Tekstila dizainers Māris Maniņš: Noniecināt kultūras mantojumu nevajadzētu 0
“Domāju, katram dieviņš kādu talantu ir devis un katram ir jāstrādā nozarē, kas padodas vislabāk,” spriež tekstila dizainers Māris Maniņš, tautas lietišķās mākslas studijas “Rīdze” vadītājs. “Iespējams, audēja gēns cilvēkā iedzimst. Tā arī es: savulaik ar prievīti iesāku un nesen audu Prezidenta pils Sūtņu zāles tekstilijas, kas iekļautas Latvijas Kultūras kanonā.”
Pēc vidusskolas Māris aizgāja uz 26. audēju skolu, kur apguva rūpniecisko aušanas tehnoloģiju. Tad krietni ilgu laiku iznāca strādāt Valsts deju ansamblī “Daile”, kur meistars gan dejoja, gan bija uzvedumu daļas vadītājs. Paralēli visam Māris Rīgas Tehniskajā universitātē ir ieguvis maģistra grādu, nu jau domā par doktora grādu. Pēdējos gadus viņš vada tautas studiju.
Vilnas saule
Pastāvīgā darba vieta jau daudzus gadus Mārim ir Latvijas – Zviedrijas kopuzņēmums “Klippan Saule”, kur viņš strādā par dizaineru tehnologu. Šobrīd tas pēc apjoma Latvijā nozares uzņēmumu vidū ieņem septīto vietu. Tā nepārtrauktās darbības vēsture ir vairāk nekā 50 gadus gara, kas padara uzņēmumu par vienu no ilgāk strādājošiem. “Saule” no smalkās Jaunzēlandes vilnas ražo pledus un segas, kuras sūta pa visu pasauli. Krāsu daudzveidību panāk, dabisko vilnu krāsojot vairāk nekā 2000 nokrāsās. Uzņēmums izstrādā arī savus dizaina paraugus un ik gadus Frankfurtes mesē demonstrē savu kolekciju, kas sastāv no 100 – 150 oriģinālā dizaina plediem.
Ar speciālām stellēm pledā var ieaust teju jebkuru zīmējumu vai krāsu salikumu. Piemēram, norvēģi pasūtīja pledus, uz kuriem bija izausta slavenā mākslinieka Munka glezna “Kliedziens”. Uzņēmumā arī citu valstu dizaineri realizē savus projektus. Nupat lielāku pledu kolekciju pēc sava unikālā dizaina pasūtīja igauņu tekstila mākslinieki. Nesen tautas mākslas salons “Rija” pēc sava izstrādātā dizaina pasūtīja vairākus modeļus – vienu ar sarkanbaltsarkanu joslu, otru ar Lielvārdes jostas citātu.
Uzņēmuma izstrādātie dizaini ir pasaulē topā. To apliecina kaut vai tas, ka kāds ķīniešu uzņēmums gadatirgū piedāvāja no “Saules” nozagtu dizainu. “Autortiesības nav vērts sevišķi pa visu pasauli meklēt un pārbaudīt. Tas prasa laiku, naudu un rezultāts bieži ir neapmierinošs. Ja kāds no mums zog, tātad atrodas aiz muguras. Galvenais ir nezaudēt attīstību, visu laiku virzīties uz priekšu, izdomāt jaunus dizaina risinājumus,” spriež Māris.
Katram savu tautastērpu
25 gadus Māris māca aušanu tautas lietišķās mākslas studijā “Rīdze”. Šobrīd studijā gan jauni, gan veci apgūst audēja arodu un paši pacietīgākie tiek atalgoti ar pašaustu audumu. Skaļš stimuls bija aicinājums katram latvietim uzaust savu tautastērpu. Šīs idejas vadīti, uz studiju plūda daudzi cilvēki, kas drīz konstatēja, ka darbs ir sarežģīts un… pazuda. Toties dažiem “studentiem” atvērās audēja gēns un viņi kļuva par labiem meistariem. Vispirms uzauda tērpu sev, tad jau kārta bija pārējiem radiem.
