Iestudējumā “Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī tiek spēlēta personiskās dzīves patiesība 2
Rīgas Jaunā teātra (JRT) pirmizrāde “Cerību ezers” ir ļoti personisks režisora Vladislava Nastavševa autordarbs. Pirmo reizi viņš pats ir uzrakstījis visu spēlējamo tekstu, turklāt vēl par savu paša esību. Mēģinājumu laikā šo materiālu, protams, ir koriģējusi un slīpējusi aktieru spēle, tādēļ nav nejauši, ka teātra programmiņā visi tēlotāji ir minēti arī kā līdzautori. Tomēr pamatni, bez šaubām, veido tā sauktā režisora luga, kuras tapšanas faktu viņš arī ļoti konkrēti argumentē: “Es nepazīstu citu veidu, kā runāt par sabiedrībai aktuālām tēmām kā caur sevi, tādēļ izvēlējos taisīt izrādi par Latvijas krieviem krievu valodā par savu dziļi personisko pieredzi. Es piedzimu un izaugu bloku mājā. Tagad gribu pierādīt, ka arī šeit dzīvo cilvēki, jo ir sajūta, ka bieži vien par tādiem viņus neuzskata.”
Tiesa, sākums izrādei, kurai, kā solīts, mūs jāsatuvina ar Rīgas guļamrajonu iemītniekiem, mazliet atspriego šo emocionālo uzlādējumu. Mēs redzam priekškaru, kurā ir actiņa, caur kuru dzīvokļa saimnieki parasti mēģina saskatīt pie ārdurvīm zvanošo cilvēku. Tiek spēlēta aina, kurā režisors Vladislavs, tas ir, viņa lomas atveidotājs Intars Rešetins izmisīgi pūlas sazvanīt dzīvoklī esošo mammu. Dēls ir pārliecināts, ka viņa, uzlikusi austiņas, skatās televīziju un tādēļ nedzird zvanu pie durvīm, un viņam jātērē milzum daudz laika, lai beigu beigās tiktu dzīvoklī. Visas šīs garās ainas laikā Intars Rešetins ir redzams minētajā durvju actiņā, savukārt mēs, skatītāji, atrodamies itin kā Vladislava un viņas mātes dzīvoklī. Dīvains akcents: kurš uz kuru ķīķerē? Tieši mums taču tika solīts ielūkoties svešā pasaulē. Bet varbūt ir otrādi – mēs esam tik aizvērti, ka mūs nevar saklaudzināt?
Caur actiņu mēs skatīsimies arī uz izrādes personāžu. Nē, priekškars, protams, atvērsies. Darbība attīstīsies atklātas skatuves telpā, taču izmantotais princips teātris teātrī rada to pašu lūrēšanas atmosfēru. Mēs atrodamies itin kā režisora Vladislava dzīvoklī, un vienlaikus tā varētu būt vieta, kur notiek izrādes “Cerību ezers” mēģinājumi. Dzīvojamās telpas noformējums ir ļoti pieticīgs. Dotas atpazīstamas norādes uz padomisko sadzīves pagātni. Skapis, krēsli un, kā šķiet, pat to laiku televizors. Bet, raug, galvenais teleekrāna varonis, kas redzams arī mums, skatītājiem, vismaz zāles 6. rindā, ir mūsdienu Krievijas interneta un TV zvaigžņotais guru Sergejs Lazarevs. Viņš regulāri saviem skatītājiem dāvā pamācības, kā dzīvot, un viņu, kā varam redzēt, augu diennakti uzklausa arī Vlada mamma.
