Tekselas aitas – muskuļotie čempioni 0
Šķirnes izcelšanās
Tekselas šķirne radīta 19. gadsimta sākumā Nīderlandes ziemeļrietumu daļā, Tekselas salā. Tās pirmsākumi meklējami senā vietējā šķirnē ar nosaukumu Pielsteert (nozīmē tievu, īsu asti). Lai uzlabotu auglību, pieaugumu un ķermeņa masu, 19. gs. sākumā šo šķirni sāka krustot ar dažādām angļu aitu šķirnēm – kā Linkolnas (Lincoln), Leičestras (Leicester) un Vensleidālas (Wensleydale). Precīzā un akurātā selekcija rezultējās lielās, produktīvās un labi muskuļotās aitās. Arī pašlaik Nīderlandē Tekselas šķirne ir vispopulārākā, jo veido 70% no visām valstī esošajām aitām. Drīz pēc šķirnes izveidošanas to sāka iepazīt arī citas valstis. Mūsdienās šķirne ir populāra kā tēva gaļas šķirne gan Eiropā, gan Austrālijā, Kanādā, ASV, Jaunzēlandē un Āfrikā.
Kā pazīt tekseli?
Tekseļu vilna ir gaiša, parasti gradācijās no dzeltenīgi baltas līdz gaiši brūnai. Dzīvnieki ir ar baltām galvām, galva un kājas klātas ar baltiem, smalkiem akotmatiem. Šķirnei raksturīga plata galva ar īsu, it kā saspiestu degunu, melnu degungalu un plati novietotām īsām ausīm. Kājām ir melni nagi. Vilna ir vidēji smalka, bez melniem matiņiem. Ir dažādi Tekselas šķirnes tipi, piemēram, holandiešu, angļu (britu), franču. Britu tekselis ir salīdzinoši garāka auguma nekā holandiešu, kuriem ir ļoti īsas kājas, tomēr visiem šķirnes tipiem raksturīgi ārkārtīgi labi muskuļoti ķermeņi un maz tauku.
Īpašā selekcijā saglabāta arī zilās Tekselas šķirnes dzīvnieku līnija (Blue Texel), šīm aitām vilna ir pelēcīgi sudrabainās nokrāsās, sākot no sudrabaini tumši pelēkas līdz gaiši pelēkai. Parasti plecu daļa un vēders zilajiem tekseļiem ir tumšākā krāsā, kas vienmērīgi pāriet gaišākos toņos uz muguras. Sākotnēji zilie tekseļi reizi pa reizei gadījušies baltajām tekseļu aitumātēm un bijuši kauna traips ganāmpulkā, tomēr vēlāk īpaši atlasīti, lai izveidotu zilo Tekselas šķirnes līniju. Tiek uzskatīts, ka sudrabaini pelēkās kažoka krāsas gēns ir dāvana no senseniem Tekselas šķirnes ciltsvecākiem.
Šķirnes īpašības
Tekseļu galvenā īpašība ir spēcīgi muskuļotais ķermenis. Izcilo muskuļu masu nodrošina tā sauktais dubultā muskuļa gēns. Tas nozīmē, ka virs pamatmuskulatūras atrodas vēl viens plānāks muskuļu slānis. Gaļa ir liesa, un šo īpašību pārmanto arī krustojuma dzīvnieki. Tekselas šķirnes jēri ātri pieņemas svarā, un tiem ir maz iekšējo tauku. Dzīvnieki ir izturīgi – tiem nekaitē ziemas bargums un vēss klimats. Tāpat arī temperamenta ziņā aitas ir pakļāvīgas un paklausīgas, nav viegli satraucamas vai nervozas. Dzīvniekiem raksturīga viegla ziņkārība. Tā kā dzīvnieki jau pēc dabas ir miera mikas, tie arī īpaši negribēs veikt lielus attālumus barības meklējumos. Tekselas jēri dzimst aktīvi, ar lielu izdzīvošanas vēlmi. Ja aitumātes un jēri saņēmuši optimālu ēdināšanu, var panākt jēru dzīvmasas pieaugumu virs 400 g diennaktī. Anglijā veiktajos pētījumos iegūtie rezultāti apstiprina, ka Tekselas krustojuma jēri no dzimšanas līdz kaušanai auga nedaudz lēnāk nekā tīršķirnes, bet tika iegūts lielāks kautiznākums, liemeņi ir ar lielāku muskuļaudu un samazinātu taukaudu daudzumu. Tekselas šķirnes jēri nobriest 6 līdz 8 mēnešu vecumā; intensīvi nobarojot, piecus mēnešus veci jēri sver no 45 līdz 48 kg.
