“Mēs esam atraduši labu veidu, kā karot, bet kā sarunāties, īsti ne.” Saruna ar režisoru Valteru Sīli 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Režisors VALTERS SĪLIS pandēmijas laikā divās Latvijas Nacionālā teātra izrādēs “Pilsēta” (pirmizrāde rīt) un “Mežs” (svētdien, 27. septembrī) aicina doties teatrālās pastaigās pa pilsētu vai mežu, piedzīvojot cilvēku dabā un dabu – cilvēkā.
Valters Sīlis savās izrādēs allaž meklējis ideju sadursmju vietas, konfliktus, kuriem nav vienkārša atrisinājuma, ar pētnieka aizrautību sijājot dažādus izteiksmes līdzekļus un rosinot skatītāju dzīvot un domāt līdzi.
Ne velti viņš ir starp “Spēlmaņu nakts” žūrijas aizvadītajā sezonā visvairāk pamanītajiem teātra profesionāļiem – nosaukts kā Gada režisors, viņa Valmieras vasaras teātra festivālā iestudētā izrāde “Uzvara ir mirklis” izvirzīta par Gada lielās formas izrādi, savukārt starp Gada mazās formas izrādēm labāko piecniekā iekļuvušas pat divas V. Sīļa režisētās izrādes – “Finlandizācija” un “Puika, kurš redzēja tumsā” Nacionālajā teātrī.
Kā tu uztver teātra ekspertu atzinību?
V. Sīlis: Bērnībā, skatoties “Oskara” ceremoniju, esmu domājis – ja man būtu tādas iespējas! Un tad, kad tās pienāk, izrādās, tas joprojām ir svarīgi. Tikai klāt vēl nācis tas, ka esi kopā ar cilvēkiem, ar kuriem dari, cik vien labi var, un, protams, priecājies, ja to pamana.
Ar šiem darbiem bija daudz lēkšanas nezināmajā, bet kaut kā ļoti savstarpēji sakrita mums visiem radošajās komandās. Visvieglāk nāca “Finlandizācija”, jo bija gatava luga un arī skaidrība, ko ar to darīt, – iestudēt man lika ļoti personīgi motīvi.
Dažreiz citos darbos tev ir tikai ideja, un tu nereti veic māņkustības neīstajos virzienos, kamēr saproti – jāstūrē atpakaļ, lai tas strādātu. Katra darba mēģinājumu procesā ir kāds brīdis, kad neredzi ceļu uz priekšu un esi izmisumā. Un tad pēkšņi pie tevis ierodas atbilde.
Tagad ir mazliet sarežģīta situācija, jo tu reizē veido divas izrādes. Šķietamie pretmeti nosaukumos – “Pilsēta” un “Mežs” – liek domāt, ka ir saistība starp abām. Katrā ziņā abas esi veidojis kopā ar dramaturģi Lindu Rudeni un abas notiks teatrālas pastaigas formā.
Jau labu laiku esmu vēlējies runāt par dabu sevī un mūsu ārējām attiecībām ar to. Joprojām tiek spēlēta izrāde “Mārupīte”, kurā iesāku runāt par mūsu iespējamām izvēlēm attiecībā pret dabu un kompromisiem ar to.
Kādu laiku mani nodarbināja šī pieredze un vēlme atkal radīt darbu, kurā būs šāds domāšanas gājiens, bet gaidīju īsto mirkli.
Sāksim ar pilsētu…
Mani iedvesmoja grāmata “Tribe” (“Cilts”, Sebastjans Jangers. – A. K.) par kareivjiem, kuriem pēc karadarbības vai dienesta ir posttraumatisks stress. Izrādās, šāds stress ir arī tiem, kuri nav piedzīvojuši neko ārprātīgu.
Kara apstākļos viņi nonāk pirmatnējas sabiedrības situācijā – ir cilvēku grupa, kurā viņu dzīvība atkarīga vienam no otra.
Protams, tu tajā neesi laimīgs un gribi tikt no tā prom, bet – paradoksāli, kad tiec prom, nevienam tevi tā īsti nevajag. Līdzko krīzes mirklis beidzas, izgaist arī tā radītā kopības sajūta, jo zūd atkarība vienam no otra.
