Tehnikas tirgotāji ir jādresē. Par servisu, skandāliem un “dzelžu” dvēseli 0
Tehniku, īpaši jaunu, šodien neviens nepērk, neņemot vērā servisa pieejamību un tā kvalitāti. Tehnika var būt gana laba, taču slikts, neprofesionāls serviss priekšstatu par to var sabojāt. Lauksaimnieki nereti ir ļoti atkarīgi no tehnikas servisa sniedzējiem, tāpēc visai piesardzīgi izsaka kritiku par to, saprotot, ka vēlāk šī kritika var atspēlēties gadījumos, kad būs nepieciešama operatīva palīdzība vai steidzama rezerves daļu maiņa. Par to, kā vērtējama situācija lauksaimniecības tehnikas servisa jomā un kādi var būt iespējamie risinājumi šīs situācijas uzlabošanā, saruna ar Mazsalacas novada z/s “Lojas” saimnieku Mareku Bērziņu, Aigaru Zadiņu no SIA “Gavsene” Dundagas novadā un Mārtiņu Tronu, Zemnieku saeimas lauksaimniecības politikas ekspertu.
– Ražotāji no saviem dīleriem prasa traktortehnikas pārdošanas statistiku, kurai jābūt aizvien augošai. Ja tā nav, ražotājs konkrētā valstī meklē jaunu izplatītāju, kas notiek arī Latvijā. Bet vai serviss vispār tiek līdzi pārdotās tehnikas skaitam?
M.Bērziņš – Servisa kapacitāte nav atbilstoša. Un šajā gadījumā tehnikas izplatītājiem tas ir jāapzinās un par to arī jāuzņemas atbildība. Lauksaimniecības tehnikas tirdzniecība Latvijā lielā mērā ir atkarīga no Eiropas finansējuma, kas Latvijā ienāk nevis vienmērīgi, bet lēcienveidā. Un ko gan darīt tehnikas tirgotājam, ja kādā gadā ES fondu nav vai ir aizture šai naudai? Tad statistika iet uz leju. Savukārt, parādoties fondiem, tehnikas tiek pārdots vairāk, nekā servisi spēj apkalpot.
– Taču lauku darbi nevar būt saskaņoti ar ES fondiem, tie jāveic tad, kad jāveic. Un zemnieku nevar apmierināt atruna, ka viņa kombainu kulšanas laikā nevar operatīvi salabot, jo pietrūkst servisa darbinieku. Kvalificētu servisa darbinieku.
A. Zadiņš: – Tā ir – zemnieks ar savām vajadzībām paliek kaut kur pa vidu. Viņš ir pirmajā vietā, kad gatavs tehniku pirkt, bet, kad nopirktā tehnika jāapkalpo, paliek otrajā plānā. Bet, protams, te nevajadzētu vispārināt, jo tehnikas pārdevēju attieksme un iespējas ir atšķirīgas.
M. B.: – Es pats savai saimniecībai tehniku izvēlos, vadoties no servisa pieejamības. Man nav noteicošā tehnikas cena. No kvalitatīva servisa atkarīga arī tehnikas turpmākā vērtība tirgū. Tas nav mazsvarīgi. Tāpēc katram zemniekam pašam jāsaprot, kādu tehniku un kāpēc viņš pērk. Traktoram nevajadzētu būt prestiža vai luksusa mašīnai, visspīdīgākajai vai visjaudīgākajai, bet modelim, kas piemērots konkrētā saimniecībā veicamajiem darbiem. Vadošajiem traktortehnikas ražotājiem patlaban mašīnas ir stipri līdzīgas, bet katram var gadīties veiksmīgāki un neveiksmīgāki modeļi.
