– Šī iestudējuma sakarā nāk prātā joprojām pastāvošā diskusija par to, vai Latvijas māksliniekiem vajadzētu radoši sadarboties ar Krieviju. 3
– Nekad neesmu vēlējies politizēt savu radošo darbu. Man svarīgākais ir, lai mans darbs nebūtu pretrunā ar manis paša nostāju, manu sirdsapziņu. To pašu principu arī var attiecināt uz manu nostāju, mācot jaunos aktierus “Gitisā” Maskavā, vai strādājot ar jaunajiem režisoriem kā uzaicinātam viesim, vai ar Ilzi Liepu vadot baleta konkursu, kura žūrijas galvgalī ir Francijas nacionālā baleta vadītāja Brižita Lefevra. Tie ir projekti, kas ir grūti realizējami šeit. Ir skaidrs, ka es nekādā gadījumā neiesaistītos nekādā politiskā spēlē, piemēram, nedotos uz Krimu, nespēju atbalstīt tās aneksiju vai agresiju Ukrainā. Tomēr es nevaru atturēties no Krievijas mākslas procesu vēriena, no tās festivālu dzīves. Izcili mākslas darbi Krievijā un Padomju Savienībā iestudēti arī vissmagākajā apspiešanas laikā. Brežņeva laikā, vismelnākajā aukstā kara brīdī, tapa Arnolda Liniņa “Brands” Dailes teātrī. Svarīgi, vai tavs darbs tev neliek kalpot nepieņemamām politiskām idejām, pārliecībai, vai tas neliek tev piekrist necilvēciskai ideoloģijai. Protams, mākslinieka izvēle ir, vai viņš savu viedokli pauž publiski, ar to, piemēram, atbalstot valdības politiku, vai runā mākslas ceļā un pauž humānas idejas, cīnās pret cenzūru un par domāšanas brīvību.
– Un jūsu rokas ir brīvas?
– Absolūti. Vienīgā norāde, ka jābūt uzmanīgiem ar reliģiozo simbolu iesaistīšanu. Tomēr jau pašā “Manonas” stāsta pamatā ir ordinēts mācītājs, kurš pamet baznīcu un aiziet ar savu mīļoto laicīgā dzīvē. Darbību no autora piedāvātā oriģinālā laika pārceļam uz 1968. gadu, Franciju, kad tur ir nemieri. Iespējams, ar savu darbu varam rosināt uz kādu pretestību valdošajiem uzskatiem vai ideoloģijai. No savas koncepcijas neatteikšos.
