Juris Binde: Drīz teju visi planētas iedzīvotāji būs savā starpā tīkloti un iekļauti informācijas aprites tīmeklī 6
Juris Binde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Apgalvojums, ka viedtālrunis mūsu rokās, portatīvais dators klēpī vai televizors istabā ir apliecinājums demokrātijai un pilsoniskajai brīvībai, tikai pirmajā mirklī šķiet pārspīlēts.
Pieeja informācijai un zināšanām ir pamats demokrātisko procesu virzībai un cilvēka brīvību iedibināšanai sabiedrībā. Vēsturiski to veicināja plašsaziņas līdzekļi.
Demokrātiskā sabiedrībā masu mediji ir apveltīti ar plašām tiesībām. Mediji un pārējie varas pīlāri ir demokrātisku iekārtu savstarpēji papildinoši un atbalstoši.
Tai pašā laikā mediju loks ir paplašinājies un vairs neiekļaujas tradicionālo definīciju rāmjos.
Iemesls visiem ir ļoti labi zināms – jebkurš viedierīces lietotājs ir privileģēts pats kļūt par mediju – par vēstnesi, par ziņas avotu.
No lietotāju patērētā laika tieši interneta vide šobrīd ir visvairāk izmantotā mediju vide – tradicionālajai televīzijai pasaules sabiedrība atvēl uz pusi mazāk laika.
Šobrīd visplašāk lietotais rīks publiskās saziņas telpas satura izmantošanā ir viedtālrunis.
2021. gada sākumā pasaulē dzīvoja aptuveni 7,83 miljardi cilvēku. No tiem 5,22 miljardi bija mobilo telefonu lietotāji, bet 4,66 miljardi izmantoja internetu. Aktīvi sociālo mediju lietotāji bija 4,2 miljardi iedzīvotāju.
Sociālo mediju un interneta lietotāju skaits aug daudz straujāk nekā unikālo iekārtu un planētas iedzīvotāju skaits. Tā norāda, ka drīz teju visi planētas iedzīvotāji būs savā starpā tīkloti un iekļauti zināšanu un informācijas aprites tīmeklī.
Mediju satura patēriņa izmaiņas ietekmē un rosina tehnoloģiju attīstību. Satura patēriņš kļūst personalizētāks un notiek nevis post factum, bet šeit un tagad režīmā.
Dalīšanās ar personīgo, individuālo pieredzi kļūst par pamatu reālās un digitālās dzīves saplūšanai, ieskaitot izzūdošās robežas starp publisko un privāto, personisko un kolektīvo.
Tehnoloģiju attīstība pamatīgi maina arī mūsu ikdienu, līdzšinējos ietvarus un priekšstatus.
Mediji šā termina plašākā nozīmē ir arī viens no 5G inovāciju vektoriem. Daudzpusīgāka viedo tehnoloģiju izmantošana un robotizācija rezultējas laika ieguvumā. Laikā, ko mēs varam izmantot satura apguvē, radīšanā un lai ar to dalītos.
Šodien galvenā konkurences cīņa ir par mūsu laiku: kā un kam to izmantojam, kam to veltām.
Tāpēc arī tas ir lielākais izaicinājums (valsts) ekonomikai, visai sabiedrībai un katram no mums: cik jēgpilni mēs organizējam un izmantojam savu laiku jaunajā digitālajā pieredzē.
Inovācijas un jaunu tehnoloģiju ieviešana pieprasa arī jaunas prasmes un zināšanas, citādi tās negūst lietojumu un tālāku attīstību.
Un zināšanas un informācija iegūst jēgu tad, kad ar tām dalās. Un ne tikai dalās, bet tad, kad tās kalpo kopējam sabiedrības labumam. Jo ātrāk lielāks sabiedrības loks apgūs jaunas prasmes un iemaņas, jo nozīmīgāk tas sekmēs straujāku tautsaimniecības un sabiedrības labklājības izaugsmi.
Bet paradokss ir arī tas, ka tehnoloģijas, kuras inovatīvi uzņēmumi aktīvi virza un piedāvā tirgū, māca mūs pašus un liek mācīties. Ir ļoti daudz lietu, ko mēs apgūstam pašmācības ceļā.
Ļoti daudz jaunu prasmju, iemaņu un zināšanu liela daļa sabiedrības iegūst, pateicoties darba devējiem un viņu sniegtajam atbalstam darbinieku zināšanu un prasmju papildināšanā.
Vēl pirms kāda laika mērķis bija likvidēt analfabētismu, pēc tam – datoranalfabētismu un datoratpalicību –, bet šodienas prioritāte ir cita: spēt attīstīt individuālas prasmes analizēt, izvērtēt, objektīvi kritizēt pieejamo informāciju un atbilstoši reaģēt.
Respektīvi, runa ir nevis par prasmi lietot pašas tehnoloģijas, bet gan to saturu. Tāpēc galvenais izaicinājums ir saturs – tā ticamība un jēga.
Jēgpilns saturs kļūst par ļoti īpašu “preci”. Tādu, kas ir nevis ātri uztverama un patērējama, bet ilgas pārdomas rosinoša un visā sabiedrībā plašākas, dziļākas diskusijas iniciējoša.
