Žurnālists Armands Tripāns: “Cilvēki laukos dažkārt ir spēcīgāki garā un darbos, labāki un krietnāki savā cilvēciskumā…” 12
Zigmunds Bekmanis, “Nedēļa Kabinetā”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzi iecienījuši “LTV1” rādītos “Zemes stāstus”, kam piepulcējušies arī “Meža stāsti”, kuru veidotāji ļauj cilvēkiem vienkārši runāt par sevi, tikai beigu titros atklājot, ka to autors ir agrāk kā sporta žurnālists pazīstamais Armands Tripāns. Tas pats, kurš pandēmijas laikā uz ļoti tiešām un atklātām sarunām aicinājis Latvijā ievērojamus ļaudis raidījumā “Rezervēts” televīzijas kanālā “360TV”.
Viņš ir autors arī vairākām dokumentālajām filmām par Latvijas sporta leģendām – Helmutu Balderi, Uļjanu Semjonovu, Kasparu Stupeli. Pagājušā gada nogalē iestūrējis laulības ostā un šovasar kļuvis par meitiņas Annikas tēti. Mērķtiecīgs. Nelokāms. Ar stingru stāju.
Pirmoreiz televīzijas ekrānos tu parādījies sporta raidījumos. Tā bija nejaušība vai arī pirms tam biji sportisks jaunietis?
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados tētis izlasīja avīzē, ka Baldera hokeja skolā tiek uzņemti jauni audzēkņi. Vēl joprojām nevaru saprast, kā mamma skolotāja un tētis šoferis ar savām algām varēja atļauties mani turp sūtīt, bet droši vien viņi bija tālredzīgi. Lai puikam nerastos domas sist kaimiņiem logus un būtu jēgpilna nodarbošanās.
Tā ceļš aizgāja hokejā, kas kļuva par manas dzīves lielāko augstskolu. Visi mani treneri katrs savā veidā atklājuši dažādas vērtības – komandas spēku, darba ētiku, kurā nefigurē “negribu” vai “nevaru”.
Tomēr divdesmit gadu vecumā sapratu, ka savus sapņus hokejā nepiepildīšu, lai gan vienmēr spēlēju pirmajās maiņās un mani maiņas partneri, arī bērnības draugi bija Mārtiņš Karsums un Lauris Dārziņš – tagad slaveni hokejisti. Otrajā KHL sezonā, kad jau intervēju hokejistus, pie manis pienāca Maskavas MVD treneris Oļegs Znaroks un puspajokam izmeta, ka viņam komandā vajadzīgs labs aizsargs. Teica, lai līdz nākamajai sezonai pusgadu patrenējos, tad ņemšot uz fārmklubu.
Vēl mācoties par treneri Sporta akadēmijā, izpratnes par žurnālistiku man galīgi nebija, bet gribēju būt blakus sportam. No telefona būdiņas piezvanīju Latvijas Televīzijas Sporta nodaļas vadītājam Andrim Ušackim, norunājām tikšanos. Ierodoties Zaķusalā, man nebija izrakstīta caurlaide.
Vairs neatceros, ko sastāstīju apsargam, taču pēc brīža jau klauvēju pie Sporta nodaļas durvīm. Andris aicināja iekšā, teikdams, nu re, ar pirmo pārbaudījumu esi ticis veiksmīgi galā. Mans mērķis nebija nonākt kadrā. Tas man vienmēr iekšēji ir traucējis. Kaut ko viņš manī saskatīja. Paldies par to!
Tā tev Sporta studijā aizritēja trīspadsmit gadi. Kļuva garlaicīgi?
Nē, bet pirms pusotra gada aizgāju prom, jo gribēju vairāk darīt to, kam es saskatu lielāku vērtību. Arī profesionāli mani uzskati un paškritika satura jautājumos nesakrita ar kolēģu domām. Esmu pārāk prasīgs un principiāls. Ir jābūt godīgam pret savu darbu. Un mēs šķīrāmies. Es esmu tikai tiltiņš no stāsta uz reālo dzīvi, ziņnesis.