Arī mēs šobrīd esam ievākušies pilsētā, esam uzorganizējuši sev visumā ērtu dzīvi, bet brīnāmies, kur tad pa ceļam uz ērtībām palika laime… Tās, izrādās, ne vienmēr ir savienojamas lietas.
Mēs katru dienu arvien vairāk ejam uz to, lai mūsu komunikācija ar nepazīstamo, ar citiem jebkurā pilsētā, sabiedrībā samazinātos. Lai mēs tikai varētu nospiest podziņu un viss notiktu.
Kļūstam par maziem, katrs savā nodabā klīstošiem kosmosiņiem. Tas ir ritms, no kura mēģinām glābties, bet paši esam to izveidojuši. Gribam dzīvot mierā un ērtībās, taču ir pretruna – nezinām, kā īsti šādi dzīvot.
Būtībā esam no meža nākusi cilts, kurai daudzi tūkstoši gadu tomēr bijis pārāk īss laiks, lai mainītos tās mednieka – vācēja psiholoģija, un mūsu ilgas pēc savas cilts nav pazudušas arī pilsētas “džungļos”.
Latvieši par šo vientulības sajūtu runāja 20. gadsimta sākuma literatūrā, kad no laukiem daudzi ienāca pilsētā. Lūk, rakstnieks – viens savā istabiņā, ar savām smalkajām kaitēm.
Man kā rīdziniekam ir savi atbalsta punkti pilsētā, bet, ja tādu nav, tā ir traki nelāga sajūta.
Nereti publiskajā telpā izskan ilgošanās pēc atmodas laika zaudētās kopības sajūtas.
Mēs dzīvojam interesantā laikā, kad mums nav jādomā vienādi, un tas nav nekas slikts. Mēs varam nevis karot, bet diskutēt, kā izprotam brīvību, dzīvi, kā organizējam savu sabiedrību.
Ir cilvēki, kuri labprāt ies armijā un tā izpratīs savu ieguldījumu sabiedrībā.
Pēc psiholoģiskās uzbūves tie būs cilvēki, kuri jūt apdraudējumu. Kāds varbūt skatīsies uz sabiedrību citādi, domājot par to, kā tās iekšienē kā ģimenē palīdzēsim tam vai citam cilvēkam.
Pamatā mums ir šīs divas uztveres par sabiedrību, kuras izpaužas arī mūsu politikā. Noslāņojoties, iebāžot sevi dažādos kambarīšos, ir viegli nesadzirdēt otras puses sajūtu.
Mēs esam atraduši labu veidu, kā karot, bet, kā sarunāties, īsti ne. Nepietiek izveidot koalīciju un aizmirst par pārējiem.
Ja pilsētas pārgājiens ir ceļojums cilvēka dabā, tad kas notiks pastaigā “Mežaparkā”, pavisam īstā dabā?
Gribu runāt par to, ko tad īsti mums nozīmē mūsu daba – Latvijas “zaļuma” pamats, mežs. Mēs gribam būt zaļākā valsts pasaulē, bet mežsaimniecība ir arī mūsu iztikas avots.
Kura no abām pusēm ir zaļa? Šis diskurss mani interesē jau labu laiku. Es te redzu traģēdijas līmeņa sarunu starp domām. Abās pusēs ir augsta līmeņa speciālisti, zinātnieki, bet to, kas norisinās dabā, katrs no sava skatpunkta interpretē atšķirīgi.
Bīstami, ja šī publiskā saruna kļūst politiska. Kā ieroči tiek izmantoti politiski argumenti, sakot – es esmu patriots, jo saglabāju mežus, bet izcirtēji ir nodevēji, jo sagandē mūsu unikālo vidi.
Un otrādi – mežizstrādes nauda ienāk Latvijas ekonomikā, un tā ir vajadzīga cilvēkiem, turklāt mēs lepojamies – re, kā mēs eksportējam. Ārprātīgā spriedzes sajūta šajā jautājumā, ceru, parādīsies arī šajā darbā.
Ko šeit var mainīt teātris?
Uzrādīt notikumus to spilgtumā. Man nekad nav paticis, ka kaut ko padara maigāku, nekā tas ir. Amerikā, piemēram, ir aizliegts žurnālistiem filmēt lopkautuvēs, jo cilvēkiem nav jāzina, kas īsti tur notiek.
