikām atdzisa šķovētie kāpostiņi ar siltām desiņām skutulā, sasila un izgaroja glāzītēs salietais šņabis – nez, ko par vēl nekronētā premjera errastībām teica mājasmāte.
Tā trīs valsts vadītāji vēla vēl vienus akmens bluķus virsū jau tā sāpjpilnām galvām mājsēdes apstākļos, kad taču varēja parādīt – tie esam mēs, kas būsim kopā ar jums, tautieši, kamiesi pie kamieša priekos un bēdās!
Ja nu kāds atzīmēšanas vērts pozitīvs fakts – ka runātāji norunāja sakāmo bez stostīšanās. Bet katrs cilvēks jaunajā 2021. gadā ir pelnījis labu draugu. Es uzlieku mierinošu roku uz pleca trim bēdubrāļiem – nāks lielāka izgāšanās, šī aizmirsīsies!
