Kristīne Pojasņikova: Tehnoloģijas loģistikā kavē izglītība 4
Kristīne Pojasņikova, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tehnoloģijas ir viena no tām jomām, kurās Baltijas valstis vienmēr ir bijušas diezgan labi attīstītas. Ja runājam par loģistikas nozari, automatizētas noliktavas Baltijā darbojās jau pirms 15 gadiem.
Šobrīd tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka būtībā ir spējīgas padarīt lielāko daļu smaga darba cilvēku vietā, nodrošinot nepārtrauktas piegādes ķēdes pat izaicinošos apstākļos. Taču problēma ir tajā, ka mums trūkst atbilstošu speciālistu, jo izglītības sistēma ir pakārtota “vakardienas” vajadzībām. Ja gribam, lai loģistikas nozarē ienāk inovatīvi tehnoloģiskie risinājumi, jādomā par cilvēku izglītošanu ar mērķi celt kompetenci tieši šajā jomā.
Uzņēmumiem, kas ražo vai pārdod līdzīgu produkciju, piegādes ķēdes jau vairākus gadus ir galvenais konkurētspējas priekšnosacījums: jo efektīvāka piegādes ķēde, jo efektīvāka arī ražošana vai pārdošana. Nav jēgas ieviest jaunas tehnoloģijas, ja tās nav vērstas uz darba ražīguma paaugstināšanu.
Pēc ekspertu atzinumiem, loģistika ir viena no 10 nozarēm, kur pēdējos gados tehnoloģijas ienākušas visvairāk un visstraujāk. Mākslīgais intelekts, kas ļauj analizēt patērētāju paradumus, plānot precīzus piegādes apjomus un pieņemt uz datiem balstītus lēmumus, jau kļuvis par normu.
Noliktavas operācijās preču atlases procesi daudzviet Eiropā tiek nodrošināti ar “voice picking” jeb preču atlasi pēc balss komandas vai optiskās redzes risinājumiem. Tomēr tas, kas daļai sabiedrības izklausās pēc rotaļlietām zinātniskās fantastikas īstenošanai dzīvē, ir praktiski rīki efektivitātes un līdz ar to konkurētspējas celšanai.
Covid-19 pandēmijas ēnā ar izaicinājumiem saskārusies arī loģistikas nozare – tie bija gan pārvietošanās ierobežojumi, gan sastrēgumi uz robežām un pastiprinātas drošības prasības autovadītājiem uz robežām, gan arī nepieciešamība pārkārtot darba organizāciju, lai darbinieki varētu strādāt vairākās maiņās, savstarpēji nesatiekoties. Noliktavu automatizācija šādos apstākļos ir būtisks atspaids, jo tehnika neslimo, un tas ļauj nodrošināt procesa nepārtrauktību.
Taču problēma ir tā, ka šobrīd arvien skaidrāk iezīmējas plaisa starp tehnoloģiju attīstības tempu un cilvēku kompetenci tās lietot. Salīdzinot ar veco Eiropu, Latvija loģistikas nozares automatizēšanu ir sākusi vēlāk. Ilgu laiku darbaspēka izmaksas pie mums bija zemākas, tāpēc noliktavu automatizācijai nebija ekonomiska pamatojuma. Šobrīd, kad atalgojuma līmenis arvien vairāk tuvojas Eiropas kopējai situācijai, loģistikas nozarē arī daudz straujāk ienāk tehnoloģijas.
Diemžēl ne tuvu tik strauja attīstība notiek izglītībā. Mums nav tādu kompetenču, kas ļautu pašiem vadīt automatizācijas procesus. Tiklīdz gribam ieviest ko jaunu, mums jāvēršas pie ārvalstu partneriem, jāpiesaista konsultanti, jo Baltijas tirgū nav tādas lietotāja pieredzes kā citur Eiropā, gan runājot par jaunu risinājumu izstrādi, gan sistēmu uzturēšanu un apkalpošanu.
Turklāt nav paredzams, ka kaut kas tuvākajā laikā varētu mainīties, jo tirgus ir ļoti mazs un diez vai ārvalstu kompānijas tuvākajā laikā šeit veidos savas bāzes. Mūsu izglītības sistēma ir pakārtota “vakardienas” vajadzībām, bet, ja gribam tehnoloģiju jomā ne tikai censties panākt pārējos, bet arī būt soli priekšā, mums jādomā par speciālistu audzināšanu.
Pirms 20 gadiem, kad es sāku strādāt šajā nozarē, loģistika bija fūre, konteiners, noliktava un muita. Tagad tas ir dators, šķirošanas sistēmas, automatizētas noliktavas un roboti, un diemžēl jauniešiem, kuri pēc vidusskolas beigšanas izvēlas apgūt loģistikas specialitātes, šādas prasmes nemāca.
Tehnoloģijas šobrīd mūs apsteidz, taču es nedomāju, ka tās jebkad cilvēkus aizvietos. Cilvēka radošumu un spēju tehnoloģijas izmantot savā labā nevar aizstāt neviens robots. Taču nenodrošinot tehnoloģiju attīstību, darba devējs izkrīt no tirgus. Tehnoloģijas vairs nav tikai rīku komplekts, tas ir dzīvesstils un loģistikā – arī nozares asinsrite.
* “Rimi Baltic” loģistikas un piegādes tīkla direktore
