Teātru desmitgades apskats. Grāmatžurnāla “Contemporary Latvian Theatre. A Decade Bookazine” recenzija 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais grāmatžurnāls angļu valodā “Contemporary Latvian Theatre. A Decade Bookazine”, kas veltīts Latvijas teātru periodam no 2010. līdz 2020. gadam un kurā apkopoti raksti par procesiem, pētījumiem, personībām un faktiem, ir nozīmīgs devums skatuves mākslas vēstures fiksācijā.
Pirms nepilna gada uzsākto ceļu no ieceres līdz realizācijai virzījusi grāmatas sastādītājas, teātra zinātnieces Laumas Mellēnas-Bartkevičas enerģija un mērķis – pilnvērtīgi, saistoši un daudzplākšņaini atspoguļot aktuālās norises uz Latvijas profesionālajām skatuvēm. Izdevumu recenzē prominenti Baltijas valstu teātra zinātnieki. Redkolēģijā kopā ar Mellēnu-Bartkeviču darbojās Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Valda Čakare, teātra zinātnieces Guna Zeltiņa un Ieva Rodiņa. Par autoru izvēli liecina pieaicināto ekspertu zinātniskie grādi un plašā starptautiskā profesionālā pieredze, kas rezultējusies saistošā un izsmeļošā tekstā. Saturā bagātais izdevums, kas vienlaikus ir arī viegli uztverams, vizuāli pievilcīgs un kompakts, tapis Latvijas Teātra darbinieku savienības, Latvijas Kultūras akadēmijas un apgāda “Zinātne” sadarbībā.
Teorijas un prakse
Trīspadsmit raksti un divi pielikumi izgaismo plašo teātra lauku no atšķirīgām pozīcijām un rakursiem un, neraugoties uz fragmentārumu, kas līdzvērtīgs mūsdienu dzīves realitātei, sniedz pārliecinošu kopiespaidu.
Tekstu vērtību veido datu precizitāte, augsts analītikas līmenis un teorētiskās pieejas, kas aplūko vietējo teātru notikumus aktuālo Eiropas mēroga zinātnisku ideju uzstādījumos. Vācu kultūras teorētiķes Ērikas Fišeres-Lihtes idejas caurvij Valdas Čakares un Ievas Rodiņas rakstu “Jaunas izrādes telpas, izpildītāju un skatītāju attiecību definēšana 21. gadsimta Latvijas teātrī: 2010–2020”, kas veltīts telpas nozīmei mūsdienu teātrī. Uzmanība vērsta uz aizvien lielāku skaitu ārpus tradicionālām uz skatuves notiekošām izrādēm, un tas pamato vienu no secinājumiem “(..) inovatīvi telpiskie izkārtojumi ir instruments jaunu attiecību modeļu veidošanai starp aktieriem un auditoriju”1.
Raksti, kas balstās strukturālisma ideju pamatos, papildina izpratni par teksta, vizualitātes un uztveres attiecībām mākslā. Vēsma Lēvalde, atsaucoties uz britu teorētiķa Alana Kirbī digimodernisma pieeju, pēta aktuālos digitālās vides veidus un ietekmi konkrētu pēdējo gadu izrāžu gadījumos, kuru skaits kļūst aizvien biežāks mūsu teātros un kas pasvītro grafisko un vizuālo zīmju nozīmes kāpinājumu2.
Līga Ulberte rakstā “Teksta veidošanas metodes mūsdienu latviešu teātrī” atsaucas uz strukturālisma pamatlicēja Rolana Barta un postdramatiskā teātra fundamentālā pētnieka Hansa Tīsa Lēmana idejām, kas pamato principiālas izmaiņas jēdziena “teksts” izpratnē un pielietojumā. Analizējot spilgtākos pēdējo gadu latviešu oriģināldramaturģijas paraugus, Ulberte izceļ to konkrēto jauno mākslinieku vārdus, kuru darbi katrs individuāli un visi kopā ļauj runāt par profesijas “dramaturgs” kardinālu pagriezienu izrāžu tapšanas procesā šodien.
Izdevumu caurvij Latvijas valsts simtgades programmas izrāžu analīze, pievēršot uzmanību sociālpolitiskā teātra specifikai, nozīmei, ietekmei. Zane Radzobe rakstā “Teātris un sabiedrība: sociālpolitiskie procesi un to portretējums 21. gadsimta latviešu teātrī” analizē desmitgades tendences teātru repertuāros un apskata konkrētas izrādes kā politiskā un nacionāli reprezen-tatīvā teātra paraugus. Auto-re norāda, ka 21. gadsimta otrajā desmitgadē ir pakāpeniski mainījusies režijas pieeja sociālpolitisko jautājumu diskursam: “(..) nacionālo ciešanu stāstījums ir aizstāts ar izdzīvošanas stāstiem vai pat stilizētu nostalģiju, interpretējot padomju periodu ārpus tā politiskā konteksta”3. Viens no Radzobes secinājumiem par sociāli politiskās tēmas izrāžu salīdzinoši nelielo īpatsvaru kopējā ainā, viņasprāt, atbilst vispārējai sabiedrības skepsei attiecībā uz tās spēju ietekmēt politiskos un valsts pārvaldes procesus.
