Tehnoloģijas veido paaudzes 0
Vēsture nav tikai karaļu kronēšanas, kari vai revolūcijas. Patiesībā vēl nozīmīgāki robežstabi cilvēces attīstībā ir tehnoloģiskie jaunievedumi. Māka rīkoties ar uguni, lopu pieradināšana, zemes apstrādāšana. Riteņa izgudrošana, metalurģija – vispirms bronzas, tad dzelzs laikmets. Kuģi, dzelzceļš, automašīna, lidmašīna. Katrs no tiem ienesa pārmaiņas sabiedrības struktūrā, cilvēku domāšanā un savstarpējās attiecībās. Kultūras vēsturnieki uzskata, ka, piemēram, tieši dzelzceļa tīkla izbūve Eiropā pavēra vārtus masveida cilvēku kustībai, tūrismam un arī starptautiskai noziedzībai.
Cilvēkam būtiskākie IT izgudrojumi
Tā kā cilvēks ir sabiedriska būtne, tad varbūt paši nozīmīgākie izgudrojumi meklējami informācijas tehnoloģiju jomā. Rakstība ļāva saglabāt uzkrātās zināšanas, savukārt grāmatu iespiešana padarīja informāciju par masveida preci. Sekas – katoļu baznīcas reformācija, kas iespaidoja arī mūsu tautas vēsturi.
Vēl viens nozīmīgs solis – drukātās preses parādīšanās 17. gadsimta sākumā. Tomēr nākamajos četros gadsimtos šajā jomā nenotika nekas tāds, kas pašos dziļumos mainītu cilvēka uzvedību un domāšanu. 20. gadsimts atnesa radio un televīziju. Taču arī šie mediji savā dziļākajā būtībā ir tā pati avīze ar to vien atšķirību, ka nes skaņas un attēlu informāciju. Turklāt avīzei, radio un televīzijai ir kāda kopēja īpašība, proti, komunikācija notiek vienā virzienā, no satura radītāja uz patērētāju. Viens cilvēks – raksta autors, radio vai televīzijas diktors – sniedz vēsti daudziem. Turklāt, ja es vēlos, varu nelasīt, neklausīties un neskatīties.
20. gadsimta pēdējos gados parādījās internets un elektroniskais pasts. Bet arī tad vēl nekas būtiski nav mainījies! Jo e-pasta vēstule ir tā pati parastā vēstule, vien ātrāka, praktiski momentāni piegādājama. Lūzumu atnesa mobilais telefons un sociālie tīkli. Pirms tam cilvēks vēl nekad nebija atradies nemitīgas sasniedzamības stāvoklī ik brīdi, visur un ar visiem, teorētiski ar jebkuru cilvēku uz planētas. Turklāt vēl situācijā, kad viņš ne tikai uztver, bet vienlaikus pats nosūta informāciju lielam cilvēku skaitam, kuri “sēž” draugos, feisbukā, tviterī, instagramā, vatsapa grupās utt. Un ir grūti, pat neiespējami “atslēgties”, atsacīties no piekļuves – jo gan apkārtējā sabiedrība, gan nu jau arī valsts un pašvaldību iestādes pieprasa atrašanos tīklā. Elektroniskais paraksts, skaitītāju rādījumu un nodokļu deklarāciju iesniegšana elektroniskā formātā, banku nodaļu slēgšana un bankomātu pazušana, pašapkalpošanās kases lielveikalos ir tikai procesa sākums.
Kopīgi paradumi veido paaudzi
Jaunās tehnoloģijas maina cilvēka paradumus. Tiek runāts par paaudzēm ar citām vērtībām, nākotnes sapņiem un patēriņa paradumiem. Bet kas vispār ir paaudze? Sociologi saka – cilvēku kopa, kurus ietekmējuši vieni un tie paši notikumi vienā laika intervālā. Piemēram, Rietumos kā īpašu izceļ “mileniāļu” jeb “tūkstošgades” paaudzi, kas dzimusi laikā no astoņdesmito gadu sākuma līdz 1996. gadam. Šīs paaudzes pārstāvji sevi bieži pilnībā ziedojot darbam un karjerai, kas veicinot izdegšanas sindromu. Savukārt Latvijas gadījumā varam runāt par “kara un pēckara” paaudzi (cilvēki, kuri dzimuši pirms 1941. gada), “atkušņa” (dzimuši 1941.–1956. g), “stagnācijas” (1957.–1971. g.), “pārbūves” (1972.–1979. g.), “neatkarības” (1980.–1991. g.) un, visbeidzot, par “digitālo” paaudzi (dzimusi pēc 1991. gada).