Pērn ar radošo komandu izveidoju dokumentālo stāstu par kantētāju Kasparu Stupeli motokrosā blakusvāģiem. Lielākā bauda bija veidot patiesu stāstu par latvieti, kurš, sporta funkcionāru cildināts un divdesmit gadus būdams virsotnē, joprojām vienkārši dara savu darbu, nepelnot kaudzēm naudas, latvieti, kāds varbūt pirms simt gadiem cīnījās ierakumos par savu valsti, neprasot, kas man par to būs.
Manuprāt, Latvijas sportā daudzas vērtības ir zudušas. Cik vairs palicis tādu sportistu, kuriem lielākais atalgojums izlasē ir izcīnīt uzvaru un dzirdēt Latvijas himnu. Šīs vērtības vēlos parādīt savās filmās.
Par kuru sportistu būs nākamais stāsts?
Kopš Riodežaneiro vasaras olimpiskajām spēlēm jau vairāk nekā četrus gadus aktīvi filmēju daudzcīņnieci Lauru Ikaunieci. Tas ir liels sirdsprojekts, kas patiesībā aizsākās krietni senāk. Sākot darbu sporta žurnālistikā, mana pirmā intervija bija tieši ar viņu, un arī Laurai junioru vecumā tā bija pirmā intervija.
Pēc tam sekoja Londonas olimpiskās spēles, pārdomu laiks mums abiem līdz Rio spēlēm. Viņa teica, ka grib uzrakstīt grāmatu par sevi, un es atbildēju, neraksti, bet ļauj filmēt – tā pa īstam. Ceru, ka atliktās Tokijas olimpiskās spēles nākamajā gadā notiks un cilvēki ieraudzīs ļoti patiesu stāstu par sievieti sportā. Skaudru, ļoti atklātu un personisku stāstu.
Jau no pavasara televīzijas kanālā “360TV” un “YouTube” varam skatīties tavas sarunas ar Latvijā populāriem un ietekmīgiem cilvēkiem raidījumā “Rezervēts”. Kā nonāci līdz tik tiešam un atklātam sarunāšanās veidam?
Veidot šādu sarunu ciklu mani uzvedināja draugs un ilggadējs operators Artūrs Liepiņš. Reiz, braucot no filmēšanas, viņš ieminējās par līdzīgu projektu Krievijā, kas tiek rādīts “YouTube”.
Pagāja kāds laiks, līdz pie šīs domas atgriezos. Apņēmos uz intervijām aicināt tikai cilvēkus ar mugurkaulu un no sportistiem atteikties. Sarunai bija jābūt ļoti vienkāršai – balta studija, divi krēsli, melnbalts attēls, lai visi būtu vienādi. Lai skatītājs uzmanību nekoncentrētu uz blakus lietām, tikai klausītos, ko uzaicinātais cilvēks runā.
Turklāt vēlējos, lai mani sarunbiedri būtu ar stāju, kļūdām, kāpumiem un kritumiem dzīves un darba gaitās. Jo šobrīd mums trūkst viedokļu līderu, no televīzijas ekrāniem straumēm plūst tukšas frāzes. Viedokļu līderim nav jābūt perfektam, taču labi izglītotam un erudītam. Viņam jābūt tādam, kurā ieklausās.
Raugoties žurnālistikas ētikas virzienā, rīkojos nepareizi, jo nesasveicinos un neiepazīstinu ar savu sarunbiedru. Esmu tiešs, izaicinošs un prasīgs. Un tikai tā tu vari dabūt ārā patiesību.
Tā ir saruna, par ko nerunā ģimenēs, piemēram, vai pēc nāves tevi apglabāt vai sadedzināt. Vai ir Dievs? Jautāt par lietām, kas veidojušas mūsu valsti, kāda tā ir tagad, – kā latviešiem piecelties, kā iztaisnot muguru.