M. Trons: – Lauksaimnieks ir kļuvis daudz prātīgāks un šodien tiešām vairs tik daudz neskatās uz mašīnas cenu, bet vairāk uz to, cik uzticama ir firma, kas tehniku tirgo un pēc tam apkalpo. Zemniekam svarīga stabilitāte. Bet kas notiek Latvijā? Nemitīga tirgus dalīšana, pārdalīšana, šodien konkrēto tehnikas zīmolu tirgo viens, bet rīt jau cits. Arī servisa mehāniķi skraida no vienas firmas uz citu. Protams, tehnika jau tāpēc nekļūst ne labāka, ne sliktāka, tomēr mēs sākam atturēties iegādāties zīmolu, kas dažu gadu laikā nomaina vairākus dīlerus, jo šajā gadījumā zūd pēctecība gan servisa jomā, gan garantijām, gan rezerves daļu piegādēm utt. Galu galā tieši ilgstoša sadarbība dod stabilitātes izjūtu. Pēdējā laikā redzu, ka zemnieki gatavi pat maksāt vairāk par tehniku, lai pretī iegūtu uzticamu ilgtermiņa sadarbības partneri. Bet, ja paskatāmies šo tirgotāju mājaslapās, redzam, ka teju katrs nepārtraukti meklē servisa mehāniķus. Tātad to katastrofāli trūkst.
M. B.: – Turklāt uzreiz darbam gatavu mehāniķi dabūt nevar, katra firma savus mehāniķus faktiski sagatavo pati. Un tas nav vienas sezonas jautājums, tam nepieciešams ilgāks laiks – tās ir apmācības, braucieni uz rūpnīcu utt.
– Tomēr kadru mainība ir gana liela.
– Tā ir, bet tas savukārt liecina, ka kaut kas nav kārtībā pašas firmas iekšējā organizācijā. Pēc kadru mainības arī var spriest par servisa uzticamību. Mehāniķi, kuri ar vienu zīmolu strādā jau desmit un vairāk gadu, šodien vairs nepieļauj tās kļūdas, ko, iespējams, pieļāvuši pirms desmit gadiem.
M. T.: – Šobrīd jau ir situācijas, kad zemnieks māca mehāniķi. Katrs var kļūdīties, tas ir tikai cilvēcīgi, bet nevienam šādās situācijās nav jākļūst augstprātīgam, ir jāuzklausa otrs un kopīgi jārod risinājums, nevis jāpierāda sava taisnība. Tāpat šodien vērojama tendence, ka zemnieki prasa dīleriem ilgākas garantijas, runa vairs nav par gadu vai diviem, bet par trim un četriem, par lielāku nostrādāto motorstundu skaitu, par iespējām aizvietot tehnikas remonta laikā to ar citu utt.
– Droši vien ir lietas, ko var garantēt ražotājs un ko – pārdevējs?
– Noteikti rūpnīcas garantijas laikam no savas puses klāt kādu gadu var pielikt arī tirgotājs. Tas ir tikai labās gribas jautājums. Sadarbībā labā griba vienmēr dos labākus rezultātus nekā principi. Tirgū ir piemēri, ka rūpnīca mašīnai dod pat septiņu gadu garantiju. Liela daļa neveiksmīgo stāstu saistīta ar nepareiza tehnikas tirgotāja izvēli. Nereti zemnieks izvēlas lētāko variantu, ko piedāvā tirgotājs, kas šo zīmolu valstī oficiāli nepārstāv, tādējādi nevar piedāvāt arī nekādas rūpnīcas garantijas, servisu utt. Lai gan piedāvā. Bet te nu zemniekam arī pašam par šādu darījumu jāuzņemas atbildība.