Pētot nacionālās identitātes veidošanās aspektus klasiskās oriģināldramaturģijas iestudēšanas tradīcijās, Lietuvas zinātnieks Edgars Klivis ar plašu erudīciju aplūko pēdējās desmitgades tendences, kā vienu no piemēriem minot tieši Raiņa dramaturģiju. Savukārt igauņu kritiķis Mēliss Oidsalu neparastā rakursā analizē sabiedrības un teātra attiecības, vienlaikus formas un satura mijiedarbību, skrupulozi pētot vienu no Jaunā Rīgas teātra izrādēm.
Aktualitātes un nākotnes perspektīvas
Ievas Rodiņas secinājumi esejā “Jaunpienācēji Latvijas teātra režijā: jaunā paaudze un teātra veidošanas formas” ved pie tradicionālā balansa pārdefinēšanas, ko prasa jaunu neatkarīgu trupu īpatsvara pieaugums kopējā teātra laukā. Zane Kreicberga detalizēti raksturo izglītības vēsturi pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā un ietekmīgākos pedagogus Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņas raksts “Teātra izglītība Latvijā: tradīcijas un izaicinājumi” atklāj profesionāļu apmācības specifiku, apliecinot personības un personiskuma nozīmi jauno radošo mākslinieku tapšanā.
Ārpus institucionāla profesionāla teātru rāmja un ar īpašu uzsvaru uz mākslu kā procesu atrodas Laines Kristbergas pētījums, kas aplūko performances žanra piemērus no ikgadējā festivāla “Starptelpa”. Raksts satura un pieejas ziņā precīzi piemēro liminalitātes (sliekšņa; robežu) jēdziena teoriju.
Intonācijā jūtīgie un dziļi personiskie raksti un radošās laboratorijas no dejas kritiķes Intas Balodes, teātra un filmu režisores Kristas Burānes, dramaturga Jāņa Baloža puses iztirzā māk-slinieciski inovatīvas attiecības starp mākslas darbu, cilvēcisko jēgu un publiskā telpā redzamo rezultātu.
Pielikums “Režisoru balsis” atklāj septiņu Latvijas režisoru atbildes uz būtiskiem teātra aktualitāšu jautājumiem. Tieši pielikums, līdzīgi dažiem citiem rakstiem, atstāj iespaidu, ka koncentrētais apjoms ir potenciāls plašākam turpinājumam, vai tas būtu plašāks režisoru loks, vai arī kādas tēmas izvērsums atsevišķā izdevumā.
Vērtīgākais, manuprāt, ir tas, ka atskats uz desmitgadē notikušo, rādot ikdienas notikumu virknes kopsaucējus un uzsverot tendences, vienlaikus ļauj zīmēt perspektīvas turpmākajai attīstībai. Detaļās izstrādātais, faktoloģiski bagātais un no dažādiem teorētiskiem punktiem skatītais rakstu kopums rāda reljefu teātra mākslas dzīvo procesu ainavu.
Mākslinieces Ievas Upmaces eleganti veidotais dizains uzrunā ar klasiski melnbaltu, taču rotaļīgi vieglu teksta un attēlu kārtojumu. Rakstus angļu valodā tulkojušas Inta Ivanov-ska un Laine Kristberga, tekstu rediģējusi Amanda Zaeska. Grāmatžurnāla galvenā mērķauditorija ir teātra pētnieki, kritiķi, producenti, studējošie un citi teātra interesenti. Izdevumu līdzfinansējuši LR Kultūras ministrija, Latvijas valsts simtgades birojs un Valsts kultūrkapitāla fonds, tā elektroniskā versija bez maksas pieejama ikvienam.
1 Čakare V., Rodiņa I. Performance Spaces and Redefinition of the relationship between Performers and Audience members in 21st-Century Latvian Theatre: 2010–2020 Contemporary Latvian Theatre 2020, p.27
2 “Digital natives are used to receiving information really fast. They like to parallel process and multi-task. they prefer their graphics before their text rather than the opposite.” Prensky, m. Digital Natives, Digital Immigrants. https://marcprensky.com/writing/Pren-sky’- Digital natives, Digital immigrants-Part.1 pd
3 Radzobe Z. Theatre and Society:Socio-Political Processes and their Portrayalin Latvian Theatreof the 21st Century; Contemporary Latvian Theatre 2020 p. 12