Tāpat mēs īsti nezinām, ko nodara videi avokado vai tabakas plantācijas. Pāri visam ir kaut kāda migliņa, bet man gribētos noņemt šo dekorāciju.
Tā vien šķiet, ka laiku pa laikam vēlies iet ārpus teātra, vismaz tā tradicionālajām formām – ēkas, lugas iestudējuma. Piemēram, izrāde “Uzvara ir mirklis” šovasar Valmieras teātra festivālā bija teatrāla futbola spēle.
Man pašam gan nav tādas sajūtas. Teātris ir ne tikai ēka – tas ir arī cilvēki, kas šeit strādā. Aktieri, ar kuriem kopā esam veidojuši daudz izrāžu. Protams, rodas jautājums, kas šādā situācijā īsti ir teātris.
Mums ir pastaiga, kur vienlaikus nospiežam podziņu un dodamies kopīgā, dzīvā pieredzē. Tieši mūsu kustība, iešana kopā ir šī pieredze. Teātris ir tad, kad skatītājs var izjaukt tavu izrādi.
Jebkurā brīdī var piecelties un kliegt – kas tas par stulbumu, kas notiek uz skatuves! Mēs to, protams, nedarām. Pieņemam kaut kādus nosacījumus – viens otram uzticamies, lai kaut ko kopīgi piedzīvotu.
Pastaigu izrādēs būs iespēja ieraudzīt, kā vēl var sajust teātri – katram savā blīvā, skaniskā burbulī, par kuru no ārpuses nekas nebūs nojaušams.
Vasarā Pērnavā pirmizrādi piedzīvoja tevis iestudētais Rasas Bugavičutes-Pēces darbs “Mans lietuviešu brālēns”. Kā jūs uzņēma kaimiņos?
Tas ir ļoti godīgs Rasas stāsts par viņas lietuviešu brālēnu, kuru nogalināja divi igauņu slepkavas. Stāsts par gangsteru kultūru, kas savā ziņā turpinās. Deviņdesmitie gadi nav beigušies.
Mierīgāk pasaulē nav kļuvis, tikai cilvēki, vismaz Latvijas kontekstā, vairs nav publiskas personības. Mēs nezinām, kas ir mūsdienu Klopi un Haritonovi.
Izrāde tapa lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča vadītās Baltijas teātru sadarbības programmas ietvaros. Šis darbs nāca vispirms jau ar prieku, ka tajos grūtajos apstākļos mums vispār ir darbs.
Atradām veidu, kā to izdarīt, nepārvēršot par digitālu izrādi, un laimīgā kārtā bija teātra festivāls Rakverē, kur varējām izjust īstu skatītāju. Tagad notika arī izrādes Tallinā.
Mana laime, ka bija darbs ar diviem brīnišķīgiem cilvēkiem, kuri pacietīgi bija gatavi mēģinājumiem internetā laikā, kad tas nemitīgi pārslodzes dēļ īsti labi nedarbojās.
Diezgan daudz izdarījām attālināti, bet, protams, ir lietas, kuras var veikt tikai klātienē. Piemēram, izrādes ritmika, sīkumi, kas dara visu iestudējumu baudāmu, tam paguvām sagatavoties arī klātienē.
Šajā sezonā pats Nacionālajā teātrī iestudēsi igauņu romānu.
Tas būs Reina Rauda romāns “Perfektā teikuma nāve”, ko pirms trim gadiem Maima Grīnberga iztulkoja latviski. Skaists, iedarbīgs romāns, viena no manām tā gada mīļākajām grāmatām.
Tas ir darbs par spiegošanu, mīlestību, jaunību atmodas gadu beigās un 90. gadu beigās. Un, protams, par VDK un to, cik daudz jaunu cilvēku tika savervēti vēl pašās VDK oficiālās darbības beigās.
Vēl tad šī organizācija spēja nodarīt lielu ļaunumu mūsu sabiedrībai. Ja mūsdienās, domājot par to laiku, gribam atcerēties vienotību, kāda bija arī Igaunijā, tad te redzam, cik tomēr dažādi katrs interpretēja un uztvēra šo laiku.
Vienotība izveidojas tikai atmiņās – dzīvē mēs vienkārši dabūjam nemitīgi rīvēties viens ar otru.