– Tehnikas servisa sakarā ir bijuši arī tiesu procesi…
– Jā, arī daži Zemnieku saeimas biedri ir tiesājušies ar tirgotājiem nekvalitatīva servisa dēļ. Iznākums ir bijis gan zemniekam labvēlīgs, gan otrādi. Bija gadījums, ka zemnieks savu prasību atsauca, jo tika panākta vienošanās ar tirgotāju, bet otrā gadījumā tiesa pat notika divās instancēs. Zemnieka pretenzija bija par to, ka servisā tika veikti remontdarbi, kas netika saskaņoti ar traktora īpašnieku. Respektīvi – bija mutiska vienošanās par veicamajiem darbiem un to cenu, bet servisā patvaļīgi tika veikti arī citi darbi, par kuriem piestādīja vairākkārt lielāku rēķinu. Tādējādi zemniekam faktiski tika liegta iespēja pašam pieņemt lēmumu, vai veikt tik dārgu remontu vai ne. Turklāt vēlāk izrādījās, ka kāds no rūpnīcas defektiem tā arī netika novērsts. Tiesvedība bija ilga un smaga, bet diemžēl zemnieks dokumentāli nevarēja savu taisnību pierādīt, tāpēc procesu zaudēja. No šī procesa citiem būtu jāizdara secinājums – katra vienošanās jāsaskaņo rakstiski.
– Ir servisi, kur lauksaimniekam ļauj stāvēt klāt viņa mašīnas remonta laikā, un ir tādi, kur tas nav atļauts.
– Ja zemniekam tas ir svarīgi un viņu interesē, kas un kā tiek labots, viņam acīmredzot, pērkot tehniku, jānoskaidro, vai pārdevēja serviss šādu iespēju viņam nodrošinās, un tikai tad jāizdara izvēle. Jo traktora pirkums nav vienreizējs pasākums, tas ir tikai sākums pircēja un pārdevēja turpmākajai sadarbībai.
– Prakse rāda, ka daudzu tehnikas dīleru serviss balstās uz lojāliem klientiem. Diemžēl nereti šie dīleri savu klientu lojalitāti izmanto savtīgos nolūkos. Viņi rēķinās ar to, ka klients neaizies pie cita dīlera un tādējādi arī neuzzinās, ka citur varbūt varētu saņemt kvalitatīvāku un, iespējams, arī lētāku apkalpošanu.
A. Z.: – Lai mainītu dīleri vai izvēlētos cita servisa pakalpojumu, zemniekam pašam jābūt pietiekami zinošam. Ja tā nav, viņam neatliek nekas cits, kā uzticēties konkrētam servisa mehāniķim. Un diemžēl šā iemesla dēļ daudzi maksā par nemākulīgu un negodprātīgu servisu, jo citu iespēju vai nu neredz, vai nezina. Nav jau tā, ka no kāda dīlera nopirktā tehnika visu laiku jāremontē šā dīlera servisā. Kad beidzies garantijas laiks, var vērsties arī citos servisos. Tikai problēma tāda, ka šādu neatkarīgu kvalificētu servisa mehāniķu ir ļoti maz un viņi ir uz izķeršanu. Nereti vērojama aina – pie oficiālā dīlera servisa stāv vien pāris traktoru, bet turpat blakus pie alternatīvā stāv vesela rinda. Diemžēl ne katrā pagastā un pat ne novadā ir pieejams profesionāls alternatīvais tehnikas serviss. Tāpēc problēmu gadījumā jāvēršas pie izplatītāja, jāuzticas viņam un jāmaksā rēķini pat tad, ja tie nav īsti korekti. Bet, protams, var saprast arī tehnikas firmu problēmas – kvalificētu kadru trūkums ir ļoti jūtams arī tehnikas apkalpošanas jomā. Firma jau varētu apmācīt un, kā saka, izaudzināt sev speciālistus, ja vien tādi būtu. Redzu, ka šie mehāniķi sezonas laikā ir pārstrādājušies, uz viņiem pat žēl skatīties, viņi savas maiņas laikā nereti apkalpo trīs četras saimniecības, pat neskaitot savas darba stundas. Vienā saimniecībā skrūvē traktoru, bet vienlaikus pa telefonu sniedz konsultāciju citam saimniekam. Tas arī nav normāli. Lai cik labs būtu mehāniķis, ja viņš visu laiku ir pārslogots, izdegšana ir neizbēgama. Ne jau viss nokārtojams ar naudu.. Tāpēc arī es tomēr skatos, kurai firmai ir pienācīgs serviss ar nokomplektētiem kadriem, nevis šāds tāds. Kaut dārgāks, bet galvenais – operatīvi pieejams un uzticams. Mēs, zemnieki, savā starpā apmaināmies pieredzē ne tikai par nozares jautājumiem, bet arī par pieredzi sadarbībā ar tehnikas tirgotājiem un pēcpārdošanas servisa sniedzējiem.