Tomēr pārmaiņas patlaban notiek tik strauji, ka “digitālās” paaudzes ietvaros jau tiek runāts par divām atsevišķām Y un Z paaudzēm – tā vismaz apgalvo sabiedrības pētnieki. Saprotams, iedalījums ir visai nosacīts, atkarīgs no pasaules reģiona un sabiedrības slāņa, taču kopējā tendence ir skaidra – nevis grūti laiki vai politiski notikumi, bet gan tehnoloģijas ir tās, kas patlaban veido paaudzes, vismaz Rietumu pasaulē.
Y paaudze
Pie Y paaudzes piederot 1991.–2004. gados dzimušie. Tas bija laiks, kad jaunieši auga līdzi tehnoloģijām. Katru brīdi parādījās kas jauns un vēl nebijis. Uzskata, ka šai paaudzei nav izteiktas pieķeršanās kaut kam stabilam, vai tā būtu dzīves un darba vieta, skola, reliģiskā konfesija, politiskā partija, modes stils vai mākslas žanrs.
Tā ir paaudze, kurai nav varoņu, bet ir elki. Turklāt elki var būt gan slavenības (sportisti, mākslinieki), gan vien šauram lokam zināmi “influenceri” un “jūtūberi”. Galvenais lozungs – izcelties, nebūt tādam kā visi. Viena no svarīgākajām lietām – pašizpausme. Tas arī izskaidro nemitīgo eksponēšans sociālajos tīklos, “selfiju kultūru” – es ar draudzeni, es dārzā, mans kaķis, manas brokastis utt.
Sociālie tīkli ienesuši izmaiņas arī privātajā dzīvē. Attiecības sākās ne tikai skolas solā vai ballītēs, bet arī interneta iepazīšanās vietnēs. Vienlaikus šo paaudzi raksturo “ieilgusī bērnība”, savdabīgs infantilisms. Jaunieši aizvien vēlāk atstāj vecāku mājas (īpaši Rietumeiropā), ilgāk mācās, vēlāk precas – ja vispār to dara. Pa daļai šo rīcību var izskaidrot ar saimniecisko krīzi, augošo dzīves dārdzību un bezdarbu. Dažās Eiropas valstīs 2009. gadā, tātad neilgi pēc finanšu krīzes, jaunatnes bezdarbs sasniedza pat 40%, tas bija ļoti augsts arī Latvijā. Te arī meklējams ilgo studiju iemesls. Vienmēr var atrunāties – nestrādāju, jo vēl mācos. Vienlaikus darba devēji ievērojuši, ka Y paaudzei ir nesamērīgi augstas prasības atalgojuma un darba apstākļu ziņā – “labāk sēžu mājās pie datora, nekā vergoju par grašiem”.
Z paaudze
Savukārt pēc 2004. gada dzimusī tā saucamā Z paaudze digitālās prasmes ir nevis apguvusi, bet gan uzaugusi tajās. Pirmā pilnībā digitālā paaudze, kurai internets vairs nesaistās ar mājas vai darba datoru, bet viedtālrunī pieejams vienmēr un visur. Tie ir bērni, kuri uzauguši ar planšeti rokās – gan vecāku aizņemtības, gan neizpratnes dēļ par šādas rīcības sekām. Paaudze, kas agrāk par rakstīšanu apguvusi digitālās tehnoloģijas. Pat dažus gadus veci bērni dažās sekundēs intuitīvi “saspaida” planšeti un atrod internetā vajadzīgo multfilmu. Veidojas cilvēki, kuri pasauli uztver ne tik daudz rakstītos vārdos vai skaņās, bet gan vizuālos tēlos. Daudzi no Z paaudzes kā vienu galvenajiem medijiem izmanto “YouTube” kanālu, turklāt ne tikai izklaidei, bet gan jaunu prasmju apgūšanai. Piemēram, lai iemācītos pagatavot jaunu ēdienu.