Ar šo faktu būtībā aizsākas mūsu pazīšanās ar Nadeždu, Vladislava māti. Viņu spēlē Guna Zariņa. Pirmajos brīžos (un ne tikai) spēlē tai stilā, kas raksturīgs daudziem viņas atveidotajiem tēliem – latviešu sievietēm/dāmītēm gados. Uz augšu pašautas rociņas, tipinošas kājiņas, brīna pilna mutīte. Jauki, bet pārlieku pazīstami, lai jau kuru reizi priecātos par aktrises meistarību. Starp citu, kaut kāda atpazīstamība jaušama gandrīz visos aktieru darbos un kopumā arī izrādes atmosfērā. Es teiktu, ka šajā iestudējumā ir nolējums no tiem Alvja Hermaņa darbiem, kuros viņš mūs tuvināja mūsu, latviešu, tautai. Tas droši vien ir nevilšs rezultāts aktieru “līdzautorībai”.
Tādēļ, kad Vilis Daudziņš, piemēram, spēlē kaimiņu Mišu, es tūdaļ atceros viņa vīrišķus no “Latviešu mīlestības”. Tikpat efektīgs tēlojums. Starpība vienīgi tajā, ka latviešu varonis mums būtībā ir labi pazīstams un kāda apspēlēta rakstura nianse mūs viņam vēl vairāk pietuvina. Turpretim šeit ir atpazīstamas detaļas, bet būtība paliek sveša. Domāju, tādēļ, ka tiek spēlēti tipiņi. Jā, JRT aktieri to dara lieliski. Apburoši dabisks savā vientiesībā un neveiklībā ir Kaspara Znotiņa atveidotais remontdarbu meistars. Vai, piemēram, cik dabiski prasta ir Ingas Alsiņas-Lasmanes krāsotāja Alla, arī Edgara Samīša remontdarbu meistara palīgs. Tipi, ko redzu uz ielas, tirgū, trolejbusā.
Varbūt tādēļ zālē tik daudz smejas. Turklāt tiek apspēlētas dažādas ikdienišķas situācijas, kas, protams, bieži vien visiem ir vienādas. Piemēram, iecerēts remonts un jāmet laukā vecās grabažas. Kāds konflikts savirmo starp mammu un Vladu, gandrīz vai kautiņš par katru ārā metamo mantu! Pazīstami, smieklīgi. Taču arī garlaicīgi, jo šis rotaļīgais tukšums velkas minūtes desmit un šādas ainas par krievvalodīgajiem neko pēc būtības nevēsta. Tikai uzjautrina. Teātris teātrī.
Starpbrīdī, izdzirdējusi sev blakus trīs sievietes runājam krieviski, piegāju un pajautāju, vai viņas nemulsina smiekli zālē krievu dzīves atainojuma kontekstā. Atbilde bija: “Mūs ne, jo mums ir īpašas, tā sakot, radnieciskas saites ar šo izrādi.” Uzmanīgi viņās ieskatījusies, ieraudzīju sievieti, absolūti līdzīgu tai, ko spēlē Guna Zariņa. “Vai esat Vladislava Nastavševa mamma?” – “Jā.”
Panākta apbrīnojama ārējā līdzība. Taču pēc šīs negaidītās tikšanās sapratu, ka paņēmiens teātris teātrī izrādei nav principiāls. Tiek spēlēta personiskās dzīves patiesība. Mīlestība pret mammu un mīlestība pret vīrieti. Vladislava pretrunīgo attieksmi pret māti abi aktieri nospēlē iespaidīgi. Lai kā Gunas Zariņas māte kašķētos ar dēlu, tik un tā jūtama mīlestība un pakļāvība. Mazliet vientiesīga, bet būtībā ļoti labestīga sieviete. Dēlam gan mīlestība savijas ar naidīgumu, žēlums ar sašutumu. Citiem vārdiem, pamatā ir vientulības radītās ciešanas.