M. T.: – Es arī gribu uzsvērt tieši servisa pieejamības svarīgumu. Ne tikai aspektā, cik ātri kāds mehāniķis atsauksies uz manu zvanu, bet arī – kādā attālumā šis serviss atrodas no manas saimniecības. Tas ir būtiski. Tāpēc gadās, ka jāizvēlas tehnikas piegādātājs un servisa sniedzējs, kas ir tuvāk saimniecībai, kaut zināms, ka citam piegādātājam ir augstākas kvalitātes serviss.
A. Z.: – Manā saimniecībā viens nabaga mehāniķis darbu beidza ap deviņiem vakarā un teica, ka viņam vēl tai pašā vakarā jāpagūst iebraukt kādā Latgales saimniecībā. Man šķiet, ka to nevar prasīt no viena cilvēka.
– Šīs problēmas ir zināmas un saprotamas. Un mēs par šo tēmu runājam nevis tādēļ, lai meklētu vainīgos vai konstatētu faktus, bet lai rastu risinājumu.
M. T.: – Tā kā ražotājs ir ieinteresēts, lai tiek pārdots pēc iespējas vairāk tehnikas, un gan jau zina par vietējo dīleru ierobežotajām servisa iespējām, tad viens no risinājumiem būtu nodrošināt savus dīlerus ar aizvietotājmašīnām. Respektīvi, lai gadījumos, kad traktortehnikai nepieciešams nopietnāks remonts, ir iespēja uz šo remonta laiku iedot savam klientam mašīnu, ar ko strādāt. Domāju, lauksaimnieki var prasīt, lai līgumā, ko noslēdz ar tehnikas izplatītāju par pēcpārdošanas apkalpošanu, tiktu iekļauts punkts par aizvietotājtehnikas nodrošināšanu mašīnas ilgstošāka remonta laikā.
M. B.: – To var nodrošināt mobilajai tehnikai, bet, piemēram, ja problēmas rodas graudu kaltei – ko tad?
A. Z.: – Man arī trakākā pieredze ir tieši ar graudu kalti. Par fondu naudu firmas izpārdod projektus, bet pati būvēšana ir cits stāsts. Slēdz, kādu līgumu gribi, līdz reālai kaltes palaišanai jāiziet cauri īstai ellei. Bet ko lai dara? Man jau nav citas izvēles – jāstrādā ar to firmu, ar ko noslēgts līgums. Neviens cits būvnieks uz šo objektu nenāks. Un, jo vairāk es izvirzīšu firmai pretenzijas, jo vairāk pats cietīšu. Tāpēc dažkārt labāk klusēt. Bet tas nav normāli. Zemnieks atkal kļūst par firmas ķīlnieku. Diemžēl tikai tad, kad sākas reālais darbs, saproti, cik ļoti atšķiras tas, ko firma solīja pirms līguma slēgšanas, no tā, kā izskatās dabā.
– Kādi vēl varētu būt risinājumi?
M. T.: – Apdrošināšana. Piemēram, iekļaut KASKO tādu pozīciju kā aizvietošana. Respektīvi, ja man nojūk traktors, kam rūpnīcas garantija jau beigusies, šīs mašīnas remonta laikā apdrošinātājs sedz citas tehnikas nomu. Aicinu lauksaimniekus izvērtēt šādu iespēju. Pats savā saimniecībā to esmu veiksmīgi izmantojis.
M. B.: – Finansiāli šī, protams, nav izdevīgākā iespēja, bet krīzes situācijā tas noteikti ir izmantojams risinājums, kas var glābt zemnieku no dīkstāves sezonas aktuālāko darbu laikā. Šajā gadījumā ieguvumi noteikti būs lielāki nekā zaudējumi. Es ieteiktu firmām padomāt arī par savu servisa mehāniķu civiltiesisko apdrošināšanu, lai gadījumos, kad mehāniķis pieļāvis smagu kļūdu, kam seko tiesu darbi vai jāiegulda lieli līdzekļi šīs kļūdas labošanai, nav jācieš neparedzēti izdevumi.
