– Teātrī līdzi ņemat savus radošos cīņu biedrus. 3
– Jā. Ineta Sipunova veidos video, Artūrs Maskats ir atlasījis un savienojis mūziku. Tie ir cilvēki, ar kuriem veiksmīgi esmu sadarbojies ilgu laiku. Kopā ar kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku esmu strādājis visos savos iestudējumos. Viņa ir ne tikai kostīmu māksliniece, bet īsts komandas biedrs – viņa man ir autoritāte kā vērīga, kritiska acs, viņa ir mūza, kuras viedoklim ticu. Man patīk atklāt jaunus scenogrāfus – operā Rīgā un Eiropā daudz esmu strādājis ar Reini Suhanovu, Reini Dzudzillo, Katrīnu Neiburgu viņu karjeras pirmsākumos, bet nu viņi pierādījuši sevi ļoti spēcīgi. Man ir prieks par jauniem cilvēkiem ar jaunu enerģiju un spilgtu māksliniecisko redzējumu, bet vēl ar nelielu pieredzi. Man nav baiļu riskēt. Šoreiz tas ir Einars Timma, kurš jau veidojis vienu darbu Dailes teātra Mazajā zālē. Mācījies Londonas Svētā Mārtina modes koledžā, viņš pēc rokraksta, domāšanas veida ir ļoti radošs un neparasts. Kopā strādāsim, arī iestudējot “Trīs māsas”.
– Esat domājis par atgriešanos uz Nacionālās operas skatuves kā režisors – varbūt esat saņēmis piedāvājumu?
– Aicināts neesmu, un, godīgi sakot, tāda radoša sadarbības dialoga nav, tomēr es noteikti vēlētos tur iestudēt. Diemžēl redzu, ka manis režisētās izrādes vienkārši pazūd no repertuāra. To, protams, var dažādi skaidrot. Tomēr es ļoti ceru atgriezties uz Nacionālās operas skatuves un veidot kādu darbu. Tāpat es ļoti vēlētos, lai Riharda Štrausa “Salome”, ko veidoju Honkongā, nokļūtu uz kāda festivāla skatuves šeit. Bija nodoms to pārcelt uz Cēsu festivālu vai Liepāju, tomēr mazliet pietrūka laika un finansējuma.
