Teiksmas un nākotne. Armands Kalniņš recenzē izrādi „Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” Nacionālajā teātrī 0
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vispirms jāuzsver Nacionālā teātra ilgstoši īstenotie meklējumi žanriskās savdabības jomās. Pie tā jau laikam pierasts un kopumā atzinīgi novērtēti ļoti atšķirīgie iestudējumu stili (piemēram, “Asinskāzas”, “Salome”, pēdējo gadu laikā tapušie “Ferdinands un Luīze”, “Sapnis vasaras naktī”, “Riests” un “Svešinieki vilcienā”). Nacionālais – tas būtībā ietver dažādību, lai skatītāji varētu atrast savām interesēm atbilstošo tematikas un formas ziņā. Arī jauniestudējums lieliski iederas šajā attīstības virzībā.
Visas garīgās vajadzības tikai nacionālā kultūra vien, protams, nevar piepildīt. Gluži loģiski ir meklēt nepieciešamo tuvāko kaimiņu kultūras klāstā. Līdzās vispāriecienītai klasikai saistoši Latvijā vienmēr ir bijuši ziemeļnieki (Ibsens, Strindbergs un citi).
Laiku pa laikam teātri pievēršas arī igauņu literatūras un mākslas sasniegumiem. Piemēram, režisora Elmo Niganena īstenotais Antona Hansena Tammsāres romāna “Zeme un mīlestība” (zīmīgi, ka igauniski darbs dēvēts būtiski citādi: “Patiesība un taisnība”) iestudējums (2012) vai Reina Rauda darba “Perfektā teikuma nāve” (2021) inscenējums, ko veica Valters Sīlis, abi – Nacionālajā teātrī, ne vien aizpildīja kādu tukšāku vietu ideju pienesuma ziņā, bet arī rosināja rast plašākas un dziļākas līdzīgās kopsakarības arī mūsu sabiedrības/valsts attīstībā.
Ir vērts detalizētāk izpētīt to, kas saista ziemeļvalstu un Baltijas kaimiņu kultūrā, bet viena no atbildēm uz šādu jautājumu varētu būt tās ciešāka saikne ar folkloru/mitoloģiju. Tiešāk vai pastarpinātāk, bet daudzos šādos darbos jūtama sāgu, mītu, teiksmu ietekme, kā islandiešu filmā “Jērs” (https://www.imdb.com/title/tt9812474/?ref_=nv_sr_srsg_0) u. c.
Ja atzīstam un saprotam tikai reālismu, šādi darbi var tikt vērtēti kā traki (“kā gan kaut ko tādu var izdomāt!?”), kaut gan bieži atceramies un ievērojam savdabīgās, pagāniskās noskaņas un rituālus Jāņos vai ziemas saulgriežos.
Visbeidzot, apsveicama ir pievēršanās daudzveidīgajai Andrusa Kivirekha daiļradei. Šķiet, viņš Latvijā visvairāk ir pazīstams no animācijas filmām un stāstiem par Loti no Izgudrotāju ciema. Latviski izdotas vismaz septiņas viņa grāmatas bērniem, rakstnieks ir divkārtējs (2011, 2013) Jāņa Baltvilka balvas ieguvējs, to piešķir par sasniegumiem bērnu literatūrā.
Kivirekha iegūto apbalvojumu skaits ir ļoti iespaidīgs, Igaunijā viņš ir ieguvis Oskara Lutsa, Frīdeberta Tuglasa, Tammsāres, Eduarda Vildes un daudzas citas balvas. Valmieras teātrī igauņu režisors Andress Lepiks iestudēja Kivirehka lugu “Igauņu bēres” (2006), kas bija ļoti ironisks un trāpīgs, lai gan “parastāks” darbs.
Viņš vairākkārt ir pievērsies sižetiem, kuri saistāmi ar mitoloģiju vai eposiem, piemēram, latviski tulkotajos darbos “Rijkuris jeb Novembris” (tā ir ekranizēta, tapusi visai skarba filma), “Zilais ragainais dzīvnieks” un “Kocenieki un tāsenieces”.
“Kvadrifrona” iestudējums “Trīs stāsti” (pirmo reizi izrādīts 2015), kurā izmantoti Kivirekha stāsti no krājuma “Skaistais dzīvnieks”, sākotnēji tapa kā diplomdarbs skatuves runā Latvijas Kultūras akadēmijā un daudz noteiktāk raksturoja autora specifisko talantu.
Vēlāk Kalnciema kvartāla telpās tapa šīs iniciatīvas turpinājums – “Četri monologi un divi stāsti” (2016), abu izrāžu režisors – Varis Piņķis. Režisors Jānis Znotiņš izrādi “Kaka un pavasaris” iestudējis divas reizes: galerijā “Istaba” (ieguvusi “Spēlmaņu nakts” balvu 2015./2016. gada sezonā kā gada izrāde bērniem vai pusaudžiem) un M. Čehova Rīgas Krievu teātrī (tās nosaukums – “Kaka-Bjaka un pavasaris”, 2018).
Latviešu kultūrā līdzinieku Kivirehkam gandrīz nav, ja nu tomēr meklējam ko atbilstošāku, tad prātā nāk Paula Bankovska pēdējais romāns “Pasaules vēsture” (2020), daži Regīnas Ezeras “mistikas” darbi un ironijas ziņā – Marģera Zariņa veikumi.