Man bija pārsteigums, ka viņi visi bija izsalkuši runāt pa īstam. Cilvēki man ir prasījuši, kā uzdrošinājos kaut ko tādu jautāt. Bet mani tas interesē, un esmu pārliecināts – daudzi skatītāji kodolīgajās, asajās atbildēs saklausa atbildes, kuras meklējuši paši sevī.
Neviens neapvainojās un neizgāja ārā?
Nē, mani nepārprata. Man nav pietātes pret amatiem. Prezidents ir tikai amats, biznesmeņi, dziedātāji, komponisti, rakstnieki arī ir tikai cilvēki. Kad sarunājos, es par viņu sasniegumiem aizmirstu.
Nekad neesmu ņēmis vērā sabiedrībā par viņiem izveidotos stereotipus. Uzaicinot uz interviju, ir bijis tikai viens tālruņa zvans ar piebildi, ka saruna būs cilvēcīga un godīga. Un visi viņi nāca atvērti.
Reiz vienā dienā man bija pat divas intervijas – ar Egilu Levitu un Liepājas blogeri Žigi. Lai vērtē skatītājs, kurš ir tuvāk tautai un kurš tautu vispār neredz.
Nu jau trešo sezonu Latvijas Televīzijā rāda tevis veidotos “Zemes stāstus”. Vai jūti atšķirību, sarunājoties ar lauku ļaudīm?
Cilvēki laukos dažkārt ir spēcīgāki garā un darbos, labāki un krietnāki savā cilvēciskumā nekā tie, kuri bīda ekseļa tabulas Saeimā. Viņi katru dienu iznes Latviju. Viņi ir tie, kas dara to stipru.
Viņu ir bezgala daudz – dārzeņu un graudu audzētāju, piensaimnieku, mājražotāju, amatnieku un citu profesiju ļaužu. Televīzijā citiem individuālajiem projektiem reitingi krīt, bet “Zemes stāstiem” tie aug. Cilvēki ir izslāpuši pēc vērtībām, un “Zemes stāsti” tādi ir. Skatītāji grib redzēt sev līdzīgos, kā viņi tiek galā ar savām problēmām, ar kurām paši galā vēl netiek.
Redzēt, kā savu sapni tomēr var piepildīt, jo arī mūsu stāstu varoņiem sākumā bija jautājums, ko darīt, kā izsisties, kā nepadoties. Tādēļ man patiess prieks, ka ar radošo komandu esam bijuši visos Latvijas reģionos un tikušies ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri, darot lietas no sirds, dara Latviju stipru. Protams, ir arī cita Latvija.
Kad deviņos no rīta mēs filmējam pagasta centrus, autobusu pieturā sēž cilvēki, kuri tur sēdēs līdz vēlai pēcpusdienai, un tā tas ir teju katra pagasta centrā. Te nu ir mūsu izvēle – skatīties uz šo pieturu, kas būtībā ir padomijas atlieku, neizglītotības un dzīves mērķu trūkuma uzvaras gājiens, vai uz saimnieku, kurš dod darbu, piebrauc pie tās pašas pieturas, lai aizvestu uz savu saimniecību strādniekus. Kurš pulcina ap sevi darītājus.
Man neviens vairs neiestāstīs, ka laukos nav ko darīt. Kad ierodos kādā sētā, kur plīvo Latvijas karogs, es saimniekam jautāju, kāpēc, jo var taču ikdienā to mastā nevilkt. Un man atbild – citi taču atdeva savu dzīvību par to, lai mēs to varētu uzvilkt.
Bet mana ome teic, ka karogu drīkst pacelt tikai svētkos. Padomju bailes un dzīves smagums joprojām daudzus spiež pie zemes. Latvijas lauku viensētas ir lieliski sakoptas, skaistas, bet karogi neplīvo.
___
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ģimene, godīgums, golfs.
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez ģimenes brokastīm, vienkāršības, brīvības.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Vēl tāls ceļš līdz tam ejams. Nemitīgi šaustu sevi – vai bija labi?
Labākā izklaide?
Daba, ģimene, golfs.