Pēdējos mēnešos tiek runāts par “Grētas Tūnbergas paaudzi”, par Z paaudzei piederīgiem pusaudžiem, kuri skaļi protestē pret klimata izmaiņām un apsūdz iepriekšējās paaudzes “bērnības nozagšanā”. Taču tā ir liekulība. Pētījumi liecina, ka patiesībā vislielākie, visnegausīgākie patērētāji cilvēces vēsturē ir Z un jo īpaši Y paaudze.
Tomēr lietas pamazām mainās. Tieši Y un Z paaudzē pamazām rodas pārliecība, ka dzīvot labi vēl nenozīmē dzīvot izšķērdīgi. Ka vienkāršība un ekonomiskums nenozīmē pieticību, bet gan ērtību. Laikmeta lozungs – nevis saistības, bet gan mobilitāte. Tas nozīmē – nevis iegūt lietas personīgajā īpašumā, bet gan lietot tās. Veidojas “īrētāju paaudze”, kurai vairs neinteresē iegūt īpašumā dzīvokli, māju, vasarnīcu vai automašīnu, bet gan tos īrēt. Pamazām zūd interese par iepriekšējo paaudžu kulta priekšmetu – automašīnu, īpaši Rietumeiropas lielpilsētu jaunatnes vidū. Viens no iemesliem – nevēlēšanās uzņemties liekas saistības un atbildību. Šie cilvēki rēķina, ka izmantot sabiedrisko transportu, pasūtīt viedtālrunī taksometru vai pārvietoties ar divriteni ir ērtāk un lētāk nekā uzturēt pašam savu automašīnu, kuras vērtība krītas ar katru nobraukto kilometru, kuru nepieciešams apkopt, apdrošināt, meklēt tai stāvvietu utt. Turklāt jaunajai paaudzei (atšķirībā no vecākiem un īpaši vecvecākiem) automašīna vairs neasociējas ar brīvību, bet gan ar mūžīgiem sastrēgumiem un radariem. Tad jau vienkāršāk uzlikt 3D brilles un piedalīties virtuālās autosacīkstēs!
Vēl ir digitālā “akmens laikmeta” bērni
Es pats piederu pie unikālas paaudzes. Ne tāpēc, ka esmu “stagnācijas laiku” bērns, kurš jaunībā paspēja pieredzēt “Brežņeva laikus”. Lieta tāda, ka mana paaudze būs pēdējā cilvēces vēsturē, kas vēl atcerēsies dzīvi pirms interneta, mobilā telefona un sociālajiem tīkliem. Varbūt pienāks laiks, kad mūs vadās pa skolām un rādīs bērniem kā dzīvus “digitālā akmens laikmeta” lieciniekus.
Tuvākajos gados mūs sagaida jaunas, galvu reibinošas tehnoloģijas. Un vēl nav teikts, ka tās padarīs dzīvi tikai ērtāku un interesantāku. Jo tehnoloģijas var būt arī bīstamas. Piemēram, cilvēku “čipošana” vai totāla izsekošana. Par vienu gan varam būt droši – jārēķinās ar to, ka sabiedrībā pieaugs “digitālā plaisa”, it īpaši brīdī, kad politiskos un saimnieciskos lēmumus sāks pieņemt Y un Z paaudze. Šī gada septembrī “Rīgas namu pārvaldnieks” pieprasīja saviem klientiem iesniegt ūdens skaitītāju rādījumus nevis papīra, bet digitālā formātā. Un tikai tad atklājās, ka mums blakus joprojām dzīvo cilvēki bez datora, interneta un mobilā telefona…