Šīs pašas vientulības ciešanas jaušamas varoņa attieksmē pret Viktoru, ko spēlē Andris Keišs. Spēlē smalki, pat izsmalcināti, tiesa, brīžiem redzami tēlotāja artistiskuma uzplaiksnījumi no viņa darba izrādē “Divpadsmit krēsli”. Toties tādējādi viņš organiski apspēlē lomu, kas viņam nav organiska. Ne velti abi aktieri būtībā nekādas fiziskās saskarsmes robežas nepārkāpj. Taču geju tēma ir mūsdienu mākslas zīmols, un režisors Vladislavs Nastavševs no tās negrib atteikties, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā ir viņa personiskā tēma un, cik noprotu, izrāde daudzējādā ziņā ir veltīta tieši šim otrajam cilvēkam, kas varbūt tāpat sēdēja zālē. Ar geju tēmu šodien tiek propagandēta cilvēkmīlestības izpratne, tādēļ arī Nastavševs to apvienojis ar integrācijas problēmu. Tieši Keiša varonim režisors atvēl nodziedāt dziesmu “Cerību ezers” no Allas Pugačovas repertuāra.
Gudri un pārliecinoši abi režisori (Nastavševs un Rešetins) izstrādājuši izrādes galvenā varoņa tēlu. Intara Rešetina darbs pelnījis jo īpašo uzslavu. Mūsu priekšā ir īpatns mūsdienu inteliģenta tips. Tas savdabis, kas staigā kā Dieva nepieņemts. Gan intonācijā, gan mīmikā, gan ķermeņa valodā gandrīz visu laiku jaušama vientulības smeldze. Māte pat kā pārmetumu Vladam izmet, ka viņš ir pārlatviskojies, sak, pavisam vairs nav savējais. Bet māju viņam nav ne te, ne tur. Zīmīga, piemēram, ir Jaunā gada sagaidīšanas aina. Kā zināms, krievvalodīgajiem lielākoties ir divi Jaungadi: vispirms krievu, tad latviešu. No televīzijas ekrāniem skan V. Putina apsveikums, vēlāk – A. Bērziņa uzruna. Vladislavs mēģina, taču nespēj ieklausīties nedz viena, nedz otra runā. Sveši. Svešinieks gan sev, gan citiem. Ir tikai teātris uz savas paša dzīves podija.
Izrādei beidzoties, ir pabeigts arī dzīvokļa remonts. Uz skatuves jauns galds un divi krēsli – mammai un sev pašam. Rešetina Vladislavs sēž, bet miera nav. Kaut ko atceras, pieceļas, pasauc māti, lai parādītu, ka, raug, pakausis jau metas pliks. Noliecas mammas priekšā un salīcis sastingst kā Ilmāra Blumberga kalpošanas figūra. Mātes pielūdzējs, mammas pakalpiņš? Diezin vai. Vai tiešām režisors ir gribējis teikt, ka būt krievam un gejam Latvijā – tas nozīmē nest esības kupri? Ja tā, tad tas ir atspēkots: latviešu auditorijas aplausi bija tik ilgi un skaļi, ka spētu jebkuru iztaisnot. Turklāt ekshibicionisms trīs stundu garumā liecina par lielu pašpārliecinātību.
Uzziņa
“Cerību ezers”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī
Režija, telpa: Vladislavs Nastavševs
Mūzika/skaņas noformējums: Toms Auniņš
Lomās: Guna Zariņa, Intars Rešetins, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane, Edgars Samītis.
Nākamās izrādes: 16., 17. jūnijā.
Vārds skatītājiem
Ineta: “Noliecu galvu Nastavševa priekšā tāpat, kā viņš cieņā noliec galvu savas mātes priekšā. Izrāde – uzdrīkstēšanās, izrāde – notikums, izrāde – spogulis, kurā paskatīties uz sevi. Ļoti personīgi, skaudri un emocionāli.”
Apollo: “Izrāde ir dziļa, dažāda un bezgala jutīga. Lai arī tā var radīt daudzus personīgas dabas vai teātra teorijai piekrītošus jautājumus, tomēr nelaiž vaļā vēl ilgi pēc noskatīšanās.”
Aleksandrs: “Viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā Latvijas teātrī notikusi. Pēc šīs izrādes ir ārkārtīgi grūti nedomāt.”
(no “www.jrt.lv”)