M. T.: – Ir bijuši gadījumi, ka ražotājrūpnīca apzināti noklusē kādu defektu, paļaujoties uz to, ka varbūt vismaz garantijas laikā šis defekts neliks sevi manīt. Savukārt dīleris no rūpnīcas saņem slepenus norādījumus par to, kā rīkoties šajā gadījumā. Piemēram, ja defekts uzpeld gada vai divu laikā, tad tā novēršanai piemērojama 90–80% atlaide, ja triju četru, tad – 50%, bet pēc pieciem gadiem šis defekts jau jānovērš par pilnu cenu, protams, neatklājot, ka runa ir par rūpnīcas defektu. Tie nav korekti gadījumi, bet tādi ir bijuši. Tirgus ir ļoti mazs, agrāk vai vēlāk tāpat viss kļūst zināms. Automobiļu tirgū rūpnīca savu defektu gadījumos mašīnas no tirgus atsauc, bet traktortehnikas ražotāji, lūk, cer, ka varbūt neviens šo defektu nepamanīs, bet, ja pamanīs, tad nāks pretī un to salabos ar atlaidi. Smalki!
M. B.: – Es domāju, ka, piemēram, Vācijas tirgū šādus modeļus atsauc arī traktortehnikas ražotāji. Bet mēs jau esam tikai atpalikusī Austrumeiropa, neko nesaprotam.
M. T.: – Es uzskatu, ka tehnikas tirgotāji un arī ražotāji ir jādresē. Šodien jau par pašsaprotamu kļuvusi situācija, ka mūsu zemnieki dodas uz izstādi Hannoverē ne tikai tādēļ, lai aplūkotu jaunākos piedāvājumus, bet arī lai tiktos ar ražotājfirmu pārstāvjiem un dalītos savā pieredzē un pārdomās par vietējo dīleru darbu. Ir bijuši gadījumi, ka izstādes stendos notiek nopietnas ražotāja, dīlera un lauksaimnieka pārrunas. Tāpat zinu, ka mūsu zemnieki ir sūtījuši oficiālas pretenziju vēstules uz ražotājrūpnīcu, lai darītu zināmu, ka dīleris nepilda savas saistības – nenodrošina pienācīgu pēcpārdošanas apkalpošanu, nespēj nodrošināt ar rezerves daļām, veikt kvalitatīvu remontu utt. Pat garantijas laikā. Un, manuprāt, lauksaimniekam tā arī jādara, jo tad, ja viņš pats par savām tiesībām necīnīsies, neviens cits to nedarīs.
– Nez vai rūpnīca īpaši reaģēs, ja šādu vēstuli aizsūtīs zemnieks, kam tehnikas parkā nav vairāk par pārīti konkrētā zīmola traktoru?
M. B.: – Man arī šķiet, ka parasti šādi rīkojas lielo tehnikas parku īpašnieki, kuriem pieder vairāki desmiti viena ražotāja vai viena izplatītāja tehnikas vienību un kuri varbūt savu tehnikas parku atjauno ik gadu. Neticu, ka kāds tirgotājs iesprings maza zemnieciņa dēļ, kurš jaunu traktoru var atļauties ne biežāk kā reizi desmit gados. Tikai lielajiem klientiem pārdevēji un servisa cilvēki lēkā apkārt. Bet no mazā viņi drīzāk gatavi tikt vaļā, nevis noņemties ar vienu agregātu.
M. T.: – Es gan domāju, ka vēstuli var rakstīt gan liels, gan mazs. Tam nav nozīmes. Jo vairāk tādu pretenziju būs, jo vairāk cerību, ka ražotājs pievērsīs situācijai uzmanību. Ja no kādas valsts ražotājs vairāku gadu laikā saņem vienu divas tādas vēstules, bet pārējie klusē, tad skaidrs, ka neviens neuzskatīs, ka pastāv problēma.
