Teātris Saeimas Budžeta komisijā 3
Otrdien rīta pusē Saeimas budžeta un finanšu (nodokļu) komisija konceptuāli atbalstīja, ka papīram, uz kā drukāti neadresētie reklāmu sūtījumi mūsu pastkastītes, ir jāpiemēro dabas resursu nodoklis, taču jau pusdienlaikā nolēma, ka nodokli tomēr neuzliks. Iemesls zināms – politiķiem taču nav izdevīgi maksāt vairāk par savām reklāmām, kas milzu blāķos tiks bāztas mūsu pastkastēs pirms Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām.
Prologs sākās ar Imanta Parādnieka (“NA”) it kā visnotaļ pieņemamiem priekšlikumiem – nodoklis ir nepieciešams, tikai ne tik liels, kā iecerējusi Vides un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) – pietiks, ka kilogramam papīra, uz kura drukāta reklāma, uzliks 30 centu, nevis 57 centu lielu nodokli. Pat Poligrāfijas uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētājs Visvaldis Trokšs bija ar mieru strādāt kopā ar ministriju, lai kopīgi vienotos par nodokļa likmi. Jāņem vērā, ka VARAM pusotru gadu radīja atkritumu apsaimniekošanas plānu līdz 2020. gadam. Tajā paredzēts iekasēt dabas resursu nodokli no neadresētajiem reklāmu materiāliem.
VARAM ministrs Edmunds Sprūdžs, kurš kopā ar ministrijas valsts sekretāru Alekseju Antonovu arī piedalījās komisijas sēdē, informēja deputātus, ka ik gadu atkritumos tiek izmestas aptuveni 8000 tonnu šādu neadresētu reklāmas materiālu un nevar bezgalīgi piesārņot vidi ar papīru – par to ir jāmaksā.
Turklāt jāņem vērā arī tas, ka neadresēts sūtījums izmaksā desmitreiz mazāk nekā konkrētam adresātam piegādātais un, kā uzsvēra ministrijas amatpersonas, ir kaut kas jādara, lai šo starpību mazinātu. Ministrijas pārstāvji īsi, skaidri un saprotami centās deputātiem izklāstīt gan šā likumprojekta mērķi, gan arī, kā tas darbosies. Sēdes sākumā komisijā bija tādi deputāti, kas sacīto saprata un pat nobalsoja, ka likumprojekts konceptuāli ir jāatbalsta, bet pēc tam, kad sākās konkrēto priekšlikumu apspriešana, viņi vairs neko nesaprata. Aizgāja pat tik tālu, ka komisijas vadītājs Jānis Reirs (“Vienotība”) atteicās vadīt sēdi, nododot šīs pilnvaras Romualdam Ražukam un Vilnim Ķirsim (abi no Reformu partijas), bet sēdes beigās vadīšanā tika aicināts iesaistīties arī valsts sekretārs Antonovs.
Otrajā sēdes daļā deputātu domas virzījās uz to, ka likumprojekts ir jāizņem no 2014. gada valsts budžeta paketes, lai pēc budžeta pieņemšanas varētu turpināt tā apspriešanu. Esot daudz neskaidrību. Kādas tad ir tās neskaidrības, ko nesaprata deputāti? Pati galvenā – vai nodoklis tika piemērots arī tam papīram, uz kā drukāta politisko partiju reklāma? Deputātes Liene Liepiņa un Lolita Čigāne (abas no “Vienotības”) nekādi nespēja pieņemt, ka šo nodokli piemēros viņu izplatītajiem reklāmmateriāliem, ja viņas nolems kandidēt Saeimas vēlēšanās. Kurā brīdī paņems to nodokli? – neizpratnē bija deputāte Liepiņa. Kā viņa varēs nokļūt līdz vēlētājam, ja Saeima radīs šādu demokrātijas ierobežojumu? Savukārt Čigāne aicināja kolēģus iedomāties, kā tas būs, ka pusi reklāmas viņa izplatīs uz ielas stūra, bet otru pusi liks aploksnēs un sūtīs uz konkrētām adresēm. Deputāte pēc visa dzirdētā nebija sapratusi, ka tas, ko liek aploksnē un sūta cilvēkiem, kas to nemaz negaida, jo nav pieprasījuši, ir neadresēts sūtījums – tātad apliekams ar nodokli. Saruna nonāca pat līdz tādam absurdam, ka, lūk, tikšot ierobežota demokrātija, ja tante, kas ada zeķes, būs spiesta maksāt dabas resursa nodokli, ja gribēs savu produkciju pareklamēt, iemetot kādu reklāmu kaimiņienes pastkastē. L. Liepiņa bija satraukusies, kas notiks ar nevalstisko organizāciju reklāmām, ja arī tām piemēros nodokli. Tas taču esot vistīrākais demokrātijas apdraudējums.
Vides un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs un valsts sekretārs Aleksejs Antonovs ne reizi vien centās deputātēm paskaidrot, ka poligrāfijas uzņēmums, kas veiks pasūtījumu, iekļaus šo nodokli savā rēķinā, kas tiks izsniegts ikvienam klientam, to starpā arī cienījamajām deputātēm. Aleksandrs Sakovskis (“Saskaņas centrs”) kļuva pavisam pikts, ka nodoklis skars arī politisko partiju reklāmas, jo, viņaprāt, šāds likumprojekts stimulēšot vēl vairāk nicināt politiķus un deputātus, jo viņiem taču vajadzēs maksāt par savu cildināšanu.
