Teiksma par Meierovicu 0
Tieši Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienā 18. novembrī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves pirmizrādi piedzīvoja muzikālā teātra “Ars Nova” producētais komponista Jāņa Lūsēna un dzejnieces Māras Zālītes jaunākais kopdarbs – mūzikls “Meierovics”. Ideja, kuras īstenojums ir īsti vietā un laikā, lai pienācīgi atgādinātu par izcilu valstsvīru un spožu diplomātu, kura darbība līdz pat negaidītajai nāvei autokatastrofā 38 gadu vecumā liecināja gan par demokrātisku pārliecību un ideālismu, gan arī par spēju paraudzīties ārpus novecojušu politisko, sociālo un tikumisko dogmu rāmjiem. No mākslinieciskā viedokļa komponista veikums, tāpat kā libretistes, režisora Gata Šmita, scenogrāfa Rūdolfa Bekiča un kostīmu mākslinieces Ievas Veitas darbs, gan raisīja virkni iebildumu. Brīžiem mūzikla ieceres realizācija šķita pārlieku pavirša, citkārt – vienkārši nepārdomāta, taču galarezultāts tomēr lika raudzīties uz muzikāli dramatisko stāstu par Zigfrīda Annas Meierovica dzīvi un likteni ar simpātijām.
Jāteic, ka Jāņa Lūsēna sarakstītās mūzikas līmenis divu cēlienu gaitā virzījās augšupejošā kvalitātē. Pēc samocītajiem sākuma ansambļiem un studentu dziesmas, skaņurakstā pakāpeniski parādījās interesantākas un daudzsološākas intonācijas, kuras visizteiksmīgāk izpaudās darba otrajā cēlienā. Par nenoliedzamu šā mūzikla veiksmi jānosauc precīzi un pārliecinoši būvētā mākslinieciskā arhitektonika, liecinot par to, ka komponists un libretiste ilggadējas sadarbības gaitā (rokoperas “Kaupēn, mans mīļais” un “Indriķa hronika” ir tikai divi piemēri) guvuši atzīstamu profesionalitāti un noslīpējuši savu pieredzi. Gan muzikālās, gan skatuviskās norises virzās raiti un plūstoši, tēli un emocionālie rakursi tiek atklāti ar skaidriem, lakoniskiem un pārdomātiem izteiksmes līdzekļiem, un tādējādi publikai nenākas garlaikoties pat epizodiski. Tāpat jānovērtē komponista veidotā caurviju dramaturģija, zīmīgākajiem melodiskajiem atradumiem kalpojot par pamatu plašāku struktūru un tematisko līniju izveidei, un tīri no kompozicionālā viedokļa nekas principiāls te nebūtu iebilstams. Vienlaikus tomēr jāteic, ka mūzikas šajā darbā ir par maz. Lai arī cik izdevies būtu skaņdarba centrālais liriskais dziedājums, uz vienu pašu tēmu tomēr nevar balstīt gandrīz vai visu vadmotīvu sistēmu. No vienas puses, šeit pietrūka cita vienlīdz individualizēta tematisma, kura attīstība varētu bagātināt mūzikas audumu, no otras puses, skaņuraksta dramatiskajās ainās izpalika spilgtas un trāpīgas intonācijas, kuru vietā bija dzirdama visai bezpersonisku motīvu plūsma. Ar prieku sagaidīju Kristīnes Bakmanes tēlam atvēlēto vokālo partiju, jo tajā parādījās ironija un stilizācijas elementi, kas tālāk izpaudās skatos ar Mei-erovica diplomātiskās darbības atainojumu – un mūzikls tikai iegūtu, ja komponists šīs iezīmes būtu izvērsis konsekventāk un drošāk. Līdzīgi vārdi sakāmi ne tikai par solopartijām un ansambļiem, bet arī par instrumentāciju – izvēloties jau iepriekš par labu atzītu, taču vienkāršotu modeli ar diviem mūziķiem pie taustiņinstrumentiem, divām ģitārām un roka perkusiju grupu, komponists lika ilgoties pēc nopietnākas orķestrācijas, kur jau pieminēto lirisko tēmu spēlētu stīgas un mūzikas emocionālās izmaiņas palīdzētu atspoguļot pūšaminstrumenti. Neslēpšu, ka pašreizējais variants, lai arī veiklāk uzrakstīts un ekonomiski izdevīgāks, neatklāj ne tuvu visas skaņdarba tematismā ieslēptās iespējas.