Kādu žanru vai stilu piedēvēt iestudējumam “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”? Varbūt tas skatītājiem nav pārāk svarīgi, bet zināmu ievirzi izrādes uztverē šāda definēšana varētu sniegt. Šķiet, skatītais ir teiksmainā fantastika, jo par maģisko reālismu (Gabriels Garsija Markess, Hulio Kortasārs, Horhe Luiss Borhess) vai fantastisko reālismu to tomēr nevar nosaukt.
Ne tāpēc, ka maģijas vai fantastisku (nezinātnisku) notikumu pietrūkst, bet gan tāpēc, ka reālisms šoreiz ir knapāks (daudzi pateiks, ka “tā nenotiek”). Turklāt fantastika dziļi balstīta mītos un teiksmās.
Svarīgāks ir izrādes vēstījums un tā interpretācija. Šajā darbā mūsu pagātne (izrādē – mežs) nav idealizēta, lai gan tajā ir konstatējama dabas harmonija un vienlaikus draudzība un nežēlīga konkurējoša cīņa, lai dzīvotu un brangi ēstu nomedīto.
Brīžiem tā ir jauki, bet garlaicīgi. Piedevām – daudz nejēdzīgas tumsonības (cik aktuāli tas atbalsojas patlaban). Savukārt tagadne (ciems) ir bruņinieku iekarojumu un kristietības ieviešanas laiks, tās sasniegumus asprātīgi izsmej, izmantojot tiešas paralēles ar mūsdienu pārmērību izpausmēm, piemēram, detalizētiem pārspriedumiem par garšas baudu īpatnībām.
Aizspriedumi “tagadnē” ir citādi, taču tie nav mazinājušies. Kā dzīvot mūsdienu sašķeltajā, agresīvajā pasaulē centriski (ja izmantojam politikas zinātnes terminus) noskaņotam cilvēkam – Igora Šelegovska Lēmetam –, kurš gan pagātnes mantojuma apbrīnā, gan tagadnes pretrunīgajā “progresā”, gan skaistās nākotnes solījumos saskata problēmas?
Lēmets sākotnēji par daudz ko nekreņķējas, bet pieņemt notiekošo gan mežā, gan ciemā, turklāt tam pakļauties arī nespēj un nevēlas. Viņa tēls pakāpeniski pagurst. Šī ir ansambļa izrāde, ne visus aktierus viņu tērpos bija viegli uzminēt, taču pat mazākās lomās tēlotāji bija precīzi un atmiņā paliekoši, piemēram, Agnese Budovska, Kaspars Zvīgulis, Voldemārs Šoriņš, Juris Hiršs.
Pirmajos izrādes mirkļos iekārtojums šķita butaforisks, bet, apjomīgi iedarbinot burvīgo Oskara Pauliņa gaismas mākslu, viss lieliski saskaņojās. Vēl jāizceļ muzikālais noformējums, kuru veidojis režisors Ivars Pellu, un video autora Toma Zeļģa paveiktais.
Lāču imports no Igaunijas uz Vidzemes un Kurzemes mežiem nav vienīgā saikne, arī bēda par Roņu salas zaudēšanu un Tālavas taurētāja liktenis vairs nestāv ceļā brāļu un māsu tautu sadarbībai. Kā liecina dažas publikācijas, igauņi un latvieši gēnu ziņā esot tuvāki nekā lietuvieši un latvieši vai somi un igauņi, tātad – esam īpaši tuvi. Nākotnes izvēlēm noderīgās igauņu teiksmas (atšķirīgas no latviešu folkloras, bet saprotamas) un kaimiņu pasaules uztvere mūs noteikti bagātinātu.
Starp citu, drīz būs vēl viena “igauņu pirmizrāde”, šoreiz Dailes teātrī: igauņu kultūrai nozīmīgais Oskara Lutsa “Pavasaris”.
UZZIŅA
Andruss Kivirehks, “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus”, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisors: Ivars Pellu, scenogrāfe Kristīna Pellu, kostīmu māksliniece Trīnu Pungits, videomākslinieks Toms Zeļģis, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, muzikālais noformējums: Ivars Pellu.
Lomās: Igors Šelegovskis, Agnese Budovska, Madara Reijere, Uldis Siliņš, Kaspars Zvīgulis, Daiga Gaismiņa, Inga Misāne-Grasberga, Voldemārs Šoriņš, Juris Hiršs.
Nākamās izrādes: 21. decembrī, 4., 13., 21. janvārī.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Kristīne: “Izrāde aktuāla visos laikos – par to, kā mums šķiet, ka visur citur viss ir labāks; par to, kā dažreiz turamies pie senām paražām, lai gan tās tiešām būtu laiks mainīt, vai arī atmetam, lai gan būtu vērts paturēt… Gandrīz stundu gan skatījos ar absolūtu neizpratni (grāmatu neesmu lasījusi nevienā valodā), bet pēc tam biju dziļi, dziļi… Lieliska aktierspēle, lieliska scenogrāfija, laba mūzikas izvēle.”
Lolita: “Ļoti baudāma izrāde – gan skatuves noformējuma, gan satura ziņā. Jā, šī skumjā nots par pēdējo igauni (vai latvieti?), izskanot brīnišķīgam humoram, vietām arī sarkasmam. Vizuāli ieaijā skatuves liegais krāsu salikums.”
teatris.lv