“Domāju, ka Latvijā šī labi domātā lieta sākās haotiski,” spriež Māris. “Lai aicinātu visus patriotiski noskaņotus cilvēkus katram veidot savu tautastērpu, vajadzēja ielikt pamatus sistēmai, kā to izdarīt. Kaut vai precizēt, kas tad ir gaumīgs tautastērps. Parasti bez speciālas sagatavošanās cilvēks tik labi neorientējas senajos ģērbšanas stilos, kas kuram novadam pienākas, ko velk māte, ko velk meita. Varam ņemt par piemēru norvēģus. Lai popularizētu savus tautastērpus, viņi savāca darba grupu no vēsturniekiem, dizaineriem, arodu speciālistiem un izveidoja paraugkatalogu ar 2000 tērpu komplektiem. Tur bija viss, sākot no apaviem un rotaslietām, beidzot ar lakatiņiem. Kad norvēģiete izvēlējās piemērotāko paraugu, viņa devās uz tekstildarbnīcu, kur bija iespējams nopirkt vai pasūtīt meistaram vajadzīgās tautastērpa daļas. Bija vēl cita iespēja – vienoties ar meistaru un viņa vadībā pašai aust audumu. Meistars nodrošina ar telpām, materiālu, stellēm un savu apmācību. Par to viņam, kā jau pakalpojuma sniedzējam, tiek normāli samaksāts. Šāds svārku audums izmaksās daudz dārgāk nekā nopirkts. Tomēr tam ir milzīga pievienotā vērtība, paša roku darbs, iegūtas zināšanas… Un svētkos visa Oslo staigā tautastērpos…”
Tiesības izstādīties
Lietišķā māksla pēc krīzes laika Latvijā ir atjaunojusies un sasniegusi labu līmeni. Citās pasaules valstīs sūkstās, ka senie arodi, kas ir neatņemama tautas nacionālās kultūras sastāvdaļa, izzūd, tērē lielas naudas, lai tos atjaunotu. Lai arī Latvijā ir problēmas, tautas daiļamata popularitāte ir augsta, arī Latvijas Nacionālās kultūras centrs spēju robežās rūpējas par nozari, novērtē Māris Maniņš. “Agrāk cilvēkiem galvenais bija iepazīties ar tautas kultūras mantojumu, bet tagad akcents jau ir cits – apliecināt sevi, uztaisot darbu,” viņš piebilst.
“Man kremt viena lieta. Latvijā ir labi meistari, kas ir pelnījuši reizi gadā izstādi plašā un kvalitatīvā izstāžu zālē. Mazās zālēs lielais darbu klāsts nav pārskatāms. Šobrīd tāda zāle ir tikai “Arsenālā”. Tomēr tur tautas meistarus nelaiž iekšā, jo tā jau neesot “īstā” māksla. Domāju, tā noniecināt kultūras mantojumu nevajadzētu, kaut vai vienreiz piecos gados uz Dziesmu svētkiem atļaut labā zālē veidot kvalitatīvu tautas materiālās kultūras kopizstādi. Gan jau laiks izšķiros, kas tur ar to īsto mākslu īsti ir – kas aizies nebūtībā un kas saglabāsies paaudžu paaudzēs,” domīgs ir meistars.
Meistarstiķis sūtņiem
Meistars ir veidojis daudzus darbus, kuri izklīduši pa malu malām. No pēdējo laiku radoši un profesionāli interesantākajiem darbiem viņš izceļ mēbeļu auduma replikas izgatavošanu Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vajadzībām. Auduma rakstu bija veidojis Jūlijs Straupe un tas austs Artilērijas ielas vecajā austuvē. Audums bija galīgi nodilis, daļa mustura nozaudēta un Mārim nācās smalki piestrādāt, lai to atjaunotu senajā godībā. Ar audumu tika apšūta sofa, kas tagad izstādīta muzeja Jaunsaimnieku sētā.
Unikāla ir Rucavas vīriešu veste, ko meistars ieraudzīja komandējuma laikā Pēterburgā, kad viņam bija iespēja aplūkot muzeja krājumus. Tādas vīru vestes Latvijas muzeju krājumos nebija redzētas. Liepājā bija tikai sieviešu veste. Vesti precīzi pēc paraugiem Māris izauda no jauna un tagad Latvijā ir komplekts – vīriešu veste un sieviešu veste.
Tomēr lielākais izaicinājums meistaram bija Prezidenta pils Sūtņu zāles tekstiliju izgatavošana. Anša Cīruļa modelētās tekstilijas bija gājušas zudībā, pāri bija palicis tikai melnbalts attēls. Iesaistoties dizaineriem, arhitektiem un pašam Mārim, tika izveidots tekstiliju zīmējums, kam bija jāsaskan gan ar mēbelēm, gan griestu gleznojumiem. Tad meistars visu noauda.
“Sākumā es atteicos no šī darba. Prezidenta kanceleja mani gadu “ganīja”, līdz pierunāja. Tas bija ļoti sarežģīts darbs, kas piedevām tapa ļoti īsā laikā. No trim mēnešiem tīrajai aušanai palika tikai divarpus mēnešu, kuru laikā izgatavoju 30 m2 tekstiliju, kas sedza trīs durvis un divus logus. Toties tagad visa Sūtņu zāle ar manis gatavotajām tekstilijām ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā,” lepojas meistars.
Vērtējums: atbalsts visiem audējiem
Linda Rubena, Latvijas Nacionālā Kultūras centra Tautas Lietišķās mākslas eksperte: “Māris Maniņš ir ļoti labs audējs, kas sevī apvieno aicinājumu, izglītību un prasmes. Viņš savā arodā zina teju visu, materiālus, stelles un tehnikas. Piedevām turpina savus meklējumus gan seno, gan moderno tehnoloģiju virzienā. Kā cilvēks viņš ir ļoti atvērts, gatavs uzklausīt katru interesentu un sniegt padomu. Ja uzreiz kaut ko nezinās, Māris pētīs, meklēs un atradīs atbildes. Nenovērtējams atbalsts visiem Latvijas audējiem!”