Gaļas tipa šķirņu
ēdināšanas īpatnības
Audzējot gaļas šķirnes, aitkopim jābūt gatavam izvērtēt šī tipa šķirņu audzēšanas īpatnības. Ir šķirnes, kas labi izmanto ganības, bet ir arī tādas, kas selekcionētas, lai vislabākos rādītājus sasniegtu, nobarojot ar koncentrētu barības maisījumu. Liela daļa aitu audzētāju Latvijā izmanto bioloģiskās lauksaimniecības metodes un nobaro jērus ganībās, bet Eiropas valstu pieredze liecina, ka gaļas tipa šķirņu jēri parasti tiek nobaroti novietnēs ar spēkbarību un sienu.
2009. gada augustā Skotijā jauns Tekselas šķirnes teķis, vārdā Deveronvale Perfection, tika pārdots par rekordlielu cenu – 231 000 angļu mārciņu jeb 278 000 eiro, kas līdz šim ir bijusi absolūti lielākā summa, kas samaksāta aitu izsolēs pasaulē. Dzīvnieka augstā cena tika pamatota ar izcilajiem fiziskajiem dotumiem un ieguldījumu, kādu šis dārgumiņš dos šķirnes nākotnes selekcijā.
Latvijas audzētāja pieredze
Kuldīgas novada Ēdoles pagasta z/s Mežoki īpašnieks Kristaps Melbārdis: – Esmu pirmais, kas Latvijā ieveda Tekselas šķirnes dzīvniekus. Tā kā šīs šķirnes gaļa ir augstvērtīga – premium klases –, tad dzīvnieku audzēšana attaisnojas. Pirmos Tekselas šķirnes dzīvniekus ievedu no Igaunijas, vēlāk arī no Vācijas un Holandes. Manā ganāmpulkā ir gan Vācijas, gan Lielbritānijas, gan Francijas un Holandes tipa asinība. Un tieši Holandes tipa tekseļiem veidojas šis īpaši selekcionētais dubultais muskulis. Vispār jau ir tā, ka katrā valstī konkrētajai šķirnei ilgtermiņā veidojas savs šķirnes tips, tāpēc, manuprāt, pēc laika arī Tekselas šķirnei būs Latvijas tips. Protams, kā jau visām selekcionētajām superšķirnēm, arī tekseļiem ir savas negatīvās iezīmes – dzīvnieki ir jutīgāki pret gaisa kvalitāti, tiem biežāk ir elpceļu slimības. Otra problēmzona tekseļiem ir kājas – Latvijas mitrajā klimatā, īpaši rudeņos un pavasaros, attīstās nagu iekaisumi. Šķirne ir ļoti jutīga arī pret tāda mikroelementa kā varš pārdozēšanu, tāpēc ārkārtīgi rūpīgi jāseko līdzi, lai barības devās vai ganībās tā nebūtu par daudz. Mans ganāmpulks nav augstākajā veselības statusā šo problēmu dēļ, bet pagaidām man ir izdevies visu kontrolēt. Ganāmpulkā ir gan Tekselas tīršķirnes dzīvnieki, gan dažādi Latvijas tumšgalves un XX krustojumi, gan arī krustojumi jau ceturtajā paaudzē, kas faktiski izskatās kā tīrs tekselis. Protams, krustojumi dod labākus rezultātus nekā tīršķirnes dzīvnieki, un, tā kā mana saimniecība nodarbojas ar gaļas ražošanu, tad tas ir tieši tas, kas man ir vajadzīgs.
Vēl par Tekselas šķirni esmu dzirdējis, ka tā slikti izmanto ganību zāli. Šo mītu gribu atspēkot, jo aitumātes ganu ganībās, un tās lieliski barojas un patērē zālājus. Tiesa, tiem jābūt labiem, proteīnbagātiem ganību zālājiem ar 10–15 cm garu zāli, nevis šādiem tādiem – pāraugušiem, kur zāle līdz zobiem. Tomēr, tā kā šī ir intensīvi audzējamā šķirne, tad nobarojamos jērus turu novietnē, kur tie saņem barības maisījumu ar 26–28% proteīna un sienu. Esmu aprēķinājis, ka man nepieciešams 3,5 kg spēkbarības, lai jērs pieņemtos svarā par 1 kg. Principā tekseļu jēri, saņemot absolūti optimālu barības devu, diennaktī var pieņemties līdz pat 600 g. Tādi gadījumi arī man praksē ir bijuši, taču vidēji tomēr tie pieņemas par 350–380 g diennaktī, kas ir apmēram 10 kg mēnesī. Par mātes īpašībām Tekselas šķirnei nesūdzos. Pareizi izaudzētas jaunaitas mātes lomā iejūtas labi, arī jēri pēc dzimšanas ir sprigani un dzīvelīgi. Un vēl viena Tekselas šķirnes īpatnība, ko man apliecināja arī ārzemju tekseļu audzētāji, – šī šķirne nav liela bara dzīvnieki. Tie labāk jutīsies mazākos baros, jo lielā masā vienmēr būs kāds brīvdomātāju bariņš, kas allaž atdalīsies, tāpēc šādu baru būs apgrūtinoši pārvietot.
Pilns raksts žurnāla “Agrotops” augusta numurā
