Tehnoloģiju verdzībā. Maija Svarinska recenzē Gata Šmita jauniestudējumu “(R)evolūcija” Jaunajā Rīgas teātrī 1
Maija Svarinska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā Rīgas teātra jaunās izrādes pamatu pamatā ir uz nākotni vērsts skatījums, uz ko savā veidā vedina jau pats inscenējuma nosaukums “(R)evolūcija”.
Skats uz nākotni ir ironisks, bet vienlaikus arīdzan ļoti nopietns: vai tik tehnoloģiju attīstība netiek izmantota arī tādēļ, lai kontrolētu cilvēku, citiem vārdiem, tehnoloģija kā tirānijas līdzeklis. Šo tēmu šķetina arī iestudējuma režisors Gatis Šmits ļoti interesantā sarunā ar Aiju Kaukuli “Latvijas Avīzē” (29. septembris, 2022), ko noteikti iesaku izlasīt, pat ja negrasāties doties uz izrādi, jo intervijā ir nopietnas pārdomas par to, kas pasaulē patiešām notiek un ko šai sakarā var paredzēt.
Gatis Šmits sava darba vai, kā viņš pats to dēvē, baisās komēdijas tēmu ļoti konkrēti un gruntīgi formulējis arī izrādes programmiņā: “Lugas tēma ir transhumānisms – mācība par to, ka cilvēka fiziskās un garīgās īpašības var tikt uzlabotas, izmantojot zinātni un tehnoloģijas. Transhumānisma mērķis ir sasniegt nemirstību, pavisam atsakoties no cilvēka ķermeņa.” Bet risina šo tēmu divi lugas autori – Jaele Ronene un Dimitrijs Šaads.
Režisore un dramaturģe Jaele Ronena nāk no Jeruzalemes. Eiropā viņa ievērību guvusi 2008. gadā ar izrādi “Trešā paaudze”. No 2013. gada viņa darbojas kā režisore un dramaturģe Berlīnes Gorkija teātrī un 2017. gadā saņēmusi Eiropas teātra balvu. Savukārt aktieris un dramaturgs Dimitrijs Šaads dzimis Kazahstānā, bet mazotnē kopā ar vecākiem pārbraucis dzīvot uz Vāciju. 2013. gadā viņš pievienojas Berlīnes Gorkija teātra aktieru ansamblim, kur sākās viņa sadarbība ar Jaeli Ronenu. 2020. gadā Hamburgas “Thalia” teātrī notiek pirmizrāde abu kopdarbam “(R)Evolūcija”, bet 2022. gadā Berlīnes Gorkija teātrī uzvests viņu kopdarbs “Operācija Mindfuck”.
Atbilstīgi tēmai risināta arī izrādes scenogrāfija. Avanscēnā redzami divi lieli kubli, kuros, kā šķiet, iespējams dzīvot, vismaz tur var gulēt vai kopoties. Ir arī tādi kā soliņiem līdzīgi mazāki kubiņi, bet to aizmugurē valda tumsa, kuras fonā redzams vertikāls kubs ar laiku pa laikam tajā itin kā izgaismotu logu. Reizēm šo tumsu nošķir gaišs priekškars. Tumsa atdzīvojas, kad darbībā iesaistās būtne, kas vēsta no vertikālā kuba. Jā, patiesi vēsta, skaidrojot, kas kuram jāēd vai nav jāēd, kas jādara, lai uzlabotu fizisko labsajūtu, no kā jāizvairās un citas tamlīdzīgas gudrības. Visumā tās ir psihofizioloģijas norādes un pamācības, ko cilvēks dzird, ieslēdzot speciālu pulkstenim līdzīgu viedierīci.