A. Z.: – Tirgotāji jau arī labi zina, ar ko viņiem darīšana un ko no katra klienta var vai nevar sagaidīt. Tiem, kas tendēti uz skandālu un savas taisnības pierādīšanu, firmas atrod savu pieeju.
– Ne tikai pieeju, bet arī risinājumu. Nez vai zemnieks, kura problēmu aprakstījām iepriekšējā Agro Topa numurā, būtu saņēmis no firmas atpakaļ savu naudu par nepareizo detaļu, ja nebūtu pievērsis savai situācijai publisku uzmanību?
A. Z.: – Esmu gandrīz drošs, ka nebūtu. Galu galā arī šiem firmu servisiem jāpilda plāns un vismaz katram otrajam rēķinam jābūt vismaz padsmit tūkstošu vērtībā.
M. T.: – Starp citu, reti tiek runāts par viena uzņēmuma pārdevēju un servisa veicēju savstarpējām attiecībām. Te arī mēdz būt daudz domstarpību. Piemēram, klients pasūta tehniku ar noteiktu aprīkojumu, bet pārdevējs vai nu ieraksta pasūtījumā citu specifikāciju, vai vispār aizmirst kaut ko ierakstīt. Kad no rūpnīcas pienāk traktors un klients atklāj, ka tas nav attiecīgi aprīkots, pārdevējs saka – neraizējies, mēs visu trūkstošo pieliksim! Bet kam tas jādara? Servisam! Tas šausmās saķer galvu – kā var pielikt ko tādu, kam jau rūpnīcā jāparedz vieta! Un tad sākas pašdarbība, jo situācija jāglābj. Taču pēc visām pūlēm aprīkojums tik un tā nedarbojas. Nauda samaksāta, bet strādāt ar tehniku nevar. Kurš vainīgs? Tāpat rezerves daļu pasūtītāji mēdz būt pavirši un pasūta nepareizu detaļu. Šīs arī ir nianses, par kurām jārunā.
M. B.: – Pārdevēji mutiski mums parasti apsola gan lielākas garantijas, gan visādus bonusus, kas eksistē tikai pirkšanas–pārdošanas brīdī. Pēc tam…
– Teju visas tehnikas servisa mašīnas rotā reklāma – serviss 24 stundas diennaktī!
M. T.: – Jā, tikai reāli tas nozīmē nevis to, ka serviss pieejams 24 stundas diennaktī, bet gan to, ka 24 stundu laikā kāds no servisa atsauksies uz klienta zvanu. Tās ir divas dažādas lietas. Vēl gribu piebilst, ka firmas nav gatavas savā servisā investēt. Ja servisa cilvēkiem jāstrādā nepienācīgi aprīkotās darbnīcās, kur nav ērti strādāt un ziemā rokas salst, tad tā pirmām kārtām ir necieņa pret saviem darbiniekiem. Šis arī ir būtisks kadru mainības iemesls.
M. B.: – Par laimi, šī situācija tomēr uzlabojas. Vismaz lielākajiem uzņēmumiem, kas piedāvā ejošāko zīmolu tehniku, ir mūsdienīgi aprīkots serviss gan uz vietas, gan servisa mašīnas ar diagnostikas iekārtām, atbilstošiem instrumentiem utt. Bēdīgāk klājas ar to tehniku, kas klejo no viena dīlera pie cita.
– Vai lauksaimnieks, nopērkot jaunākās paaudzes traktoru ar smalku elektronisko aprīkojumu, var uzskatīt, ka šis traktors tiešām pieder viņam? Visa elektroniskā aprīkojuma noslēpumi tik un tā paliek ražotāja pārziņā...