Solistu un ansambļa sniegums liecināja par mēģinājumu procesā ieguldītu nopietnu darbu, kas arī attaisnojās (te acīmredzot nopelni muzikālajam vadītājam Andrim Veismanim), un tāpat nav šaubu par paša komponista vadītās instrumentālās grupas profesionalitāti. Nevar teikt, ka solistu vokālais potenciāls aizrāva un sajūsmināja, bet tajā pašā laikā nebija arī neveik-smju – Gundars Grasbergs, kurš titullomā pārliecināja galvenokārt ar izcili atbilstošu vizuālo veidolu un aktiera tēlojumu, savu vokālo partiju bija iestudējis stabili. Kristīne Zadovska Meierovica mātes un pirmās sievas lomās saistīja ar prasmīgi veidotiem noskaņu kontrastiem, lai gan varēja jaust, ka operdziedātājai piemītošais tonis ir tālu no pilnības. Savukārt Ingum Pētersonam, Uģim Rozem un Ģirtam Liuzinikam kā Hermaņa Meierovica, Hermaņa tēva un Gintera atveidotājiem komponists bija piešķīris pārāk maz muzikālo intonāciju, lai viņu dziedājums izgaismotos plašāk nekā tikai atsevišķās epizodēs. Tad jau drīzāk kā vienlīdz nopietns veikums būtu jāatzīmē arī Maijas Sējānes radītais kolorītais tēls, kura groteskās līnijas raksturojamas kā spilgts pretstats Ingus Pētersona un Uģa Rozes visnotaļ izteiksmīgajām raksturlomām. Tomēr kā lielāko veiksmi nosauktu Aijas Vītoliņas dziedāto Kristīni Bakmani – nenoliegšu, ka intonācijas brīžiem skanēja neprecīzi, bet augšējais reģistrs bija apšaubāms, taču ar visu to solistes tembrs uzrunāja, vokālistes paustais dramatisms un satīra uzreiz pievērsa pastiprinātu uzmanību, un tieši ar Aiju Vītoliņu es vislabprātāk sastaptos arī citos mūziklu iestudējumos.
Noslēgumā īsumā jāpiebilst, ka mūzikla “Meierovics” inscenējums un scenogrāfija uz Latvijas Nacionālās operas skatuves izskatījās tik vienkārša, cik vien iespējams, un arī kostīmu mākslinieces veikumā varēja vēlēties vairāk fantāzijas. Novērtējot Gata Šmita un Rūdolfa Bekiča izdomu, kuras rezultātā viena un tā pati skatuviskā telpa pārvērtās no dzīvokļa par kuģa klāju vai ministrijas vestibilu, un asi akcentētos sižeta pavērsienu mezglpunktus, vienalga ceru, ka Jāņa Lūsēna jaunākais darbs kādreiz gūs arī pilnvērtīgāku, vērienīgāku un krāšņāku īstenojumu. Pirmām kārtām muzikālā ziņā.
Mūzikls “Meierovics”
Autori: komponists Jānis Lūsēns un dzejniece Māra Zālīte; producētājs: muzikālais teātris “Ars Nova”.
Libreta pamatā Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica dzīves stāsts.
Lomās: Z. A. Meierovics – Gundars Grasbergs, Anna Fīlholda – Kristīne Zadovska, Kristīne Bakmane – Aija Vītoliņa, Ginters – Ģirts Liuziniks, Hermanis – Ingus Pētersons, vectēvs – Uģis Roze, režisors – Gatis Šmits, scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs; par iestudējuma muzikālajiem procesiem un kori rūpējas Andris Veismanis, mūziķu grupa – Jāņa Miltiņa vadībā.
Tuvākā izrāde: 30. decembrī.
Viedokļi
Andris Reizenbergs, B-bāra bārmenis: “Pateicoties perfektajam aktieru darbam un mūziķu lieliskajai saspēlei, guvu ne tikai skatuvisko baudījumu, bet arī daudz ko uzzināju par Latvijas pirmā ārlietu ministra dzīvi, par ko līdz šim biju vien grāmatās lasījis. Izrādē gūtās emocijas un sajūtas nav vārdos aprakstāmas, tāpēc gribu pateikt paldies visiem, kas šo mūziklu veidoja. Esmu cilvēks, kurš grib vairāk šādas emociju izrādes un nav svarīgi, kur tās tiek uzvestas, galvenais, lai tās varētu apmeklēt daudzi Latvijas iedzīvotāji.”
Andris Grafs, Meierovica biedrības par progresīvām pārmaiņām valdes priekšsēdētājs: “Izrādi caurstrāvo Meierovica neizmērojamā ticība un degsme par valsts izveidi, kad tikai retais patiesi uzdrīkstējās tam ticēt. Meierovica stāsts parāda, ko nozīmē nezaudēt ticību pašu spēkiem un pašu zemei. Tieši tādēļ domāju, ka šī izrāde ir ļoti aktuāla – nezaudēt cerības, un, kā teikts izrādē – stāstīt pasaulei, ko mūsu zeme sapņos redz. Un šos sapņus arī piepildīt.”
Una Griškeviča, kultūras portāla “Rīga2014” galvenā redaktora vietniece: “Ārkārtīgi iespaidīgi un dziļi Māras Zālītes teksti, ļoti skaista un dažbrīd svinīga Jāņa Lūsēna mūzika. Izteikti spēcīgs koris; ļoti labā formā bija Kristīne Zadovska. Taču šķiet, ka skatījos nevis pirmizrādi, bet gan “caurlaidi”, turklāt diemžēl izrādei pietrūka vēriena, vismaz pirmizrādes dienā. Radās nepabeigtības sajūta, kuru pat īsti nevaru noformulēt.”
Silva Suhaņenkova, Latvijas Nacionālās bibliotēkas galvenā bibliogrāfe: “Likās, ka ir visi priekšnosacījumi, lai mūzikls par Meierovicu kļūtu par skaistu valsts svētku noslēgumu. Diemžēl mūzikas skaņas likās apmaldījušās starp operas balkoniem, tāpat kā aktieri uz skatuves. Ar vienu izņēmumu – Aijas Vītoliņas Kristīne Bakmane. Ja autoru ambīcija bija izstāstīt iespējami daudz, tad rezultāts bija faktu kokteilis, kurā trūka vienas dominantes – stāsta kodola.”
Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA
