Monika Zīle: Teiksma par laimes pīrādziņu 2
“Dzīve ir kā brauciens ar velosipēdu – lai noturētu līdzsvaru, jāturpina kustēties.” Alberts Einšteins
Kopš intervijas ar Eiropas Pretnabadzības tīkla (EAPN) Latvijas organizācijas (biedrības) valdes priekšsēdētāju Lailu Balgu (“LA”, 29.05.) jau trešā nedēļa, bet grūti aizmirst no “Progresīvo” listes EP vēlēšanās startējušās juristes uzstādījumus par nevienlīdzības mazināšanu. Ne jau tikai tāpēc, ka EAPN izpildkomitejas locekle pilnīgi pamatoti pievērš uzmanību sāpīgajai problēmai, uz kuru Latvijai pastāvīgi norāda Eiropas institūcijas.
Palikšanu atmiņā nodrošina Balgas kundzes teikums, ka nav pareizi cilvēkus ar varu spiest nodarbinātībā – tas esot izvēles brīvības ierobežojums un katrs drīkstot savu dzīvi izmantot pēc brīvas gribas.
Uz atsacīšanos iesaistīties mazturības novēršanā velk arī sarunas nobeigums: “Ja esi nabags, tev ir tiesības pieprasīt, lai novērš to tavu nabadzību.” Tāpat mulsina ziņa, ka biedrība gatavojas valsts austrumu pierobežā veikt pētījumu par to, cik liela summa kabatā turienes iedzīvotājiem nepieciešama laimes sajūtai.
Būs vietā uzsvērt, ka vietējā EAPN biedrība netērē valsts līdzekļus un “starptautiskās mātes” piešķīrumus neizmanto algām. Te strādā brīvprātīgie, nesavtīgi ziedojot savu laiku un enerģiju, lai palīdzētu nabadzības skartajiem. Šis slānis nav viendabīgs – tajā gan pensionāri, slimību piemeklētie darbaspējīgie un ģimenes valsts nomalēs, gan cilvēki, kas mazturību izvēlējušies paši un dzīvo no pabalstiem.
Domāju, minētajā intervijā aizstāvētās šīs grupas tiesības neļauties sabiedrības spiedienam uz darba meklēšanu un prasīt laimes pīrādziņu ēdienreizēs nav gluži tas vienīgais, kam L. Balgas vadītā biedrība motivē mazturīgos. Tāpat pieļauju, ka man radies nepareizs priekšstats par tiem ceļiem, ko nevienlīdzības mazināšanai iesaka entuziasti, politiskās nākotnes kapitālu tapinoši partijnieki un palaikam ierēdņi, kam pienākumos aprūpēt nabadzības mazināšanos.
Bet uzkrīt, ka, lūkodamies uz problēmu no šķietami dažādiem skatpunktiem un izteikdamies no atšķirīga augstuma tribīnēm, visi kautrējas tuvāk aplūkot “sabiedrības spiedienam nepadevušos”. Tērējoties dīvainām aptaujām un nabadzības koeficienta aprēķina metodēm, nav atradušies līdzekļi nevienam pētījumam, kurš viestu skaidrību, cik tad skaitliski mums ir darbaspējīgo, kas paaudzēs izmanto tiesības nestrādāt un šī iemesla pēc būt nabagiem. Bez šaubām, visus nevar vienādot – ir dažādi iemesli, kas ieved pabalstniekos.
Taču grūti iztēloties, kā iespējams mazināt nabadzību bez šī slāņa jaunākās paaudzes aktīvas motivēšanas mācīties, apgūt jaunu profesiju, celt kvalifikāciju.
Kur te spiediens un izvēles tiesību aizskārums, sakiet?
Intervijas publicēšanas diena zīmīgi sakrita ar Valsts prezidenta vēlēšanām. Savā uzrunā tiesības turpmākos četrus gadus saimniekot Rīgas pilī ieguvušais Egils Levits uzsvēra, ka būs visu sabiedrības slāņu prezidents, un daļa sociālo tīklu anonīmo aktīvistu tūdaļ reaģēja: beidzot valstsvīrs, kurš aizstāvēs nabagus!
Dažos viedokļos bija tik kvēla ticība teiksmas par laimes pīrādziņu piepildījumam, ka prasās daži precizējumi.
Valsts prezidents par nevienlīdzības mazināšanu var iestāties, injicējot idejas labklājības pieaugumu veicinošos likumos. Bet Valsts prezidents no rītiem nemodinās mūsu bērnus, kuriem nepatīk apmeklēt skolu. Viņš neatgādinās, cik slikti ļauties pļēgurošanai, un nepārbaudīs, vai esam iztīrījuši nagus pirms darba intervijas.