A. Z.: – Tā ir – mēs nopērkam tikai dzelžus, bet mašīnas dvēsele joprojām pieder ražotājam. Šādā veidā ražotājs traktora īpašnieku atkal padara par ķīlnieku – salabot kļūmi mašīnas elektronikā var tikai tas, kurš šo elektronisko shēmu pārzina un kura rīcībā ir attiecīgā programmatūra. Un tā ir vai nu pati rūpnīca, vai oficiālais pārstāvis.
M. B.: – Paradokss ir pat vēl lielāks. Tas, ka vienas kompānijas mašīnām tiek uzstādīts citas firmas motors, ir parasta lieta. Bet ir motora ražotāji, kas kompānijai, kuras mašīnā šo motoru uzstāda, nedod līdzi ne motora elektronisko programmatūru, ne testa programmas, nedz kādus citus parametrus, jo uzskata tos par unikāliem un slēpjamiem no konkurentiem. Tādējādi motora lūzuma gadījumā traktora ražotājkompānija, lai cik labs serviss tai būtu, nevar šo motoru salabot. Jāsauc motora ražotāja serviss. Bet zemnieks faktiski nav šā ražotāja klients, tāpēc apkalpošanas rindā nereti ir viens no pēdējiem. Tas ir diezgan absurdi. Tāpēc tagad jau daudzas lielās traktortehnikas ražošanas kompānijas no šādas sadarbības atsakās.
A. Z.: – Tehniskais progress šodien tādos tempos skrien uz priekšu, ka katra inovācija ir inovatīva ne ilgāk par sezonu. Kamēr vienu Vācijas vai Francijas laukos vēl testē, tikmēr Amerikā jau top desmit citas. Kā serviss tam visam lai spēj izskriet līdzi? Bet nežēlīgā konkurences cīņa liek to darīt.
M. B.: – Latvijā gan tie modeļi, kas Hannoveres izstādē tiek demonstrēti kā jaunums, nonāk pēc apmēram diviem gadiem. Bet servisa mehāniķiem jāmācās nepārtraukti. Viņiem galvā jāiebāž milzīga informācijas bāze.
Patiesībā visi jaunākie lauksaimniecības tehnikas risinājumi pat iet pa priekšu automobiļu būvei. Tie ir daudz avangardiskāki un tālejošāki.
– Kāda tendence Latvijā izteiktāka – zemnieki vairāk pērk moderni aprīkotus spēkratus vai turas pie pārbaudītiem risinājumiem?
– Esmu novērojis šādu tendenci – tie zemnieki, kuri iepriekš pirka uz jaunākajām tehnoloģijām un lielāku komfortu orientētus traktorus, tagad vairāk skatās uz vienkāršākiem spēkratiem, kuros pēc iespējas mazāk elektronikas, tādējādi dodot priekšroku lietotai tehnikai. Jo viņi ir gana mocījušies ar nepārtrauktām elektronikas problēmām, tāpēc tagad gatavi labāk paraustīt vairāk kloķu un paciest nekomfortablākus apstākļus. Arī remontu šādām mašīnām var veikt daudz ātrāk un vienkāršāk, daudzi ar to tiek galā paši savās darbnīcās. Bet elektronika ar katru dienu kļūst sarežģītāka un problemātiskāka.
M. T.: – Zemnieks parasti neizmanto pat pusi no visa tā, ko tehnika piedāvā, bet samaksā, protams, par visu. Un, lai maz neliekas, ziemā angārā visus smalkos vadus sagrauž žurkas…
M. B.: – Ir skumji noraudzīties, kā dārgs un labi aprīkots traktors vai kombains ziemā stāv klajā laukā. Šķiet, kā var tā būt – naudas ir pieticis dārgai tehnikai, bet elementārai nojumei – ne? Šādi drakoniski apstākļi modernajai jutīgajai tehnikai ir faktiski nāvējoši.
A. Z.: – Paradokss – šodien mehāniķis, kas apguvis smalkās elektronikas lietas, vairs nesaprot parasto mehāniku. Ja dators viņam rāda, ka problēma meklējama kādā mehāniskajā mezglā, viņš pat nezina, kur to meklēt. Smieklīgi.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
