Teju simts gadu purva malā! Kā Zigmunds “ievieš otro elpu” vecvecāku 1927. gadā celtajā mājā 12
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Māja ir kā dzīvs organisms ar vizuālām pārvērtībām laika gaitā un savu likteni. Pēc uzcelšanas tā sākumā vada dienas kopā ar tās cēlējiem, pēc tam sadzīvo ar nākamajām paaudzēm un viņu izpratni par dzīvi un iegribām kaut ko mainīt. Es uzaugu sava vectēva un vecmammas Jāņa un Almas Rīdūžu mājās Dzelzavas pagasta “Purmalēs” (Madonas novadā) un joprojām tur brīvajos brīžos saimniekoju. Vairāk nekā pusgadsimta garumā esmu piedzīvojis, kā 1927. gadā celtā jaunsaimnieku māja noveco un ilgojas atgūt otro elpu.
Valsts atzinība jaunsaimniekiem
Šo brīdi māja sagaidīja pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, kad biju pabeidzis Latvijas Universitāti, sācis strādāt un pelnīt. Tolaik vectēvs un vecmamma uz manu darbošanos jau noraudzījās no mākoņu maliņas, taču noteikti priecājās, ka viņu 50 gadus ilgās laulības laikā koptās mājas netiek pamestas likteņa varā.
Diemžēl visas saimniecības ēkas vairs nepaspēju saglābt – kūti un lielo šķūni, kur padomju laikos tika turētas kolhoznieku aitas, nācās nojaukt, kaut lubiņas jumta atjaunošanai jau bija saplēstas no atgūtajā meža gabaliņā augušajām apsēm. Kūts vietā pāris gadu vēlāk tapa garāža, bet šķūni uzbūvēju mazāku malkas glabāšanai, jo tobrīd lopu turēšanas laiks bija pagājis un sienu nevienam vairs nevajadzēja.
Pēc lielās kūts nojaukšanas bija palikusi daļa vecās mājas – viena istaba, virtuve un mazā kūts (to padomju vara visžēlīgi atstāja personīgās gotiņas turēšanai) zem viena jumta, jo pirms simts gadiem, kad mans vecvectēvs Andrejs Rīdūzis ieguva zemi jaunsaimniecības ierīkošanai, purva malā viņš izcirta mežu un vispirms uzbūvēja mitekli, kur dzīvot un turēt lopus, lai sakrātu naudu jaunās dzīvojamās mājas celšanai.
Latvijas valsts viņam aizdeva naudu kokmateriālu iegādei un daļu aizdevuma dzēsa, kad pārbaudīja, ka tie likti lietā, gudri saimniekojot. Starp citu, pavisam nesen, pētot dzimtas koku, atklājās, ka Andrejs par priekšzīmīgu saimniekošanu no Kārļa Ulmaņa saņēmis Atzinības rakstu, par ko man neviens ģimenē nebija stāstījis. Tā nu saimniecības glābšanu sāku ar jauna šīfera jumta uzlikšanu vecajai mājai, jo jaunajai to bija paspējis izdarīt vectēvs.
Pirmie Neatkarības ķieģeļi
Tikko atjaunotajā Latvijas Republikā būvmateriālu izvēles iespējas bija niecīgas, un šīferis labākais, kas pieejams. Nākamais solis celtniecībā – guļbūves apmūrēšana ar baltajiem ķieģeļiem. Tagadējie celtnieki rauktu degunu par šādu risinājumu, bet vectēvs, gribēdams paildzināt baļķu mūžu, bija māju apšuvis ar ruberoīdu, un tā “neelpoja”. Taču arī pie ķieģeļiem nebija nemaz tik vienkārši tikt.
Materiālu trūka, ciema padomē vajadzēja dabūt atļauju to iegādei veikalā. Vienam cilvēkam deva tikai trīs tūkstošus ķieģeļu, bet meistars aprēķināja, ka nepieciešami vismaz pieci tūkstoši. Par laimi, kāds paziņa no saviem atļautajiem ķieģeļiem atteicās, bet atkal aizķeršanās – veikalā tie bija izpirkti. Pārdevēja teica – brauciet paši pakaļ uz rūpnīcu.