Tiesa, mūsu priekšā šo “pulksteni” uz rokas uzliek vai arī noņem tikai Renē Fukss. Šis varonis atšķiras no pārējiem arī apģērbā, jo tas ir atpazīstams: parasts džemperītis, pusgarās bikses, zeķes un kurpes. Arī doktors Stefans Franks ne ar ko īpašu apģērbā neatšķiras. Bet, raug, Renē sieva Lana Fukss gan pārsteidz ar savu gaisīgi balto ietērpu un jo sevišķi vizuāli spilgti izcelto pēcpusi. Ar apjomā tikpat spilgtu ķermeņa polsterējumu izceļas arī Rikijs, kas iemīlējies Stefanā Frankā. Kā darbības gaitā noskaidrojas, šādas drānas simbolizē īpašu pāreju uz citu pasauli, tā sakot, uz transformāciju nemirstībā. Šo “nākotnes ainu” tik skarbkrāsaini un savā veidā skopi radījis scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Krišjānis Elviks.
Labi strādā arī izrādes aktieri. Piemēram, jau kuro reizi pārliecinos, ka Kristīne Krūze ir ne tikai talantīga, bet arī patiesi gudra aktrise. Viņa tēlo Lanu Fukss, kurā patiešām jaušama kaut kāda dīvaina atsvešinātība: laika un darbības vietas sastatījums vai saplūsme, proti, viņas varone atrodas itin kā šeit un vienlaikus sliecas apjaust savu esmi kaut kur citur – nākamībā. Iespējams, tādēļ, ka grib ar ķermenī transplantētiem sensoriem un tamlīdzīgiem paņēmieniem mainīt sava bērna gēnus, lai izvēlētos nākotnei vispiemērotāko pēcnācēja modeli. Bet viņas vīrs Renē Fukss vismaz pagaidām vairāk dzīvo šeit. Kaspars Znotiņš spēlē lieliski, ar izsvērtu zobgalības devu atveidodams mūsu laikabiedru, kurš mīlestībā pret sievu Lanu sākumā piekāpjas, mēģinot uzklausīt viedierīces dotos padomus.
Šīs komandas izskan no vertikālā kuba skatuves aizmugurē. Tās pauž mākslīgais intelekts Alekto, ko atveido Marija Linarte. Savas norādes sniedz arī Dr. Stefans Franks. Šajā lomā ir Gundars Āboliņš vai Jānis Skutelis, kas spēlēja pirmizrādē, radot gudra, slīpēta un nedaudz blēdīga ārsta, precīzāk, cilvēka, tēlu. Pazemības vai drīzāk padevības mokas pieredz Tatjana Hofmane, ko izteiksmīgi atveido Jana Čivžele, kuras no tiesas vientuļā varone arvien dziļāk grimst tehnoloģiju gūstā. Bet Jevgēnija Isajeva amizantais Rikijs ir jau nobriedis ceļam uz īpašo jauno pasauli. Viņu ir pārstājis mīlēt Stefans Franks, un tas kļūst par pagrieziena punktu, lai dotos pretim nākamībai, kas drīzāk izskatās pēc tumsas ieskautas mākoņu ilustrācijas bērniem domātā grāmatā.
Izrāde, kā jau tika minēts, ir komēdija. Taču man smiekli nenāca, brīžiem pat garlaikojos. Varbūt tādēļ, ka īsti neticu tēmas kariķējumam, jo jau šodien redzam, kā tehnoloģijas paverdzina cilvēkus. Sākot jau no agrīnas bērnības, dzīve masveidā aizrit viedtālruņos un datoros. Kādēļ tomēr līdz galam negribas ticēt? Personību var ieslodzīt cietumā, var nonāvēt, bet, manuprāt, to nevar pakļaut. Un tam pierādījums ir pats Gatis Šmits. Personība.
UZZIŅA
Jaele Ronene un Dimitrijs Šaads, “(R) evolūcija”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režisors: Gatis Šmits, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Krišjānis Elviks, gaismu mākslinieks Lauris Johansons, mūzikas autori Jēkabs Nīmanis un Maksims Šenteļevs.
Lomās: Jānis Skutelis, Kaspars Znotiņš, Kristīne Krūze, Jevgēnijs Isajevs, Jana Čivžele, Marija Linarte.
Nākamās izrādes: 15., 16. novembrī.