Sameklēju fūri ar piekabi un izbraucām uz Daugavpili 1990. gada 4. maija vakarā – tūlīt pēc Latvijas Neatkarības pasludināšanas. Rindā bijām astotie, un nebija pārliecības, vai naktī saražoto ķieģeļu visiem gribētājiem pietiks, tomēr mums paveicās. Trīs stundu mājupceļā tikko “izceptie” ķieģeļi pat nepaguva atdzist, un tos varēja izkraut tikai ar brezenta cimdiem. Kvalitāte arī nebija no labākajām – meistars krietni nopūlējās, lai fasādei izraudzītos katra ķieģeļa pieņemamāko pusi.
Epopeja ar dziļurbumu
Atjaunojot māju, gribēju ievilkt tajā arī ūdeni un kanalizāciju. Līdz šim bijām mazgājušies uz plīts sasildīta ūdens skārda vannā un gribējās nelielas ērtības. Akā bija labs dzeramais ūdens, taču sausās vasarās tomēr aptrūkās, tādēļ nolēmu tehniskām vajadzībām veidot dziļurbumu.
Ģeoloģiskā izpēte rādīja, ka ūdens varētu būt atrodams 25–30 metru dziļumā esošajā smilšu slānī. Bija krīzes laiks, urbšanas uzņēmumam darba nebija, un viņi bija gatavi tūlīt braukt un urbt, vienīgi man vajadzēja sagādāt dīzeļdegvielu. Bet kur lai es to rauju? Izmisuma dzīts, vērsos pie kolhoza “Dzelzava” priekšsēdētāja, un viņš izlīdzēja, kaut tolaik ar degvielu vajadzēja apieties taupīgi, taču bija ziema – lauku darbu miera periods.
Biju sarēķinājis, ka naudas urbšanai pietiks, taču mani gaidīja nepatīkams pārsteigums – minētajā dziļumā ūdens nebija. Mobilizēju visus citus iespējamos finanšu avotus, lai urbšanas darbi varētu turpināties. Visbeidzot apmēram 68 metru dziļumā tika skarts dolomīta slānis, un no urbuma izšāvās ūdens strūkla.
Prieks par to nebija ilgs – urbēji aizbrauca, bet ūdens turpināja plūst, applūdinot mazdārziņu. Cesvaines Kūdras fabrikas darbnīcās man gan uztaisīja caurulei uzskrūvējamu vāku, bet vajadzēja pagaidīt līdz vasarai, kad ūdens līmenis urbumā mazliet nokritās un varēju izveidot izvadus uz māju.
Sabojātā virtuve
Tā kā līdz tam lauku mājā nebija vannasistabas, vajadzēja tai atrast vietu. Telpa zem kāpnēm uz bēniņiem, kurus tā arī vēl nav izdevies izbūvēt, bija pārāk maza. Vienīgā iespēja – ar starpsienu atdalīt platību vannai, izlietnei un siltā ūdens boileram no samērā lielās virtuves, upurējot šim nolūkam vienu no diviem logiem.
Par šo gājienu vēlāk saņēmu aizrādījumu no pazīstamās ainavu arhitektes Gundegas Lināres, kura bija atbraukusi piekoriģēt koku stādījumus ap māju. Viņas jautājums – atzinums skanēja skarbi: “Kāpēc esat izpostījis gaišo, plašo lauku virtuvi, iebūvējot šo monstru?”
Ar šo slēdzienu esmu samierinājies un kaut daļēji atgriezis omulību virtuvei, ieliekot tajā lielu logu bez rūtīm un, pārmūrējot plīti, izkārtodams vietu nelielam mūrītim, uz kura pasēdēt ar kafijas vai tējas tasi rokās, veroties austošās saules staros.
Virtuves remontam sekoja pārējās istabas. Viesistabā ar lielo maizes krāsni saplaisājušo klona grīdu nomainīju ar paša cirstu priežu dēļiem. Uz griestiem no finiera plāksnēm un beicētām koka līstēm tika veidoti dažādi raksti, bet nomelnējušās sienas ieguva gaišu krāsojumu. Kopš remonta nu jau pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi.
Tagad, nobrieduša vīra acīm skatoties, varbūt varēja kaut ko izdarīt citādi nekā jaunības degsmē, taču, pirms ķerties klāt jaunam remontam, gribu bēniņos iekārtot mājas senlietu muzeju, kur būtu izstādītas visas saimniecībā reiz izmantotās vecās, vēl neizmestās lietas, savest kārtībā pagrabu, lai būtu kur glabāt pērn, pandēmijas pavasarī, stādītajā ābeļdārzā izaugušos ābolus.
